Man sapņos patiešām ir otrā dzīve. Nesaku to pirmo reizi, bet mani pārņēma kārtējais pierādījums, kad pat pamostoties nevari īsti saprast vai esi pamodies.
*Ja nevēlies samežģīt savas smadzenes ar maniem suņa murgiem, tālāk nelasi! :D Šo rakstu rakstīju vairāk pašai, bet ar domu, ka varbūt vēl kādam ir tik interesanti naktīs gulēt.
Uz mirkli negribas pazaudēt domu, tas ir, aizmirst to, ko redzēju, sajutu un atceros [no sapņa].
Sākšu ar to, ka šonakt gandrīz nebija iespējams pagulēt. Gluži kā tai filmā, kur viena sieviete dzīvo divas dzīves - vienu pamostoties vienā vietā, otru - otrā. Man tikai tā otra ir ļoti dažādos personāžos, laikos un vietās.
Vēl pirms saules lēkta es nokļuvu 2.Pasaules kara laikā. (Ok, skaidrs, grāmatas iespaids) [nespriediet kāpēc tā - tas ir sapnis]
Tur arī par to "banānu revolūciju" - krievi latviešus uzskatīja par mērkaķiem, mums viņiem bija jāmelo, ka tev garšo banāni, ka tu tos dievini, un tad viņi tev brutāli to iegrūž sejā. Vispārējs pazemojums - visiem, tūkstošiem cilvēku, kas šinī sapnī - murgā bija. Kad daudzi jo daudzi cilvēki bija sapulcējušies kādā milzīgā ēkā (lielākā par operu, lielākā par Nacionālo teātri, bet tādā teātra/operas stilā), tad viņi iebruka un sāka baudīt visus, uzdot stulbus jautājumus un 'testēt' vai šis latvietis būs jāved prom vai jānošauj vai nebūs. Es tiku caur vienai strīpai ar šiem 'testeriem' un tad bēgu. Skrēju ko kājas nes uz mežu, cauri mežiem. Es nebiju vienīgā, cilvēki kā bites skraidīja kur nu kurais, bet no visām pusēm uzmācās šie ļaundari.
Tā kā vienreiz jau biju 'notestēta', vēlreiz to nevajadzētu darīt - pati arī nebiju pārliecināta, vai vēlreiz mani palaistu. Viņi pārbaudīja visus, ko sastapa savā ceļā, tāpēc man labāk bija atrasties vietā, kur viņi jau bijuši. Tā nu saprotot, ka esmu strupceļā, jo pārējie bēgļi skrien uz manu pusi, devos atpakaļ.
Nezinu no kurienes uzradās 2as man (sapnī, bet ne dzīvē) pazīstamas sievietes, viena ar ļoti mazu bērniņu, kuru nedrīkstēja ieraudzīt, viņu mēs slēpām, un cerējām, ka viņš neizdvesīs ne skaņu šo ļauno cilvēku klātbūtnē.
Uzbrucēji lika vienai sievietei darīt galīgi nesmukas lietas....bet pēc tā viņš bija dabūjis savu un mēs bijām tā teikt "brīvi".
Pamodos..
Un atkal mēģināju gulēt..
Sapnis ko atceros- pats spilgtākais - no paša rīta, burtiski tikko.
Atkal biju sapņu sapnī.
Madara man pārmeta par to, ko esmu izdarījusi citā sapnī - man pat šķita, ka tas ir bijis patiesībā, ja jau viņa tā pārmeta...bet nē.
Jelgavas tirgū (kas gan tā neizskatās) šķiet katrs ,kas grib var pārdot visu. Nezinu, ko vēlējos pagatavot, bet pirku olas, krējumu...salīdzināju cenas.
Sāku runāties ar pārdevējiem...tie bija pāris jauni puiši, kas turpināja sarunu ar to, ka sāka rādīt - rasēt, kāda izskatās naudas mašīna.
Diemžēl to tā skaidri neatceros, jo sapņi klausījos, kā mamma saka, ka vajadzētu celties, jo....(lāgā nedzirdēju - kā jau tas pa miegam ir). Bet arī tas tā nebija. Kā jau teicu - sapnis sapnī.
Vispār grūti nesajukt.
