Pa to laiku Ungārijā..

Jau pagājušajā gadā bija manāms stress par to, kas notiks valstīs, jo tiek mainīta konstitūcija.

Jaunā konstitūcija sāka darboties no šī gada 1.janvāra.

Kādas pārmaiņas?

Pozitīvā lieta, ko tiešām var pamanīt - nedrīkst smēķēt publiskās vietās, t.i. vismaz pie pašām ieejas durvīm pie kādas publiskas ēkas, kā arī kafejnīcās un klubos [klubos mēs gan vēl neesam paspējušas to izbaudīt], autobusu pieturās utt. Arī cigaretes būs dārgākas.

Negatīvā lieta, ko varbūt nevar tik ļoti pamanīt, ja nav ar to saistīts - studentu lieta.

Ungāru studenti ir diezgan lielā stresā, jo viņiem vairs nav lielas izvēles. No vienas puses jaunajā valdības programmā ir savas labās idejas, bet tikai nosacīti.

Tātad, par ko ir lieta - 

Studiju maksas tiek paaugstinātas 2kārtīgi (un jau šobrīd šeit augstākā izglītība ir dārgāka, nekā Latvijā). Cik es sapratu no ungāru studentiem, tad, ja viņi grib pretendēt uz budžeta vietām, tad viņiem ir jāparaksta līgums, ka pēc studijām viņi vēl 5 (vai 15?) gadus nedrīkstēs izbraukt no valsts [es gan saprotu - nedrīkstēs mācīties, praksēties un strādāt]. Tanī pašā laikā visa situācija iet uz to, ka robežas tiks slēgtas, jo valdības priekšgalā ir kāds īpaši autoritārs vīrs, par kuru balso visi tie, kas dzīvo ārpus Ungārijas, jo viņš ar savu partiju deva iespēju šiem ārpus valsts dzīvojošajiem ungāriem iegūt Ungārijas pilsonību.

Kā jūs noprotat, šie likumi ir diezgan ļoti pret ES likumiem, kura arī atrodas Ungārija. 

Bet jau kopš jauno likumu veidošanas [un viņi to dara pamatīgi - visu apgriež par 180 grādiem] te ir dažas pretrunas - piemēram, mediju likums. Vienuviet cenzūra ir aizliegta un ir atļauta vārda brīvība, kas neaizskar citu, bet visādi citādi mediji Ungārijā nevar normāli strādāt, jo šeit reāli pastāv cenzūra. 

Lai arī daudzi cilvēki gluži tāpat kā Latvijā vien noplāta rokas un sēžot uz vietas cer, ka kaut kas mainīsies, daudziem noskaņojums kļūst arvien nomācošāks un no visa kopējā skatu punkta var teikt, ka Ungārijā drīz būs apvērsums, revolūcija vai pilsoņu karš. Un ja vēl no globālā viedokļa paskatās uz nacionālajiem konfliktiem visā pasaulē - šeit pie varas ir daudzi tādi, kuri čigānu minoritāti grib burtiski iznīcināt - un nav jau svarīgi vai tu esi vai neesi vai arī tikai izskaties pēc čigāna. Un nav jau būtiski, ka čigāns arī ir cilvēks. Tanī pašā laikā Ungārijas statistikā [un gan jau ka visur citur] noziedzības līmenis nav atkarīgs no tautības, bet gan no izglītības līmeņa. Strupceļš.

Kā varbūt jau lasījāt Latvijas medijos, jau šobrīd notiek protesti Budapeštā.

"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [5.diena - 29.12.11.]

5.diena sākās dikti agri, jo lai tiktu ārā no Sofijas vajag pāris stundas [vismaz lai tiktu ārā no studentu pilsētas]. Angel ieteica mums izbraukt ārā no pilsētas uz vienu no netālajiem ciemiem [mēs izvēlējāmies Božuristi]. 

No turienes viens gabaliņš jāiet, lai tiktu uz lielceļa...pa taisno var iet pāri pļavai. Netālu atradām ceļu, un pēc tam rāpāmies augšup.. :D

Jā, te mēs rāpāmies augšup, tieši tur-  blakus tiltam. :D

Kādās minūtēs 15-20 nostopējām tālbraucēju - turku. 

Viņš devās uz Belgradu - sapratām, ka brauciens būs ilgs, bet vismaz noteikti tiksim līdz galam. :) Kādi brīnumi - turks būtībā nerunāja angliski; toties mēs uzlabojām savas turku valodas zināšanas! :D [tešekūr ederim (teşekkür ederim) = paldies u.c.]

Serbijas robeža

Sākotnēji sarunas nevedās, jo kā nekā ne mēs turciski protam, ne viņš angliski. Tikām līdz Serbijas robežai. Viņš saka, lai ejam cauri un gaidām viņu restorānā "King". Interesantas lietas rakstītas uz zīmēm - piemēram, ka nepiederoši ārzemnieki tiks sodīti pēc likuma [angliski gan tas skan mazliet citādi] - mēs ļoti cerējām, ka neesam tie nepiederošie.

Izgājām cauri pusrobežai neredzot nevienu cilvēku.. Radās sajūta, ka mēs varētu tā arī ieiet Serbijā.. :D Tad uzradās robežsargi.. bijām kā vesela auto - stāvējām rindā.. :D [pirmajā]. Pēc tam gan kā baigie maitas pielīdām visām mašīnām priekšā, jo mums nav ne braukšanas apliecību ne citi mašīnām atbilstošie papīri.:) Serbijā viņi visu dikti pārbauda - apjautājas, kur dosies, pajautā vai nav nekas deklarējams [ā, jūs esat stopētāji..!? Jums noteikti ir kas deklarējams!?'] :D - jā, pilna mugursoma ar drēbēm [gliemežvākus no Melnās jūras nepieminam]. Vēl viņi katrā vietā, kur nakšņo izsniedz papīru, ka nakti esi pavadījis tur un tur - tas, katrā gadījumā, ja policija apvaicājas. Šis papīrs darbojas kā tāda īslaicīga imigrācijas apliecība.

Agrais rīts dara savu un mēs gribam ēst jau 9os no rīta..ak jā, jo brokastis mums bija diezgan savādas..Tiekam līdz tā saucamajam restorānam, bet tur, protams, kartes nepieņem, bet vienīgā nauda, kas mums ir, ir forinti. Yeah, ejam ārā no pārpīpētā restorāna, piesēžam ceļa malā, baudām dabu un apēdam pēdējo maizi ar pipariem un sulu - normāliem studentiem šķiet vēl vajadzētu būt majonēzei, bet par to mēs neiedomājāmies.:D

Ak mēs, homeless people...

 

Viena mašīna pat piedāvājās kaut kur aizvest, bet tā kā zinājām, ka turku puisis mūs savāks, būtu stulbi aizbraukt kādu gabaliņu un atstāt šamējo neziņā, kur esam palikuši. Nolēmām, ka gaidīsim līdz 10iem [jo smagajām mašīnām cita dokumentu būšana], un ja nebrauks, tad sāksim stopēt. Kā reiz, 10os turks brauc. :)

Turki ciena savas lietas un ļoti labprāt iepazīstina ar tām cittautiešus

Tā nu sasmaidamies, lecam iekšā un braucam tālāk. 

Pēc 5 minūtēm ceļā viņš iegriež kādā stāvvietā. Pēc mirkļa vēl kādā. Un katru reizi turpat priekšā ir arī turku restorāns, kurā viņš piedāvā iegriezties. Nezinu, vai lieki teikt, ka mums vēl joprojām nebija serbu naudiņas. Sākotnēji nospriedu, ja viņš vēl bieži šitā apstāsies, Belgradā būsim vēlā naktī...bet pēc tam sāku šīs apstājas izbaudīt. :) Nākošā pietura bija atkal pie kāda turku restorāna [mēs gan kā latvieši sauktu to par ieskrietuvi  ceļa malā..]. Pause, teica mūsu jaunais turku draugs. 

Jau no robežas pamanījām, ka viņš brauc kopā ar vēl vienu tālbraucēju, arī turku [kurš gan pēc skata galīgi neizskatās pēc turka.] 

Mūsu šoferīts iz Sofijas līdz Belgradai

Arī šinī restorānā kartes nepieņem...toties mūsu turki izdomāja iekost brokastis. Tā nu mēs piesēdām ar viņiem pie viena galdiņa. Lai nu kā centāmies, nevarējām atteikties no turku kafijas - un labi, ka tā, jo tā bija super duper laba! :)) Otrs turku šoferīts kaut ko apmēram runāja krieviski. Nu un tā mēs komunicējām - viens vārds angliski, viens krieviski, vēl kāds turciski un beigu beigās vēl kaut ko vācu valodā [piemēram, Keine Ahnung]...

Šādus skatus var vērot pa logu Serbijas dienvidos

Ceļu turpinājām līdz benzīntankam. Mūsu turks [nu nekādi bez Facebook palīdzības nevaru atcerēties viņa vārdu..] kļuva gaužām miegains, lai arī centāmies viņu dažādi uzmundrināt. Kad viņš uzzināja, ka manā fleshā ir dažas turku dziesmas [no Erasmus turkiem - pajautāju viņiem pirms kopējā Ziemassvētku vakara - t.s. jaungada dziesmas], kļuva jau možāks un sāka sapņot par to, kā viņš iedzer viskiju, klausās šīs dziesmas un dejo..jā, viņš burtiski dejoja arī savā smagmašīnā. :D Kad piestājām benzīntankā, beidzot varējām norēķināties ar karti, bet godīgi sakot nu jau vairs neko daudz negribējām ēst, jo mūsu šoferīts ne tikai pacienāja ar kafiju, bet braucot paēdināja ar turku mandarīniem, apelsīniem, bumbieriem, āboliem, pistācijām utt. Un ja tu negribi ņemt, viņš izdveš tādu skaņu kā rūkoņu, izskatās un izklausās pat dusmīgi [bet mēz zinām, ka tas nav ļauni]. Pieļauju, ka viņu kultūrā tas nav pieklājīgi - neņemt, ja piedāvā. Un šādi mēs atspēlējāmies [ar visu rūkoņu] vēlāk, kad piedāvājām super cepumus no benzīntanka. :D Vēl mēs tikām sasmaržināti un atsvaidzināti ar vietējiem, t.i. turku labumiem. :D

Dušojās viņš ļoti ilgi, un kad viņš iznāca no dušas, mēs pirmajā brīdī viņu pat neatpazinām. :D Tad šī pauze ieilga vēl ilgāk, jo otrs šoferīts tikmēr bija uzvārijis turku tēju, kura mums, protams, bija jādzer [un arī tā bija dikti garšīga - ja tā godīgi, nav turku ēdiena, kuru būtu garšojusi un man tas nebūtu paticis - es gribētu aizbraukt uz Turciju kaut vai tikai dēļ garšīgajiem ēdieniem..:P].

Tikām līdz Belgradai. Gan ne gluži līdz centram, jo smagās mašīnas caur centru nebrauc..Bija jau diezgan dziļa krēsla, serbu nauda mums vēl joprojām nebija. Par to arī painteresējās mūsu jaunais draugs un tā vietā, lai pateiktu atā, vispirms uzmauca Gedvidam galvā cepuri, apsēja šalli un man pasniedza cimdus [visu no viena flīša kompleka [viņam laikam nederēja..:D]] UN tā kā viņš zināja, ka mums nav dināru, iedeva vairāk kā 300 dinārus autobusam (kurus arī negribējām ņemt, jo centrs nav ik tālu un līdz tam taču kaut kā tiksim - arī pie naudas tiksim.). Tā nu nošokēti no lielās labvēlības izvēlāmies no smagā auto un devāmies centra virzienā ar cerībām nostopēt kādu auto, jo neviena busa pietura tuvumā nevīdēja..un kā no šoferīša dzirdējām, centrs ir apm.20km. Yeah.

-> Centrs un serbu šoferīts

Yes, saņēmām dažus ne īpaši apmierinātus žestus un pīkšķus, jo atradāmies ne tajā labākajā stop-vietā, bet tanī pašā mirklī apstājās serbs, kuram bija 2vietīga mašīna [latviski - bulciņa] - tā nu mēs 2 ar savām mugursomām un apel-mandarīnmaisiņu iestūķējāmies blakussēdētāja vietā un braucām uz centru. 

Jāsaka, ka laika apstākļi bija vienkārši fantastiski - migla, tumšs + vēl lietus. Šoferīts sākotnēji šķita tāds krietni stresains, daudz atbildēja uz telefona zvaniem un sūdzējās par satiksmi: un tā katru dienu... [t.i. satiksmes sastrēgumiem]. 

Ar šo šoferi izbaudījām īstu serbu braukšanu.. runāja jau, ka Rumānijā ir traki braucēji un viņiem vienalga visi likumi un pieklājības normas, bet es teiktu, ka Belgrada šajā ziņā izceļās krietni vairāk - lielākā daļa šoferu pārvietojas nevis pēc luksoforiem, bet gan pēc iespējas braukt un ar signāltaurēm. :D Arī mūsējais tā manījās nokļūt dažviet ātrāk. Un izskatījās, ka viņš tā ir radis braukt jau gadiem.. 

Viņam vajadzēja iegriezties pāris vietās uz 2 minūtēm, bet tikmēr Gedvydam bija jāielien bulciņā, jo kā nekā, policijai īsti nepatiktu tāda braukšana.. [trīs divu vietā].

Labā ziņa bija, ka šoferīts runāja angliski un vēl labāk saprata. Izstāstīja, ka Belgrada ir pilsēta uz 7 pakalniem, katram reģionam ir savs nosaukums; ka mums noteikti ir jāredz pils vaļņi; kur ir centrs, kā arī, ka Serbijā ir ļoti skaistas sievietes [nu es jau gan skatos vairāk uz vīriešiem... un es tāpat uzskatu, ka LV sievietes ir skaistākas 8)]. Viņš arī vēlējās zināt, kā man izskatās serbi - teicu, ka visnotaļ līdzīgi, tikai mazliet tumšāki, nekā latvieši. Tanī pašā laikā, man vēl jāpaspēj novērtēt, jo necik daudz jau vēl nebiju redzējusi - visu ceļu braucu kopā ar turku un serbus redzēju vien pieturās. :) 

Vēl uzzināju, ka viņš ir kādas izdevniecības īpašnieks un kad sākām runāt par to, tad viņš man uzdāvināja grāmatu [šķiet, ka vācu valodā]! Atkal pārsteigums. :) 

Tad arī pienāca brīdis, kad nonācām pilsētas centrā. Hvala! [paldies serbiski un horvātiski]

Ak jā - līst.. :)

Jaunā gada trakums

Nolēmām pastaigāt mazliet pa centru un McDonalds atrast WiFi[kurš diemžēl nedarbojās]. Tad atradām TIC un Belgrada kļuva par vienīgo pilsētu, kur iegādājāmies pilsētas karti. Atradām arī adreses hosteļiem mūsu listē. Kad ieradāmies vienā no tiem, tad attapāmies, ka dzirdam diezgan daudz cilvēku runājam. Jautājām par vietām un cenām - he, kā izrādās ir palikušas tikai 3 brīvas vietas 10 vietīgā numurā par 12 Eiro + tūrisma nodoklis par personu. Yeah! Mēs neiebildām palikt tādā numurā, ja tur varbūt ir 1 vai 2 cilvēki, bet ja viss hostelis ir pilns..! Un cena pirms tam bija 7-8 eiro par personu. Kāpēc tā? - tuvojas Jaunais gads- cilvēki jau laicīgi sāk svinēt. Tas mums neienāca prātā, jo Ziemassvētku laikā viss ir kluss un tukšs, un tāpēc hosteli nerezervējām.

Lai arī kājās bija manāms nogurums, izvēlējāmies pameklēt vēl kādu iestādi [mēs dodam priekšroku mājīgiem hosteļiem, bet tas, kurā mēs iegriezāmies izskatījās pēc hosteļa-hosteļa]. Atradām otru adresi un hosteli. Bāc! Tur cenas vispār mākoņos! 3x augstākas 3-4 dienas ap Jauno gadu. Thank you! Looks like that not for us tonight... Hmm, vairāk adrešu mums nav un arī Wi Fi nestrādāja. Ideja bija atrast vēl kādu hosteli pa ceļam uz pirmo [ar domu, ja neatrodam nevienu, ceram, ka tās 2 no 3ām vietām vēl ir brīvas]. Bet mums bija vēl viena ideja, jo pirmais hostelis, ko vispār ieraudzījām, bija pa ceļam pirms uzzinājām esošo situāciju [pilni hosteļi un augstas cenas].

Tad nu atradām to vietu, kur to redzējām. Ārā pie nozīmes foto liecina par diezgan augstām cenām, bet varbūt viņi nav sekojuši līdz jaungada tendencēm un 2vietīgs numuriņš būs mums par 10vietīga cenu. Apmēram tā arī bija - mums paveicās, brīvas istabas un maksājām ~16 eiro par personu. Sweet House Hostel atkal sajutāmies pietiekami mājīgi un bijām priecīgi, ka atradām šo vietu. 

Viņi mūs uzaicināja uz ballīti un alus dzeršanu, bet lielā braukšana dara savu un diezgan raiti devāmies gulēt. Turpat blakus atrodas bāra.kluba telpas...un jāsaka, ka lai hostelis jauks, bet sienas gan traki plānas. Domāju, ka ja tā balle tur būs tik skaļa, kā viņi skaņojās, tad mums nekur nebūs jāiet, jo ballīte būs arī mūsu istabā. :D Par laimi nē. :)

Dabūjam dienas imigrācijas karti un saldu dusu. :)

Mazliet par Belgradu naktī

Mums nepaveicās ar laika apstākļiem, tāpēc lielo ekskursiju atlikām uz rīta pusi. Kas mums ļoti patika - centrs ir pilns ar atvērtām mākslas galerijām - neteikšu, ka dikti patikta tās gleznas un modernā māksla, bet bija vērts redzēt - sen nebiju nekur bijusi. :)

Arī smukās gaismiņas vecpilsētā un super slidīgie akmeņi pie pils mūriem bija jauki.. :D

Kārtējais ansamblis - viņi spēlē šķiet dienu un nakti, jo arī nākošā rītā redzējām tos pašus spēlmaņus, tikai citā vietā.

"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [4.diena - 28.12.11.]

Pavasaris

Kā jau rakstīju iepriekš, mēs nolēmām pavadīt dažas rīta stundas Varnā. Fantastiski izgulējāmies, ārā fantastisks laiks un mēs esam pie Melnās jūras! Ko vēl vairāk var vēlēties! :))

Bobby mums izstāstīja, ka lai tiktu ārā no pilsētas uz Sofijas pusi, mums jābrauc ar 409. autobusu. Varētu jau ar to braukt, bet mēs aizgājām krietni gabaliņu pastaigā pa piejūras parku un nonācām pavisam citā vietā.. 409. autobusu tā arī neieraudzījām, bet braucām ar pirmo, kas brauca. Autobuss diemžēl neizbrauca gluži ārā no pilsētas, bet krietnu gabaliņu ārā no centra gan. 

Tālāk atkal staigājām...sajutāmies kā pavasarī - zaļa zāle, gaiss smaržo, saule spīd, +9 grādi un fantastisks noskaņojums. :)

1300 gadi Bulgārijai (1981)

Pirmais šoferīts mūs izveda no pilsētas, jo sākām stopēt jau pie viena benzīntanka. Gājām uz lielceļa..biju pagriezusi mūsu zīmīti uz aizmuguri, lai garāmbraucēji redz, kur mums vajag, bet katrā ziņā neviena no tām vietām [ne tur, kur mēs atradāmies, ne tur, kur mēs devāmies] nebija tā labākā stopēšanai. Mums palaimējās - netikām ne uz lielceļa, kad mūs paķēra mašīnā viena ģimene. Sākās mēģināšana runāt krieviski.. Yeah. Pārslēgties no angļu valodas uz krievu, kas būtībā nav lietota, nav tik vienkārši.. bet kaut kā sapratāmies. :) Tikām vienu gabaliņu tālāk - pa ceļam jau paspējām novērtēt Bulgārijas kalnus un karjeras. 

Nākošais šoferīts bija veterinārārsts. Viņš pastāstīja mazliet par Bulgārijas vēsturi, par visu to, ko apkārt redzam utt. Bulgārija ir senākā valsts Eiropā, kas nav mainījusi savu nosaukumu no pirmssākumiem - dibināta 681.gadā pēc Kristus. Vienā kalnā 1981. gadā uzcēla pieminekli - 1300 gadi Bulgārijai. - Šo pieminekli redzējām pa gabalu, bet tas izskatījās vairāk kā kāds tornis vai drīzāk rūpnīca - tik liels.. Vēl apjautājos, kā viņi dara ar šiem bezpajumtnieku suņiem [var redzēt, ka viņi ir kopti; viņiem, gluži kā govīm, ausīs ir nozīmītes] - valdība atvēl naudu šo suņu aprūpei, bet tai pašā laikā viņiem valda milzu korupcija un ja cilvēks grib strādāt [respektīvi, šis veterinārārsts], tad viņam nākas pieņemt valdības koruptīvos nosacījumus.

Nākošais šoferīts angliski nerunāja vispār - tikai pāris vārdus. Bet pat vārdu tualete viņš tulkoja savā telefonā uz angļu valodu, kaut gan patiesībā varēja teikt savā valodā. Jauks vīrietis, bet nu bailīgs runāt - šķita jau, ka viņš zina vairāk, nekā saka. :) 

Ar viņu tikām līdz Botevgradas pagriezienam, kas ir kādus 200km no vietas, kur mūs izlaida veterinārārsts, bet tas ir vēl ~50-60 km attālumā no Sofijas. Šis šoferīts vēl kādas pāris minūtes nelaida mūs prom, jo vēlējās pateikt, cik km ir palikuši līdz Sofijai un ja nu kas - 112.

Pa ceļam bija viena ļoti skaista pilsēta, uz kuru man noteikti ir jāaizbrauc, jo tur mēs neapstājāmies - Veliko Tarnovo. Pa logu manījām apbrīnojamu pili, kalni un skaistas ēkas. Tā šobrīd esot vairāk studentu pilsēta. 

Kad stopējām no Botevgradas pagrieziena, atkal bija palikusi vien kāda pusstunda līdz tumsai. Par laimi drīzumā apstājās smagais auto. Centāmies runāt krieviski - šoreiz šoferīts jau vairāk nekā mēs runāja krieviski un stāstīja visādus jokus iz PSRS laikiem un darba Krievijā [lai gan šis šoferis un arī citi smago auto šoferi ir ilgus gadus strādājuši Krievijā, es neteiktu, ka viņi krieviski runā TIK labi...]. Viņš mūs aizveda līdz savai darba vietai [atkal mūsu talants vispirms redzēt skaistākās pilsētas daļas..] - rūpniecības rajonam, kur gaida viņa golfiņš, ar kuru viņš mūs aizgādās līdz metro stacijai. Sofijā mūs sagaidīja Angel, bet pirms tam Krasimirs [smagā auto šoferīts] ļoti vēlējās ar viņu parunāt, lai noskaidrotu, kur mums jādodas. Šķita diezgan jautri. :D Un vēl Krasimir uzdāvināja mums DVD ar filmu "POP" [pope - svētais tēvs - krievu valodā ar bulgāru valodas subtitriem.]. Vēl neesam noskatījušies, bet drīzi vien. :)

Ar Angel satikāmies metro stacijā pie universitātes un pavadījām fantastisku vakaru kopā ar viņu un viņa draugiem iekš Sofijas. Pirmais un vienīgais vakars, kad pasēdējām bārā un padzērām vietējo aliņu. :) 

Angel [jeb iesaukā Ačū, kas lietuviski nozīmē "paldies"] pastāstīja daudz par Balkānu vēsturi, mēs parādījām latviešu un lietuviešu dejas un dziesmas, man savukārt šobrīd ir bulgāru mūzika. :) 

Angel, Draga & Lilija

Lai tiktu ārā no Sofijas vajag kādas pāris stundas.. šis rīta tumsā ķerts kadrs.

Vispār man iespaids par bulgāriem ir, ka viņiem ir ļoti svarīga viņu vēsture - katrs bulgārs, ko satikām centās vismaz mazliet pateikt kaut ko par vēsturi. Skumji tik, ka Sofijā atkal bijām tīti biezā jo biezā miglā un neredzējām kalnus pa Angela istabas logu, ko skaidrā laikā mierīgi var redzēt, jo Sofija ir pilsēta starp kalniem. - arī tur mums vēl jāatgriežas. :) 

Vēl man gribējās ieraudzīt kādu slaveno bulgāru rožu veikalu, bet nekā.

"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [3.diena - 27.12.11.]

Cerējām 3.dienu veidot vieglāku un mērķis bija Varna. Tomēr, pēc biznesmeņa ieteikuma nolēmām vispirms doties uz Konstancu un no tās uz Varnu.

Man ļoti patīk rumāņu valoda! Un šis ir punkts uz i! - Drum Bun! :D

Gandrīz zaudētās cerības nostopēt un 160km/h

Agrā rīta stundā ar metro braucām ārpus pilsētas. Auksts rīts. Pusstundas laikā bijām kārtīgi nosaluši un lēnām jau gājām atpakaļ, kad beidzot apstājās mašīna. Divi vīrieši tā ap 45-50. Mēs - dikti laimīgi, ka siltumā; viņi dodas uz Konstancu un brauca viņi tā uz 160km/h nepārtraukti [atļautais - 130km/h]. Kad pamanīja vienu policistu, tad apstājās, no bagāžnieka izņēma radaru uztvērēju un pieslēdza (sasmējāmies, bet ko vajag to vajag - mums jau ka tik ātrāk!). Par spīti ātrumam, šoferis brauca ļoti pārliecinoši un mašīna arī stabila, tāpēc nekādu uztraukumu. :) + viņš var atļauties- 6 ātrumi. Yeah! Un tomēr, neskatoties uz to, ka viņam bija radaru uztvērējs, nepaspēja nobremzēt laikus un policija mūs apturēja. Blakus sēdētājs izskatījās ļoti nelaimīgs un šķita, ka lieta nopietna [rumāņu policija pazīstama kā dikti nešpetna institūcija]. Lai nu kā, viss notika dikti ātri un jau pēc minūtēm 5ām bijām ceļā. Rumāņu valodu es nesaprotu, bet nopratu, ka vai nu viņam jāmaksā 300 (~60Ls) vai 3000 lejas. Bet tas nenozīmē, ka turpmāk viņš nepārsniedza ātrumu..brauca tikai mazliet lēnāk - 150km.h. :D

Konstanca (Constanţa) - kontrastu pilsēta

Konstancā mūs izsēdināja diezgan tālu no centra, bet mums, protams, atkal nebija ne jausmas, cik liela ir pilsēta. :D Iekāpām pirmajā autobusā - uz info lapas rakstīts, ka viena biļete maksā 1,75 lejas, bet ja nav biļetes, sods - 100 lejas. Protams - autobusā biļetes nopirkt nevar. Tad nu pēc pāris pieturām lecām ārā, meklējām biļešu kiosku un centāmies saprast, cik tālu ir centrs. Benzīntankā pateica, ka diezgan, tāpēc ņēmām nākošo busu un tik braucām. 

Šādi pudeļu lauki mijas cauri visai Rumānijai! Smējāmies, ka viņi audzē PET pudeles. Izrādās, ka tas ir rozēm...nevaru gan iedomāties, cik maziņas ir tās rozes, ja tās var noslēpt PET pudelē [dažviet gan bija arī 5l..:D].

Jēj! MELNĀ JŪRA!!! Mans mazais sapnītis piepildījies! :) Un šķiet, ka pirmo reizi dzīvajā redzēju arī medūzas - daudz medūzu!

Konstancu jau pirmajā mirklī nodēvēju par kontrastu pilsētu. Tur blakus mazai noplukušai mājelei ir jauna daudzstāvu ēka, blakus vīnogulājiem - auto remontdarbnīca; blakus koptai baznīcai vai viesnīcai - sagruvusi ēka pilna ar atkritumiem. Sava veida romantiku piedeva arī čigānzēns, kurš vismaz 5 valodās mācēja paprasīt 1 euro. Kas vissmieklīgākais - viņš jautāja pēc euro, nevis lejas. Savā ziņā viņš izskatījās pēc jauna pirātpuika - ar zelta zobu priekšgalā, dažiem dīvainiem aksesuāriem un diezgan labā apģērbā, lai diedelētu. 

Mošeja ar minaretu.

 

Tiešām Oriflame?

Šādi kuģi sagaida šķiet no visām pusēm iebraucot Konstancā. :)

Pirmo reizi biju īstā mošejā un minaretā - šķiet, ka tas Konstantā savā ziņā kalpo kā skatu tornis. 

Melnā jūra - fantastiska! Tikai viņiem būtu ļoti nepieciešamas mūsu "Lielās pavasara talkas" - viss ir drausmīgi piedrazots, viena lieta, ka tā tas ir pamestās ēkās, bet cita - pludmalē un zaļajā zonā. Neskatoties uz to, mums Konstanca ļoti patika. :)

5.autobuss

Cenšoties tikt ārā no pilsētas, izvēlējāmies pareizo autobusu, bet neizvēlējāmies pareizo pieturu, atkal aizbraucām par tālu. :D - līdz pašam gala punktam galīgā dārziņu/dzīvojamo māju mikrorajonā. Kāpām tā paša numuru - 5., autobusā un braucām dažas pieturas atpakaļ. Jāsaka gan, ka gala punktā mēs nesapratām, kur īsti atrodamies un centāmies to noskaidrot no kādas rumānietes, kas, lai arī runāja tikai rumāniski, kaut kā atbildēja uz mūsu jautājumu. Tad mēs atkal izkāpām vienu pieturu ar ātru, bet tas jau vairs nieks vien. :D

Mistiskais autobuss

Stopēt ārā no Konstancas ir diezgan interesanti - uz Varnu ved 2 ceļi - caur Mangaliu un caur Dobrich, bet sākas tie vienuviet - pie apļa. Tur arī palikām. Sākotnēji vēl bija diezgan silti, bet tikko saule aiz kokiem tā auksts. 

Sākām salt un atkal lēnām devāmies atpakaļ uz vilcienu staciju vai autoostu, kad apstājās autobuss, kura logā bija mums nezināms mērķis [t.i. pilsētas nosaukums]. 

Pirmajā mirklī mēs nesapratām vai tas tiešām ir mums, bet tad kāds vīrietis māja, lai ātri, ātri lecam iekšā, ierādīja mums vietas un darīja savas lietas tālāk. Gaidījām - varbūt prasīs mums maksāt - kā nekā autobuss..un tā pat nebūtu liela problēma - kā nekā, taisījāmies braukt ar autobusu vai vilcienu.. bet kad sākām domāt, kāda nauda mums ir un cik daudz - hmm...7 lejas...Ungārijas forinti...hm... Būtībā mēs varētu samaksāt tikai forintos. 

Kad domājām pa kuru ceļu doties, spriedām, ka droši vien labāk būtu braukt caur Dobrich, bet tai pašā laikā es teicu, ka man nebūtu nekas pretī braukt gar jūras krastu [t.i. caur Mangaliu]. Jā, šis autobuss brauca caur Mangaliu. Kā vēlāk uzzinājām no bulgāriem, viņi slengā par mangāļiem sauc čigānus. Viņi tagad zina, ka tas nav tāpat vien - tur tiešām viņi ir daudz! 

Ilgi spriedām, kas šis varētu būt par autobusu, jo neviens par mums nelikās ne zinis. Viņi apstājās diezgan bieži - lai paņemtu vēl kādus cilvēkus [tikai šoreiz ar bagāžām], steidzīgi kaut ko nopirktu vai kaut ko no kāda paņemtu. Kad vienā reizē autobusā ielēca kādi 5 diezgan tumši rumāņi, tad spriedām, moš' tas ir kāds labdarības autobuss!? ;D Beigu beigās izspriedām, ka tas ir kāds ekskursantu autobuss; iespējams, ka dodas uz Turciju [sev aiz muguras dzirdēju kādu runājam pa telefonu par Istambulu, šķita, ka turku valodā].

Mums piedāvāja atsvaidzināties ar tādu kā meloņu losjonu [tik no sākuma domāju, ka tas vīrietis piedāvā iedzert.. :D] - nezinu, cik populāra šī lieta ir Rumānijā, bet Turcijā laikam diezgan populāri - īpaši vīriešu vidū. Nogaršojām arī super garšīgus cepumus. Mazliet apbrīnojami - mēs, pilnīgi nepazīstami cilvēki mistiskā autobusā, kur neviens ar mums nepārmij ne vārda, piedāvā visādus labumus.

Uz robežas jutos jau kā savējā tūristu autobusā. Bija gan diezgan savādi kāpt iekšā autobusā - gluži kā es brauktu kādā ceļojumā ar tūrisma grupu. :)

Varna - Bulgārija

Lai arī saule jau bija aiz kalniem, varēja manīt, ka Bulgārija pilnīgi atsķiras no Rumānijas. Citādas ēkas, pakalni un citādi kalni..

Varnā iebraucām pilnīgā tumsā, bet braucot iekšā man tā atgādināja ierašanos Itālijā, Reggio Calabria - gaismiņas kalnos, vienā pusē tumsa - laikam jūra... fantastiska sajūta. :) 

Neilgi pirms centra tas pats vīrietis teica: Cathedral. You - go! Jā, ar angļu valodas zināšanām lepoties viņš varbūt nevar, bet sapratām mēs žigli. :) Kā izrādījās, vēl viens puisis brauca tikai līdz Varnai. Jau iekāpjot autobusā izskatījās, ka viņš grib ko teikt vai arī, ka viņš nav gluži kopā ar citiem. 

Par autobusu nemaksājām neko. Sākotnēji domāju, ka būtu pieklājīgi pajautāt, bet kad šis vīrietis jau 5o reizi autobusā gāja mums garām un neko neteica, nospriedu, ka nav ko sarežģīt situāciju. 8)

Vēlējāmies atkal izmantot McDonalds Wi Fi, tikai joki tādi, ka Varnā ir milzīgs M uz vienas ēkas jumta, kurā McDonalds nemaz neatrodas. Tad nu nospriedām, ka iesim vien uz centra pusi un tad jau manīs. Mums ir neviltots talants vispirms nonākt pilsētas skaistākajās daļās un tikai tad redzēt centru un visus pārejos smukumus. Kā Gedvydas teica: Varna without make-up. 

Varnā atkal mums bija daži hosteļi listē, vajadzēja tikai atrast, kur tie atrodas. Blakus tūrisma informācijas centram ir karte - rakstīta tiem, kas nesaprot kirilicu, bet problēma, ka tur nemaz nav visas ielas un kā vēlāk uzzinājām, pati karte ir kādus 6 gadus veca un rakstīta poļu valodā, bet uzstādīta tikai pirms gada. Atradām vienu ielu uz kuras atrodas viens no hosteļiem, bet tas ir kādā citā pilsētas daļā [bet mēs pat nesapratām, kurā pilsētas pusē ir šī daļa]. Tad nu nācās atrast pilsētā neesošo ielu, palaimējās, ka nejauši atradām vilciena staciju ar Wi Fi. Mūsu vajadzīgā neesošā iela izrādās ir pašā centrā. :)

Ejot uz hosteli atradām arī skaisto, izrotāto centru.

Kam Ziemassvētki, kam Lieldienas... 

Katedrāle

Koperniks! [un viņa vārdā nosauktā observatorija fonā]

Flag Hostel Varna

Un tad atkal sākās brīnumi - atrast īsto ielu un ēku. Ēku atrodam, bet atvērtas durvis tikai vienas, kuras burtiski ved uz nekurieni. Pie durvīm vienīgā plāksnīte - Heptagon.

A kur Flag hostel? Centāmies no visām pusēm tikt iekšā un atrast kādas norādes, kad paskatījāmies vēlreiz adresē - 4. stāvs! Ahā! Devāmies uz nekurienes 4.stāvu un atradām hosteli! :) 

Mūs sagaidīja jauka meitene Bobby ar superīgu suni Zaru. Mēs dikti priecājāmies, ka beidzot varam paspēlēties ar suni.. un protams, ka suns bija tikpat priecīgs arī par mums. Un rīta gaismā sunene mūs gaidīja jau pie durvīm! :)) Šajā hostelī uz to nakti mēs bijām vienīgie. Jauks un mājīgs hostelis, vienīgi ziemā grīda priekš manis par aukstu.. Kāpēc nevarējām atrast nevienu norādi, ka tiešām šajā ēkā ir hostelis? - pirms mēneša viņiem nozaga šo zīmi. Pirms nedēļas uzlika jaunu - atkal nozaga. Mēs smējāmies, ka nevajag jau taisīt no zelta, bet tanī pašā laikā spriedām vai tik tā nav Heptagon vaina, jo nosaukums atgādina sektu [nevis būvniecības firmu, kā Bobbija tikai iepazīstināta].. :D

Atradām jūru naktī un nospriedām, ka atradīsim to arī no rīta un ka noteikti pavadīsim šeit vēl vairākas stundas no rīta. Mums Varna iepatikās jau no pirmā brīža. :)