One - way ticket

Neuztraucies, es atgriezīšos! ;)

Par sarunas gandarījumu.

*Negribējās laist zudībā šo domu.

Dažkārt no vienkāršas sarunas, kad viens ir izstāstījis savu bēdu, bet otrs spējis palīdzēt, abiem ir radies milzīgs gandarījums. Tam ar sāpi to ir grūtāk saprast, kā tad tam otram var būt gandarījums, ka viņš ir uzkritis ar savām problēmām...ne tur tā lieta. Par palīdzēšanu vai vienkāršu izdošanos uzmundrināt rodas patiess prieks.


To var salīdzināt ar kādu spilgtāku, bet vieglāk uztveramu gandarījumu - piemēram,
Tev nākas braukt uz bērnu namu pie bērniem, nodot viņiem kādus ziedojumus, spēlēt spēles. Tu to negribi, Tev ir pašam savas problēmas, jādara citas lietas, bet tā kā esi apsolījis, brauc.
Atgriezies ar nenormālu pacilājumu un pārdomu gūzmu - tas prieks, ar kādu pretīm nāk šie bērni, tas, ar kādu atdevi viņi spēlē muļķīgās spēles rada nenovērtējamu gandarījumu.
Un tad tikai var apzināties to, kā it kā tādas mazas un maznozīmīgas tikšanās, paspēlēšanās patiesībā ir nozīmīgas - abpusēji.
Tāpat ir ar vienkāŗsu sarunu, kad otrs sarunu biedrs sāk justies krietni labāk, nekā pirms tam. Tad arī tam pirmajam ir tā labā jaukā sajūta.


Ne jau vienmēr ir tā, ka negribas to darīt, pat ja gribas, dažkārt neapzināmies, cik liela sajūtu atšķirība radīsies pēc šī apciemojas vai sarunas. :)

Stopētāja dienasgrāmata (Stop - nedēļa)

*Lai apskatītu foto tuvāk, spied uz attēlu!

Daudzo pasākumu maratons sākās jau vairāk kā pirms nedēļas - 17.jūnijā, 5dienā, kad ne tikai Limbažos, bet arī daudzviet Latvijā notika 12.klašu izlaidumi.
Nokļuvu savas vidusskolas izlaidumā, ar neviltotu prieku skatījos kā par absolventiem priecājas skolotāji, cik direktors vēl žirgts, un ar platu smaidu blakus arī skolotāja Gunta. :)
Kā jau ierasts, nesēdēju vai nestāvēju, kur visiem ierasts, bet gan mierīgākā un vēsākā vietā- aizkulisēs. Tā ir vieta, kur ne tikai paķer paparazzi cienīgus kadrus, bet arī uzjautrināties par to, kā mūsdienās izlaidumos uzvedās vidusskolēni.

Pēc šī smaidīgā Jāņa sveikšanas nonācu tur, kur bija arī viņa pārējie sveicēji. Kā jau solīts - humora šovs tiešām bija garantēts. :D

Gulēju tik mīkstā dīvānā, kādā nekad pat sēdējusi nebiju. Svinību laikā viesi smējās par kādu kundzi, kas naktī guļot sapņos bija smējusies tā, ka visi pārējie pamodušies...Tā laikam tāda māja, jo arī es tur sapņoju tā, ka pa īstam sāku smieties. (par laimi, pārējos nepamodināju)

Agrs rīts, Lēdurgas autobusu pietura; ar autobusu ceļš uz Siguldu..bija sajūta, ka visas tantes uz mani dīvaini skatās.

Sākās stopēšana, jo nākamais mērķis - Koknese, Mūzikas un mākslas festivāls "INIFINITUS 2011".

Lai stopētu uz to pusi, jāiziet cauri visai Siguldai, jātiek līdz "Raibajam runcim", un tad tik uz Ķeguma pusi. 

Pārsteidza turpat aiz Siguldas robežas esošie latvāņu lauki - tajos ir TĀDS spēks. Izskatās graujoši un vareni - nevaldāmi.

Pēc pāris kilometriem nostopēju "Bellacord" mūziķi, viņš sūta sveicienus Limbažiem! :)

No Mālpils tālāk devos ar vienu no jaunākajiem BMW jauka pāra kompānijā. Tikai līdz pat pašam Ķegumam vēl nezināju viņu ceļa mērķi. Pēc joka par to, ka "nu mēs dosimies uz Rīgu" un kad jau gandrīz kāpu ārā, viņi atklāja, ka dosies uz Aizkraukli. 

Diezgan nelāga vieta stopēšanai, jo ātrums visiem liels, ļoti daudz tālbraucēju. Bet nekas, pēc kilometra kājām un desmitu auto pabraukšanas garām, ceļu līdz Koknesei turpināju ar diezgan smagu mašīnu (pie sevis nolamājos.."nu, protams..." ). Šoferīts nerunīgs, ta krievs, ta latvietis, saproti nu, bet beigās lūdzu teica latviski. :)

Festivāls - jēj, man patika. Savus darba uzdevumus uzzināju diezgan ilgā laika posmā, bet tas tikai ļāva atvilkt elpu. :) 

Priecēja organizētā, diezgan lielā komanda, pavisam niecīgs, varētu pat teikt, no malas neredzams, stress, kas salīdzinoši ar pagājušo gadu ir suuuppper!, tāpat arī tas, ka viss norit savu gaitu. :)

Protams, jauka sajūta arī, ka, lai arī es tur parādos diezgan reti, mani nav aizmirsuši. :))

"Dragonfly" ar jau mazliet citādu sastāvu, nekā redzēju viņus pēdējo reiz. :) Pēc Ievas pieprasījuma tapa pat video.

Šajos čaļos ir spēks!!! Pagājušā gada Grand Prix - Sacramental

Ap kādiem 5iem rītā beidzot tiku Daugavas ūdeņos, tad sekoja visa estrādes kārtošana un tad dažu stundu miegs.

Nākošā diena - ceļš uz Kroņauci - un atkal ar stopiem. Pārsteidzoši, bet Jelgavā nokļuvu nieka 2u stundu laikā. Biju gatava tālāk doties arī ar sabiedrisko, bet tā kā tas bija tik pēc stundas... 8.autobuss un stopi...atkal nostopēju maskējušos tālbraucēju vieglajā automašīnā, bet šoreiz visnotaļ pozitīvu, kurš teica, ka nevēlas ņemt savā smagajā pinkainus čaļus un klausīties to, kā viņi vakar sev degunā pīrsingu izdūruši... :D

Tā kā manas kājas īsti pēc kārtīgas iztrakošanās festivālā kustēt īsti negribēja, tad diezgan nelaimīga biju, kad no Nākotnes pagrieziena (viņš gan saucas kā citādāk, bet man tas ir tā. ) nogāju vismaz 2km, lai pasēdētu uz soliņa un tad tikai nostopētu kādu auto. Vismaz patīkams vējiņš pūta...

Man pat ēst īsti negribējās- vien atlaisties un mirkli pačučēt.. bet neko, nesanāca, iepazinos ar vairākiem foršiem cilvēkiem un nācās sēsties pie kārtīga vakariņu galda. Bet nesmādēju - bija nu super garšīgi.. :P
Un tad vēl zemenes....ņam.

Vakarā filma - "Hanna"; lai arī no sākuma ir daudz jautājumu, kāpēc tur ir tā kā ir, beigās jau var saprast. Interesanta un laba filma, mazliet gan ar tādu misticisma pieskaņu. :)

Pirmdien beidzot redzēju kā LLU notiek izlaidumi. Priecājos, ka absolventu nebija ļoti daudz un izlaidums bija dikten raits. Par spīti tam, izlaiduma organizatori (kā vēlāk uzzināju - 3.kursa studenti) bija padomājuši, kā izlaidumu padarīt sirsnīgāku - no kursa biedriem bija pajautājuši īsu katra cilvēka raksturojumu, ko, kamēr absolvents devās saņemt diplomu, nolasīja.

21.jūnijs ir vasaras saulgrieži - tad ir visgarākā diena un visīsākā nakts. Agrāk tieši šo dienu svinēja visa tauta, bet nu laikiem mainoties, vairāk ir tādu, kas svin Līgo svētkus 23.jūnijā - tā, kā rakstīts kalendārā. Es pielāgojos abiem, svētku sajūtu radu 21., bet 23. pavadu laiku ar draugiem vai radiem gluži kā jauku vasaras vakaru pie dabas.
Arī šogad saulgriežus devos atzīmēt uz ekosaimniecību "Lielkrūzes" Jaunpiebalgas pusē - un atkal jau ar stopiem - no Jelgavas.

Ceļš sanāca diezgan garš, bet nesūdzos par piedzīvojumiem. Teiksim arī tā - intuīcija nepievīla vai drīzāk, viss, ko es teicu, piepildījās..un pat vairāk. :D
Tie sākās ar to, ka 1.buss man gar degungalu pabrauca garām, līdz nākošajam atkal stunda (tagad, Linda, es vairs nerakstītu, ka man apmierina Jelgavas sabiedriskā transporta kustība!!!) ...gandrīz visu to stundu čāpoju cauri Jelgavai...uz Rīgas pusi. Vēl neizgājusi ārā no pilsētas sāku stopēt.
Pirms tam, stāstīju, kā uz turieni došos.."droši vien braukšu līdz Rīgai, jo diezvai nostopēšu kādu, kas brauks uz Salaspils pusi..tā nu sanāca,ka nostopēju puisi, kurš tieši devās uz to pusi; atradās arī kopīgs temats - viņš vakar bija viens no izlaiduma organizatoriem. :)
Ar nākošo šoferīti atkal paveicās - braucot līdz pat Gulbenei! Tas nozīmētu to, ka es līdz Jaunpiebalgas pagriezienam nokļūtu ļoti ātri un tikai ar 2 auto. Viņam gan bija jānopērk kādi stādi..bet neraža - jāgaida stunda, kamēr atbrauks stādu īpašnieks. Pēc uzzināšanas par dažādiem kapu biznesa stāstiem (jā, tieši ar to mans šoferītis nodarbojas!), devos stopēt tālāk, jo stunda - tas tomēr ilgs laiks.

Uz šosejas liela auto plūsma, ceļa remonts, un ļoti daudz manu 'mīļo' smago auto. Nekādi īsti nestopējās, noķēru pāris lietus lāses, nostopēju inteliģentu puisi, kurš ir sapratis, ka izglītība noder tikai tad, ja skaidri zini, ka tajā jomā vajag paplašināt savas zināšanas - pilnībā piekrītu. Atklāti parunājām par skolām, darbiem... veda mani līdz Vidzemes šosejai. Kad jau taisījos kāpt ārā, viņš man jautā:
"Vai Tu tici brīnumiem?"
Nekavējoties atbildēju: "Jā, ticu!"
Tanī mirklī viņš pavēra savu maku, kur stāvēja krietns naudas žūksnītis un pasniedza man 20Ls - "Tas Tev ceļam! Priecīgus svētkus!"

Tāda krietni samulsusi un pārsteigta izkāpjot ieraudzīju sev aiz muguras strauji tuvojošos lietu... (lai gan vēl joprojām man ir dažādas idejas, kādi bija viņa motīvi šādam gājienam.. Bet varbūt viss ir vienkārši - ir tāds nerakstīts likums - "ja tu saņem naudu, tev ar to ir jādalās, tā ir jādod tālāk un jātērē. tikai tā tu vari naudai likt atgriezties vairākkārtīgi")

Ar cerību ātri nostopēt, nākamais šoferīts ar savu blakus sēdētāju bija smēķējoši krievu tautības cilvēki, bet ar mani pārmija pāris vārdus arī latviski. Tiku līdz Vangažiem.
Tālāk jau ar tādu kā furgonu. "Superlats" preču piegādātājs. Patiešām jauks un pozitīvs cilvēks. Mazliet uzgaidīju Siguldā, kamēr viņš raiti nogādāja savas preces veikalā, un kopā ar viņu nokļuvu līdz Bērzkrogam (kafejnīcai). Arī nākošais bija tikpat pozitīvs cilvēks, viņš devās pēc milzu koka, kādi ir tikai Balvos.
Viņam sākotnēji nebija īsti skaidrs, kā es uz to Jaunpievalgu braucu, bet vēlāk jau saprata.. un es vēl piebildu: "..un tad man vēl 30km pa zemes ceļu.tik cerams, ka pēdējie 5 nebūs kājām jānoiet..."
viņš vēl pasmējās - "nu ilgi jau nebūtu, vien stunda.." Ha! Pierunāju! Tiešām pēdējos kilometros apņēmīgi soļoju "Lielkrūžu" virzienā. Sajutos kā Krišjānis Valdemārs, kas soļoja uz Tartu, tā es tagad uz Lielkrūzēm. Pašai bija jautri...Gandrīz ar govīm sāku sarunāties.

Bet vēl pirms tam Līva bija ziņojusi, ka ir jau galā, bet Anna ar Armandu palīdz kaut kādiem avārijā cietušajiem.. Kad ar stopeim braucu un pamanīju Annu stopējot šoferītim teicu, ka noteikti jāapstājas...un tad sapratu par kādu avāriju bija runa. Vesels bariņš (tā mašīna ar kuru mani veda bija kopā ar vēl vienu pa priekšu braucošu auto) centāmies lietus laikā apgāzt atpakaļ uz ratiem mašīnu, kas bija diezgan dziļi grāvī.
Tas diemžēl neizdevās, bet pēc šoferīša tikmēr jau bija atbraukuši pakaļ. Skumji, arī šie cilvēki bija devušies uz "Lielkrūzēm", labi, ka vismaz visiem viss kārtībā (auto bija pilns). Pieminētie mani draugi bija šī notikuma aculiecinieki.

Pēc mirkļa nonācu Gatartā, kur vajadzēja ietikt veikalā, lai nopirktu ko mielastam. Par izvēli varētu sūdzēties, bet tādam mazam ciemam noteikti pietiek. Ārā gāž. Brītiņu stāvu un gaidu, varbūt pāries. Līst un līst...nu labi, jādodas tālāk, ja nu kāds brauc... un tā es soļoju gandrīz līdz pašām "Lielkrūzēm", kad mani vēl pēdējos pāris km aizveda Ieva, kas tur arī dzīvo. :)

Kad esi pavisam salijis, tad lietus vairs nekaitē..paspēju arī jāņuzāles pa ceļam salasīt.
Par to, kas un kā notiek saulgriežu svinībās - iekš foto, sīkāk nestāstīšu.
Pateikšu vien to, ka mūs ar Lieni mežā labāk nelaist, bet visu citu pat vissavādākos sapņus mēs gan sapratīsim. :D

Pūdeles aizdegšana un pacelšana. Antra dala graudus un sāli - par labo, ko vēlas un ļauno, kas jāaizgaiņā.

Rotaļas un danči; Jāņa zīme

Agrās rīta pupas (: ;šis mūsu veidotais pušķis izturēja i lietu, i vēju...un...programma.

Par stopēšanu turpinot.... naktī tā nosalu, ka tikpat kā negulēju - aizveda mani līdz Siguldai; cerēju, ka neesmu nokavējusi vienīgo autobusu uz Limbažiem, jo stopēt nebiju spējīga - MIEGS un nogurums...tā nu es laimīgi nokļuvu mājās ar autobusu..

..gan ne uz ilgu laiku, jo tanī pašā vakarā nonācu vēl Valmierā, laukos, pļavā, līdz 1iem naktī cepu pīrāgus, bet agri no rīta cēlos, lai paspētu iepirkties Līgo tirgū, saplūkt vēl kādu kaudzīti Jāņu zāļu un izceptu pāris plātsmaizes...un vēl līdz 18im vakarā nokļūt Tērvetē uz teātra izrādi!

Tā kā ceļa nauda man bija uzdāvināta, tad būtu labprātīgi bruakusi ar autobusiem, ja vien tajos nebūtu jāpavada pusdiena un jāizbrauc jau tad, kad krāsnī vēl kūka cepās. Tā nu atkal stopēju, šajā reizē no Tūjas pagrieziena (via Baltica)... nu galīgi švaki!! pēc vairāk kā 2ām stundām biju Rīgas Centrālajā stacijā. Toties ceļa biedri man bija interesanti - šoferīts vācietis, kurš jau 7us gadus strādā Latvijā un dzīvo Rīgā (ar latviešu valodu gan ir vēl uz "Jūs", bet cer to beidzot iemācīties rudenī vai ziemā)..tā nu runājām angļu mēlē, auto pievienojās vēl 2 interesanti puiši, stopētāji, kas devās no kaut kāda savdabīga pasākuma.. par šamaņiem, jogu utml.

Līdz Jelgavai tiku ar vilcienu..Savdabīgi - pirmo reiz 3 dīvaini cilvēki viens pēc otra pirms vilciena izbraukšanas piedāvāja dažādus priekšmetus iegādāties par nieka santīmiem (piemēram, plāksterus par 25 sant.). Starp citu - reklamēt viņi TIEŠĀM māk! Būtu vēl atbilstoši ģērbušies, lai izskatītos pēc pārdevējiem...

Nu man vairs bija palikusi stunda līdz izrādes sākumam...esmu Jelgavas vilciena stacijā un domāju, kur būs ātrāk tikt uz Tērveti...vai pa Tērvetes ceļu, kur tikai pāris reizes esmu braukusi, vai pa otru pusi... tā kā Jelgavā arī remonti, tad ātrākais, manuprāt, izrādījās Tērvetes ceļš. Līdz Zaļeniekiem tiku ar stopiem, bet no turienes aizveda līdz pašai estrādei. Jēj, stopēšana ar to brīdi arī beidzās. :))

Ha! :D

Interesanti kravāt somu, kad sagaidāmi tik dažādi pasākumi un jāpaņem viss nepieciešamais, bet pēc iespējas mazāk, jo pārvietošanās šo dienu laika man pārsvarā būs ar stopiem...
Tad nu padomā - 2 izlaidumi (protams, ne vienā dienā), festivāls, kas būtībā ir mazliet alternatīvā stilā, kā dzirdēju, iespējams futbola spēles apmeklējums, padzīvošanās pa laukiem un saulgrieži pavisam latviskā garā.

Visas mantas iepakotas mazā mugursomā un maisiņā.
Ceru, ka nenosalšu un kāds pagādās man guļammaisu. :))

Ja būs iedvesma, tad būs arī neliels atstāsts par to, kā šajā 'ceļojumā' būs gājis. :)

Dzīve vienam mirklim

Pa ilgiem laikiem tiku pie kādas, manuprāt, labas grāmatas - Egila Lukjanska "Dzīve vienam mirklim".

Neskaitot to, ka kādam izbijušam rakstniekam, nu - alkoholiķim, tiek piedāvāti 100 000 latu par romāna uzrakstīšanu, grāmatas stāsts liek noticēt - gribas pat pārbaudīt, vai grāmatā minētās personības ir patiesas vai izdomātas.
Stāsts ir par to, cik labi vai slikti ir cilvēki un kas vispār skaitās labs; par to, cik neizbēgami grūti ir izvēlies starp savu vai citu cilvēku dzīvībām un par to, ka, lai arī cilvēks spēj kļūt par slepkavu, viņā tomēr paliek kāds miligrams cilvēcības, lai kādu arī izglābtu - 2.Pasaules karš, krievu okupācija, vācu okupācija, 90.gadu sākums...un patiesībā - arī mūsdienas:

"Viss pretīgais turpinās arī šodien, rūgti nodomāju. Un pārsteidzoši - izrādās, nekas cilvēka būtībā nemainās. Kā kaleidoskopā  mainās varas un laiks, un katra jaunā vara - vienalga, okupācijas vai demokrātiska - tā vai citādi neapšaubāmi ietekmē arī gandrīz vai ikviena cilvēka dzīves uzskatus un uzvedību. Taču daudziem viņu atklāti ļaunā tieksme vienmēr atmaskot "ienaidniekus", "nepareizos" un "nodevējus", kā arī nožēlojama patika rakņāties šo ļaužu pagātnē, ir taisni vai apbrīnojama un tikai vēlreiz apliecina, kāds tāls ceļš mums vēl ejams, līdz beidzot varbūt nonāksim līdz ļoti vienkāršai atziņai - tai brīdī, kad citā cilvēkā - Dieva, patiesības vai nacionālo interešu vārdā - meklējam kaut ko politiski vai ideoloģiski nepareizu, mēs paši kļūstam nepareizi un ļaunuma saindēti. Jo neviena cilvēka politiskie vai dzīves uzskati nevar būt "pareizi" vai "nepareizi".

Šī būtu īstā grāmata tiem, kas nosoda visus tos, kas svin Leģionāru dienu vai Uzvaras svētkus vai jebkurus citus piemiņas svētkus tautas atbrīvotājiem vai bendēm -  es nezinu, kas un kā notika 2.Pasaules kara laikā, bet grāmata vēsta par to, ka ne jau tautas ir sliktas vai labas, bet gan cilvēki - viņu atriebības kāre un spēja tā dēļ nogalināt, kas viņus padara tikpat nelabojamus kā slepkavību aizsācējus.

"Tas ir pārāk nopietni, ja tavā dzīvē pēkšņi parādās līdz tam pilnīgi svešs cilvēks un grib atņemt to, ko līdz tam esi uzskatījis tikai par sev piederošu. Taču... Kas tad mums dzīvē tā īsti pieder? Šeit es domāju kaut ko tādu, ko mēs nekad sava mūža laikā nevarētu zaudēt. Nav! Nekā tāda nav! Ar pēdējo naglu zārkā mēs zaudējam visu - nekādi citi varianti nepastāv. Zaudējam visus savus tuviniekus, sakrāto naudu un mantu, zaudējam dzimteni, mazo kosmosa puteklīti zemeslodi un prātam neaptverami lielo Visumu. Nekā vairs nav. Labākajā gadījumā kādu laiciņu par mums vēl paliks vienīgi vai nu sliktas, vai nu labas atmiņas. Bet līdz ar cilvēkiem kādreiz pazudīs arī tās, un tas beidzot iestāsies Lielais Miers. Bet, ja nu tā arī gadītos, ka Dievs mūs uz brīdi kādreiz pamodinās un lūgs atcerēties katram savu dzīvi, mēs par to vai nu gauži raudāsim, vai neprātīgi smiesimies."

Īstā intervija īstajā brīdī.

Šodien izlasīju Santas Ančas interviju ar aktieri Normundu Laizānu (žurnāls "Santa", jūnija numurā) - radās sajūta, ka tā ir saruna ar mani pēc gadiem; atšķirība tik tā, ka esmu sieviete, man nav pastāvīgas nodarbošanās un esmu ~3x jaunāka.

Tāds citāts no šīs intervijas:

"-Un kad sieviete kļūst skaista? Mēs visas varam būt gan neglītas, gan skaistas.- To es tev pateikšu. Sieviete ir skaista un apburoša tajā brīdī, kad viņa ir kopā ar savu īsto vīrieti. To lieliski var redzēt pasākumos, skatoties uz pāriem, un nav pat nozīmes cilvēku gadiem. Tu redzi, kā viņi viens pret otru izturas. Ja sieviete jūt vajadzību būt īstajai šim vīrietim un vīrietis šo sajūtu rada, tad sievietei acīs ir brīnišķīgs mirdzums. Skaista kleita un skaista frizūra vēl nedod neko. Visu pasaka acis. Vai sieviete jūtas mīlēta. Un tas ir briesmīgākais, ja cilvēki dejo tikai tāpēc, ka ir jādejo. Bet, lai šī sajūta visu laiku būtu, tā jau ir vēlējuma izteiksme. Tas nemaz nav tik vienkārši."

***

*** 

 Kā man patīk vērot saderīgus pārus! Arī vakar- sēdēju, skatījos kā cilvēki dejo, kā viņi ir aizrāvušies viens ar otru, diez vai viņi maz pamana, kas notiek apkārt...un jā, tā dzirkstele acīs - pat pa gabalu var manīt; un vēroju arī tādus,kas tiešām dejo, jo ir jādejo - "ak, man pie rokas ir sieviete? Skan mūzika? Kaut nu tagad mani kāds uzrautu gaisā.." - vīrietis ar tukšu skatienu lūkojas apkārt, sieviete jūtas kā manta, ko stumda uz priekšu un atpakaļ.

Izlasiet šo interviju un uzzināsiet arī daļu manas domas par to, kādām jābūt attiecībām un lietu būtībai. ( nē, nē, intervijā nepiedalījos, tik mans dzīves skatījums ir ļoti līdzīgs tam, kādu atspoguļo šī intervija.)


Un šobrīd man šķiet, ka esmu tādā kā koridorā starp vienām durvīm un otrām. Trakākais tas, ka nekad nevar zināt pie kurām pieklauvējot būs labākais iznākums.