"Dobroje utro!"
"Yes, arī Jums izdevās aizvērt durvis!"... un tamlīdzīgi komplimenti tiek veltīti ikkatrai, iespējams, trauslai krievu dāmai ar milzīgu kažoku, kas tikko ielēkusi mikriņā un vēlas kaut kur noslidināt savu Rīdzinieka karti. Vai tad tu nezini, sārto vaigēnu īpašniec, ka vecajos, aprūsējušajos mikroautobusos šāda ekstra nav un būs vien jāvelk ārā lielais ādas maks? Ah..bet tas taču ir tikai vēl lielāks iemesls visiem izrādīt savu jauno kažoku un paflirtēt ar autobusa šoferi. Un viņam jau arī tīk.
Un tad viena.. un otra.. un viens kažoks..un nākošais..ar garām spalvām, zaļām spalvām, balts un melns, īss, garš, kupls kā kleita, apspīlēts kā triko... lai kāds tas arī ir, TAS IR MILZĪGS! un mikriņā tādam blakus sajūties nosmacēts ar kāda veca dzīvnieka ādu.. ja vēl ir palaimējies trāpīties tādā miklā rītā, tad arī šī dzīvnieka, atvainojos, - kažoka, smārds arī ir tāds ļoti savāds.. bet krievu dāmām ļoti patīk šo smaržu aizstāt ar kādām ļoti salkanām, uzbāzīgām smaržām.
**
Nemanot pienāk vakars..un atkal esi sabiedriskā transporta skavās. Kad esi dziļi grāmatā, tad var izdoties noslēgties no ķengaragiešu sestdienas vakara sarunām un smaržām.. beeet ja reiz neesi pamanījis nevienu īpašu kadru sabiedriskajā transportā, tad tieši ārā kāpjot tādiem jābūt vairākiem.
Lai arī mana šī brīža dzīvesvieta šķiet ļoti droša, klusa un mierīga, sapratu, ka sestdienas vakarā trolejbusa pieturā un pie Maximas iepriekš neesmu bijusi.. divi veči turpat katrs savu koku laista, skaļi lamājas uz mazajiem puikām, kuri tos iesvēta ar sniega pikām...bet nevar jau likt to krānu biksēs, kamēr līdz galam nav iztecējis. Un tā viņi tur stāv un stāv.. un lamājas, ka visa iela skan (lieki piebilst kādā valodā).
Otrpus ielai arī tādi - ar bamšļiem rokās līgojas, bet tanī pusē pārāk gaišs un koku nav... tie tikai sērīgi vēro tos divus, kas kokiem mēslojumu gādā.
Un tad tie kažoki... tu ieej veikalā, ej pēc maizes un nobīsties no lāča. Ej pēc saldējuma, bet netiec garām tīģerim. Stāvot pie kases nobīsties no hameleona krāsās, bet pēc skata 10cm bieza, pūdeļa! Man kaut kā šķiet, ka mums latvietēm, kažoks ir tikai viens no apģērbiem, kas gada aukstajā laikā pasargā no vēja.. bet krievu dāmām tas ir statusa jautājums! Nav kažoka - tu tū - esi nekas. [!?]
Tā es viņas apbrīnoju...un domāju, vai arī es pilsētā kādreiz vēlēšos līdzināties kādam meža iemītniekam..
"Yes, arī Jums izdevās aizvērt durvis!"... un tamlīdzīgi komplimenti tiek veltīti ikkatrai, iespējams, trauslai krievu dāmai ar milzīgu kažoku, kas tikko ielēkusi mikriņā un vēlas kaut kur noslidināt savu Rīdzinieka karti. Vai tad tu nezini, sārto vaigēnu īpašniec, ka vecajos, aprūsējušajos mikroautobusos šāda ekstra nav un būs vien jāvelk ārā lielais ādas maks? Ah..bet tas taču ir tikai vēl lielāks iemesls visiem izrādīt savu jauno kažoku un paflirtēt ar autobusa šoferi. Un viņam jau arī tīk.
Un tad viena.. un otra.. un viens kažoks..un nākošais..ar garām spalvām, zaļām spalvām, balts un melns, īss, garš, kupls kā kleita, apspīlēts kā triko... lai kāds tas arī ir, TAS IR MILZĪGS! un mikriņā tādam blakus sajūties nosmacēts ar kāda veca dzīvnieka ādu.. ja vēl ir palaimējies trāpīties tādā miklā rītā, tad arī šī dzīvnieka, atvainojos, - kažoka, smārds arī ir tāds ļoti savāds.. bet krievu dāmām ļoti patīk šo smaržu aizstāt ar kādām ļoti salkanām, uzbāzīgām smaržām.
**
Nemanot pienāk vakars..un atkal esi sabiedriskā transporta skavās. Kad esi dziļi grāmatā, tad var izdoties noslēgties no ķengaragiešu sestdienas vakara sarunām un smaržām.. beeet ja reiz neesi pamanījis nevienu īpašu kadru sabiedriskajā transportā, tad tieši ārā kāpjot tādiem jābūt vairākiem.
Lai arī mana šī brīža dzīvesvieta šķiet ļoti droša, klusa un mierīga, sapratu, ka sestdienas vakarā trolejbusa pieturā un pie Maximas iepriekš neesmu bijusi.. divi veči turpat katrs savu koku laista, skaļi lamājas uz mazajiem puikām, kuri tos iesvēta ar sniega pikām...bet nevar jau likt to krānu biksēs, kamēr līdz galam nav iztecējis. Un tā viņi tur stāv un stāv.. un lamājas, ka visa iela skan (lieki piebilst kādā valodā).
Otrpus ielai arī tādi - ar bamšļiem rokās līgojas, bet tanī pusē pārāk gaišs un koku nav... tie tikai sērīgi vēro tos divus, kas kokiem mēslojumu gādā.
Un tad tie kažoki... tu ieej veikalā, ej pēc maizes un nobīsties no lāča. Ej pēc saldējuma, bet netiec garām tīģerim. Stāvot pie kases nobīsties no hameleona krāsās, bet pēc skata 10cm bieza, pūdeļa! Man kaut kā šķiet, ka mums latvietēm, kažoks ir tikai viens no apģērbiem, kas gada aukstajā laikā pasargā no vēja.. bet krievu dāmām tas ir statusa jautājums! Nav kažoka - tu tū - esi nekas. [!?]
Tā es viņas apbrīnoju...un domāju, vai arī es pilsētā kādreiz vēlēšos līdzināties kādam meža iemītniekam..
