"Turpretī gars ņem vērā nevis lietas, bet jēgu, kas tās savstarpēji saista. Sej, kas caur tām ainojas. Un gars no skaidras atskārtas dažreiz nonāk lidz pilnīgam aklumam. Cilvēkam, kas mīl savas mājas, gadās brīži, kad viņš tās uzlūko vienīgi kā atsevišķu priekšmetu kopumu. Cilvēkam, ks mīls savu sievu, gadās brīži kad viņš neredz mīlestībā neko citu kā rūpes, nepatikšanas un ierobežojumus. Cilvēkams, kas iejūtīgi klausījies mūziku, gadās brīži, kas tā viņam vairs nesniedz neko. Gadās brīži, kā patlaban, kad es vairs nesaprotu savu zemi. Dzimtene nav novadu, ieražu, bagātību summa, ko prāts var vienmēr aptvert. Tā ir Būtība. Un gadās brīži, kad es apjaušu, ka esmu kļuvis akls pret Būtību."
"Pašupurēšanās nenozīmē ne amputāciju, ne grēku izpirkšanu. Tā ir darbība šā vārda vispilnīgākajā nozīmē. Tā ir sevis atdošana Būtībai, ar kuru grib kļūt vienots. Tikai tas sapratīs, ko nozīmē īpašums, kurš būs tam ziedojis daļu sevis, kurš būs cīnījies, lai to glābtu, un strādājis vaiga sviedros, lai padarītu to skaistāku. Tikai tad radīsies mīlestība uz savu īpašumu. Īpašums nebūt nav interešu summa, tas ir maldīgs ieskats. Īpašums ir upuru summa."
"Mēs pārstājam dot. Ja es domāju tikai par sevi un negribu nevienam neko dot, es negūstu neko, jo sevī neko neveidoju, un tātad neesmu nekas. Ja pēc tam no manis prasīs, lai es mirstu kaut kā labad, es atteikšos mirt. Manās interesēs ir dzīvot. Kāds mīlestības uzbangojums atlīdzinās manu nāvi? Var mirt par savu māju, nevis par atsevišķiem priekšmetiem un sienām. Var mirt par katedrāli. Nevis par akmeņiem. Var mirt par tautu. Nevis par pūli. Var mirt aiz mīlestības uz Cilvēku, ja tas ir kopienas stūrakmens. Var mirt tikai par to, ar ko dzīvo."
"Miers ir tad, kad viss iekļaujas sevī. Ciema ļaudis atgriežas mājās. Graudi saplūst klētīs. Un salocītā veļa tiek nolikta skapjos. Miera laikā cilvēki zina, kur atrast katru lietu. Zina, kur uzmeklēt draugu. Zina, kur pārgulēs nakti. Ak, vai! Miers mirst, kad meti pārtrūkst, kad ilvēkam vairs nav vietas pasaulē, kad cilvēks vairs nezina, kur meklēt tos, ko mīl. Miers ir visās lietās sakatāmais veidols, kad tās guvušas savu jēgu un vietu.
Kad tās kļūst par sastāvdaļu kaut kam lielākam nekā pašas.."
/"Kara lidotājs", Antuāns de Sent - Ekziperī/
"Pašupurēšanās nenozīmē ne amputāciju, ne grēku izpirkšanu. Tā ir darbība šā vārda vispilnīgākajā nozīmē. Tā ir sevis atdošana Būtībai, ar kuru grib kļūt vienots. Tikai tas sapratīs, ko nozīmē īpašums, kurš būs tam ziedojis daļu sevis, kurš būs cīnījies, lai to glābtu, un strādājis vaiga sviedros, lai padarītu to skaistāku. Tikai tad radīsies mīlestība uz savu īpašumu. Īpašums nebūt nav interešu summa, tas ir maldīgs ieskats. Īpašums ir upuru summa."
"Mēs pārstājam dot. Ja es domāju tikai par sevi un negribu nevienam neko dot, es negūstu neko, jo sevī neko neveidoju, un tātad neesmu nekas. Ja pēc tam no manis prasīs, lai es mirstu kaut kā labad, es atteikšos mirt. Manās interesēs ir dzīvot. Kāds mīlestības uzbangojums atlīdzinās manu nāvi? Var mirt par savu māju, nevis par atsevišķiem priekšmetiem un sienām. Var mirt par katedrāli. Nevis par akmeņiem. Var mirt par tautu. Nevis par pūli. Var mirt aiz mīlestības uz Cilvēku, ja tas ir kopienas stūrakmens. Var mirt tikai par to, ar ko dzīvo."
"Miers ir tad, kad viss iekļaujas sevī. Ciema ļaudis atgriežas mājās. Graudi saplūst klētīs. Un salocītā veļa tiek nolikta skapjos. Miera laikā cilvēki zina, kur atrast katru lietu. Zina, kur uzmeklēt draugu. Zina, kur pārgulēs nakti. Ak, vai! Miers mirst, kad meti pārtrūkst, kad ilvēkam vairs nav vietas pasaulē, kad cilvēks vairs nezina, kur meklēt tos, ko mīl. Miers ir visās lietās sakatāmais veidols, kad tās guvušas savu jēgu un vietu.
Kad tās kļūst par sastāvdaļu kaut kam lielākam nekā pašas.."
/"Kara lidotājs", Antuāns de Sent - Ekziperī/
