Socioloģijas studijas

No Latvijas studentiem vienmēr varu dzirdēt smagu ironiju, kad paziņoju, ka studēju socioloģiju. Šādu pašu attieksmi gaidīju arī šeit, bet te visi ir patīkami pārsteigti par to un saka, ka tas taču ir baigi interesanti!

Kāpēc Latvijā šāda attieksme? - Jā, mums nav jāmācās ķīmija vai fizika, mums ir jāzina pamati augstākajā matemātikā - un jā, nav jāiedziļinās tajā līdz ausīm, tomēr mums ir jāzina statistika - pat vairāk nekā eksakto zinātņu studentiem. Latvijā tiek kultivēts, ka svarīgas ir tikai inženierzinātnes, bet humanitārās zinātnes tiek noteiktas kā nekam nevajadzīgas. 

Nerunāšu par vajadzību, jo tās nudien IR vajadzīgas, bet runāšu par to, ka vajadzētu mainīt attieksmi pret to, kas ir grūti apgūstams un kas ne. Sociālās zinātnes nevar salīdzināt ar eksaktajām grūtības pakāpēs, jo tas vienkārši ir pilnīgi kaut kas cits. Nevar teikt, ka fizika ir grūtāka par statistiku vai ķīmija grūtāka par psiholoģiju un filozofiju. Fizikā un ķīmijā izteiksmes un izpratnes līdzekļi balstās uz skaitļiem un simboliem; psiholoģijā un filozofijā - uz vārdiem un idejām.

Socioloģija? Es teikšu, ka apgūt socioloģiju ir diezgan sarežģīts pasākums, jo tā neietver tikai socioloģijas teorijas un izpētes metodes, bet arī visas citas apkārtējās humanitārās zinātnes - psiholoģiju, ekonomiku, vēsturi, tiesībzinātni utt. Ja pārsvarā psiholoģiju padziļināti mācās psiholoģijas studenti, tad šeit, Ungārijā, mēs esam starp viņiem un mēģinām apgūt to, kur pārējiem jau ir kādi pamati un zināšanas (uh, un vēl pie tam no grāmatas, kas paredzēta pasniedzējiem - psihologiem). Tas pats ir arī civiltiesībās - esam starp tiesību zinātņu studentiem, kuriem ir krietni pamatīgākas priekšzināšanas šajā jomā, nekā mums, bet neko - viss vienkārši jāapgūst ātrāk un vairāk. Vienīgais priekšmets, kurā šāda sajūta nerodas ir starptautiskā kultūras komunikācija - šajā priekšmetā mums ir jāizzina dažādas kultūru īpatnības, par tām jādiskutē, jāpieņem citu viedoklis vai jāoponē, šeit svarīgāku lomu spēlē tikai iepriekšējā pieredze un cik atvērts un bezprincipāls esi tu pats.

Ko es ar šo garo izklāstu gribēju pateikt? - To, ka socioloģijas studentiem ir jābūt zinošiem ļoti daudzās jomas, nevis tikai vienā konkrētā virzienā.

Šodienas bilance

Nostaigāti vismaz 12 km mūsu mazajā lielpilsētā;
Piekauti vismaz 3 cilvēki;
Nodejoti vismaz 500 soļi;
Iztērētas vismaz 1500 naudiņas;
Nokopētas vismaz 230 lappuses;
Izcepti 500 grami gaļas un 1 sīpols;
Apēsts 1 saldējums, vismaz 70 grami šokolādes un 1 citrons;
Iegūtas vismaz 10 jaunas paziņas.

Diezgan veiksmīga diena! :))

Vakara filma

Brīvdienās biju Horvātijā, bet par to es pastāstīšu ticamāk rīt - kopā ar foto. Šovakar apsveicām Sofiju (Lindas mentori) jau pagājušajā dzimšanas dienā. Vakars turpinājās ar daudzām sarunām un ierosinājumu skatīties kādu filmu. Viena no Sofijas mīļākajām. Nezinu kāpēc, bet atceros tikai beigas. Vai tiešām es būtu šo filmu redzējusi un neatcerējusies!? Nefilozofēšu; ja neesi redzējis, noskaties. 

Vēlme pēc pavisam trakas mīlestības. :)

Dejas. 2.ziņa

Šis būs īss apraksts par to, kā mums gāja deju atlasē.
Pirmais pārsteigums bija atrast mazās sarkanās durvis pa kreisi. Durvis pašas redzēt nevarēja, bet stenderi gan. Mums gan palaimējās, jo neliels bariņš jau pie slēgtajiem vārtiem bija sapulcējies.

Nākošais - es ļoti steidzīgi gribu iemācīties ungāru valodu! Nesaprast pat elementāras lietas ir stulba sajūta, pavisam. Ja es būtu Vācijā, es jau šobrīd spētu saprast vismaz par ko tiek runāts...šeit - nu tā - varu minēt. Dažkārt izdodas, dažkārt nē.

Kādu pusstundu kopā ar ungāriem gaidījām, kad tiksim iekšā zālē, jo tur jau notika kaut kādas dejas. Bija fantastisks noskaņojums, īpaši nekāds uztraukums, jo mēs te parādīsimies un pazudīsim.. :D nu tā.
Bet kamēr gaidījām, sanāca daudz cilvēku.. ne tikai minētie 9, bet vismaz kādi 30.

Kad pasniedzēji turpat kāpņu telpā visu izstāstīja visiem ungāru valodā, tad pienāca arī mūsu kārta to visu īsumā uzzināt no kāda ļoti labi dejojoša puiša. Jā - kā saprotiet, mēs bijām vienīgās ungāriski nerunājušās. Gaidīju, ka būs vēl kāds.

Viss sākās ar iesildīšanos. (Jā, viņi sāka vērtēt jau no tā brīža.) Pavingrojām...šie nočekoja, kam pa spēkam ir špagats.. par laimi nebijām vienīgās, kurām pietrūka centimetri līdz zemei. :D

Nākošais - pēc saraksta sauc visus dejotājus rādīt savu priekšnesumu. Pirmā meitene vienkārši sagrāva visas ilūzijas par to, kas varētu būt gaidāms. Viņa bija super. Bet pēc tam daži nākošie nebija tik spīdoši, nomierinājos. Lai arī es to visu uztvēru vairāk kā izaicinājumu, kuru pieņemu; labu laika pavadīšanu un paskatīšos-kā-viss-notiek-Ungārijā, maziņš stresiņš jau iekšā tāpat bija.

Pienāca mana un Lindas kārta. Lielākais mīnuss - mums vajadzēja vismaz 2x lielāku telpu, lai varētu parādīt to, ko gribējām. Zāle, kur mēs tikām sapulcināti vairāk atgādināja mazu skolas klasi, nevis zāli tik daudz cilvēkiem un dejošanai. Bet neskatoties uz to, nodejojām pieklājīgi. :)

Pati pēdējā lieta - tas, pēc kā sapratu, ka nudien nenožēlošu, ja netikšu iekšā (jā, rezultātus es uzzināšu kaut kad šodien) - jāmācās daži soļi. Tas man interesēja visvairāk - ko viņi mācīs un kādā līmenī prasīs. Līmenis bija ļoti augsts (kā jau tam vajadzētu būt deju komandā...bet es vienalga nebiju gaidījusi ko šādu). Dažiem izdevās ātri tikt līdzi, dažiem ne tik ātri. Man - nu tā pa vidam - visu krietni apgrūtināja, ka nesaprotu valodu. Soļus mācīja 3 jauni pasniedzēji - 1. bija meitene - nevaru aprakstīt stilu, kādu viņa mācīja, bet tas bija vissarežģītākais. Pēc tam bija puisis, kas mācīja ko līdzīgu hiphopam - tas man ļoti patika...un arī tas, kā viņš mācīja. Vienīgi pirmajā reizē ar mūziku biju pārsteigta, ka mēs iemācījās tikai kādas 5 sekundes. :D 3.bija jauna sieviete, kas mācīja salsu - o, tas arī man patika, jo bija salīdzinoši viegli (kā nekā pamatsoļus jau zināju.. :) ).Visi dejotāji tika sadalīti grupās; pēc iemācītās kombinācijas visām grupām jāparāda tas bez pasniedzēja palīdzības. Yeah, right! :D

Vismaz iečekoju kā tas notiek, esmu gandarīta par sevi, ka esmu mēģinājusi to darīt un ka nemaz tik traki jau nebija. :) Zinu, ka Latvijā, ja es par sevi nebūtu 100% pārliecināta, diez vai darītu ko tādu (lai arī vienmēr ir gribējies).

Šodien taps 2 ziņas - DEJAS. 1.ziņa

Iepriekš rakstīju par to, ka apmeklēšu Dancing University atklāšanas pasākumu. Pasākums pats par sevi bija ne šāds, ne tāds, jo sākumā gaidījām kādu stundu, kamēr varēsim skatīt kādu priekšnesumu..(nu kādas 40 min. varējām skatīties, kā daļa ungāru mācās salsas pamatsoļus) Bet pēc tam sākās nu tādi priekšnesumi.. mm... īpaši DU Dance team performances, kas noslēgumā bija kopā ar šejienes popstāru Kiraly Viktor. Jau iepriekš biju nolēmusi censties tikt iekšā šajā deju grupā, bet kad paskatījos, kā viņi dejo...noskaudu un pat nobijos. 

Par spīti tam, tajā pašā naktī sākās pieteikšanās uz deju kursiem. Es pieteicos arī uz šo deju grupu. Šodien ir atlase. Manas prognozes - būs labi! (mans mūžīgais optimisms!) Ir pieteikušies 9 cilvēki no max. 30 iespējamajiem. Mēs ar Lindu turp dosimies kopā un esam arī padomājušas mazliet par to, ko parādīt. Precīzāk - 2 dienas mēģinām ~1 minūtes garu priekšnesumu (jā, šis priekšnesums var būt no 30sek - 1 min. garš). Domāju, ka tā kā mēs būsim tik maz, esam arī mazliet patrenējušās, tur būs iesildīšanās un pēc mūsu priekšnesumiem vēl jāpamācās dažas deju kustības... nevajadzētu būt tik traki. Jūtos diezgan labi, kā arī mums ir daudz atbalstītāju (kas gan diemžēl nebūs klāt tur). :) 

Diezgan jautri ir mēģināt koridorī, kad garām staigā daudzi viesnīcas iedzīvotāji... :D 

Ok, ja jūs šo izlasiet šodien, tad turiet īkšķus - 19:30 (jeb 20:30 pēc LV laika) mēs bliezīsim pa bundžām! Un pēc tam jau redzēsim un jūs arī droši vien varēsiet izlasīt, kā bija un vai mēs Cyrano klubā svinēsim iekšā tikšanu vai nodejosim neveiksmi. :))

Uz Latviju - no malas

Kaut arī esmu Ungārijā, tāpat kā daudzi citi, kas atrodas ārzemēs, kaut nedaudz sekoju līdzi LV notiekošajam.

Neteikšu neko labu vai sliktu par vēlēšanu rezultātiem - tie ir tādi, kādi tie ir.

Teikšu par to, kāda ir sajūta nebūt mājās, bet uztvert visu informāciju no medijiem un tuviniekiem. Latvijas prese visu atspoguļo negatīvi. Tāpēc es to burtiski nelasu; izņemot tos rakstus, kurus draugi ieteikuši iekš Twitter vai atsūtījuši man linku. Aizvakar nopirku nelētu žurnālu angļu valodā - objektīvāk par Eiropu kopumā kā arī tā man ir laba iespēja uzlabot savu angļu valodu.

Šodien nejaušām trāpīju uz rakstu "Savādais kosmiskais objekts - Latvija". Pirmais iespaids - kas nu atkal būs...!? Bet, kad sāku lasīt, tad sapratu, ka Otto Ozols izsaka gluži manas domas. Man tā tracina šī nebeidzamā cīņa starp krievvalodīgajiem un latviešiem! Man tiešām ļoti gribētos, lai šo rakstu izlasītu VISI. Kāpēc? Tāpēc, ka, lai arī ar foršu ironiju, bet rakstā ir cilvēcīgi paskaidrots, kāpēc latvieši uzvedas tik agresīvi pret krievvalodīgiem, kad viņi sāk runāt par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā un kāpēc krievvalodīgie noliedz okupāciju kā tādu. Arī es esmu par ideju, ka mēs varētu būt skaista, plaukstoša valsts, kurā dzīvo saticīgi iedzīvotāji ar bagātām valodas zināšanām. Es esmu par to, ka ikvienam jārunā tajā valodā, kurā valstī viņš dzīvo (tādēļ arī es šeit - Ungārijā pēc iespējas ātrāk gribu iemācīties ungāru valodu; par spīti tam, ka tā ir patiešām sarežģīti un nelīdzinās nevienai no man kaut daļēji zināmām). Nav jābaidās kļūdīties, vietējie būs krietni priecīgāki dzirdēt tevi viņu valodā un labprāt palabos nepareizi pateikto. Un arī pašam lielāks prieks! :)

Atkāpe: pirmajās dienās šeit grāmatu veikalos meklēju grāmatas, no kurām varētu mācīties ungāru valodu (jo LV tādas neatradu). Tad nonācu Pēčā, vienā lielā grāmatveikalā - tur ir ļoti liela dažādība ar grāmatām! Un ne tikai, lai ungāru valodu iemācītos angliski runājošais.. Pameklējiet Latvijas grāmatu veikalos! Kā ir? Cik daudz grāmatu sniedz iespēju cittautietim iemācīties latviešu valodu? Nav nemaz tik viegli..? Nu ja atrodas, padodiet ziņu, es gribu redzēt! ;)

Nesen izlasīju biogrāfisku grāmatu par 1.,2.pasaules karu un zeltītiem 20-30.gadiem Latvijā. Man radās iespaids, ka tad jebkurš cilvēks, kas mācījās skolā, zināja vismaz 3 valodas! Tā taču ir bagātība - zināšanas! Man ir sajūta, ka Latvijā to liela daļa nudien nesaprot. Kaut gan es ceru, ka kļūdos. :)

Lietus, rudens, cikādes un "man patīk mācīties"

Jēj, šodien līst! :)) Es patiešām šeit priecājos par lietu, citādi te ir tik spiedīgi karsts... Bet šim lietum ir jābeidz līt līdz pus7iem vakarā, jo tad notiks Dancing University prezentācija/atklāšana. :)

Es jau vakar rakstīju, ka manuprāt šeit lapas nekrāsojas, bet gan vienkārši nokalst un nokrīt. Vizuāls pamatojums manam teiktajam:

Pie dabas apraksta aizmirsu pieminēt cikādes (?? varbūt kaut kas cits, kas līdzīgs šitiem) pie Balatona - tās vakaros grieza tik spēcīgi, ka galva dulla jau pēc pavisam īsa brīža. Glābiņš bija vien vilciens, kas kursēja ik pa pusstundai un uz pusminūti apklusināja šos kukaiņus.

Nu arvien skaidrāks sāk tapt lekciju saraksts un tas, ko mēs tur vispār darām un darīsim. Šodien gan atkal - ieradāmies uz lekciju un domājām, ka sāksim mācīties starptautisko politikas ekonomiku, nekā. Pasniedzēja parunājās, pateica, ka šis priekšmets būs trešdienās un bye,bye. Jā, trešdienās ir gandrīz visi priekšmeti. Vēl jaukāk ir tas, ka trešdienās tie ir pasniedzēji (nu vismaz pāris), kas uz šejieni brauc no Budapeštas, kas nozīmē, ka nevarēs pārlikt citu laiku. Nu nekas, būsim universāli - atradīsimies vairākas vietās vienlaicīgi. 8)

Jā, un viena no tām pasniedzējām ir tā, kurai es jau 3x esmu rakstījusi e-pastu, lai noskaidrotu, kad notiks mūsu lekcija...atbildi, protams, es nesaņēmu no viņas, bet gan no kādas viņas kolēģes. 

Otrā lekcija šodien bija par etniskajām minoritātēm, identitātes krīzi Eiropā. Pasniedzējs patiešām erudīts, ļoti kompetents; pagāšreiz pat mazliet nobiedēja ar saviem jautājumiem, bet šodien dikti ieinteresēja. :) Patiešām priecājos, ka šodien kāda lekcija arī bija kā lekcija, citādi sāka jau rasties sajūta, ka mēs te it kā esam, bet neesam. :D Kā Anna teica - vairāk laika paiet gaidot lekcijas, nekā tajās esot. Cerams, ka drīz tas mainīsies, lai var ķerties citām lietām klāt. :)

Par lekcijām vēl - šeit viņiem ir ungāru angļu plūsma, tas ir, šeit ir daudz ungāru studentu, kas studē angļu valodā, līdz ar to, mūsu lekcijas papildina daudzi ungāru studenti. :)

Liels uzsvars uz gala vērtējumu tiks likts uz to, cik aktīvi mēs iesaistāmies diskusijās, uzdodam un atbildam uz jautājumiem...Man tas nozīmē - intensīvo angļu valodas kursu. 

Secināju, ka man patīk mācīties. Hmm.. :D

--

-Es nekad negribētu būt zāle. [paskatoties uz šeit izkaltušo zāli]

-Linda: Arī Amsterdamā nē?

-Nē, jo tad mani vēl dedzinātu!

Ungāri sasveicinoties un atsveicinoties saka 'szia'. Mēs ar Lindu nospriedām, ka varētu sākt kaut kur dziedāt...

-Szia!

-Szia!...Szia!...Sijā auzas tautu meita...

Brīvdienas..

Šajās brīvdienās ~20 cilvēku bariņā devāmies apskatīt un pabaudīt Centrāleiropas lielāko ezeru - Balatonu.
Mums atkal dikten paveicās, ka šajās brīvdienās iztikām bez maksas par naktsmītni, jo palikām Bārnija (latviskojot) drauga vasaras mājā Balatona ezera dienvidu pusē. Arī par ēdamām lietām sanāca maksāt diezgan maz, jo dalījām uz visiem. :)

Pie Balatona saule nenoriet kā Baltijas jūrā - tā pazūd spalvmākoņos un tur arī paliek. Līdz rītam.

Brauciens uz turieni...
Jau ļoti laicīgi aizgājām uz autoostu, kas šeit nemaz tā pa gabalu neizskatās pēc autoostas, bet gan drīzāk pēc kāda tirgus teritorijas.. mūs sveic latvāņu bulciņas:

Tornyos Latvany Pekseg

Vēl Bārnijs par mums parūpējās un sameklēja visus transporta sarakstus. Puse brauca ar auto, puse ar autobusu. Mēs tajā otrajā. Baigie joki - uz Kapošvaru brauc 2 autobusi vienlaicīgi...hmm...izvēlējāmies pareizo (otrs kursē caur kaut kurieni un kādas 20min ilgāk). Autobusu biļetes mums kā studentiem sanāk varbūt mazliet lētāk, nekā Latvijā, jo šeit ar studenti karti sabiedriskajā transportā (visā valstī, nevis tikai galvaspilsētā!) ir 50% atlaide. Ja nav nekādu atlaižu - tad gan sabiedriskais transports varētu nebūt izdevīgs. 

Mīnuss pirmajā starppilsētu braucienā ar autobusu - visu ceļu (~1,5h) nostāvējām kājās - autobuss pārbāzts.

Kapošvarā jāgaida kāda pusstunda līdz nākamajam autobusam uz Balatonlelli (jap, LELLI!). Izdomāju sameklēt saldējumu. Atradu skaistu ieliņu, ko jau pamanīju internetā bildēs; diemžēl neievietošu te, jo tās bildes manā mobilā. Nākošā autobusā tīri labi - ne vairs tik karsti; arī sēdēt bija kur.

Balatonlellē mūs - autobusa braucējus sagaidīja Bārnijs un Fiona (šoferīši). :) Nokļuvām Balatonfenyves. Šis ciemats parasti ir pārpildīts vasarā, bet tagad tur diezgan maz cilvēku; jā, tas nekas, ka priekš mums šī vēl ir vasara. :)

Nu gandrīz visi...labi - puse.

Šeit mana istabas biedrene Džordžīna (Georgina) taisa mums visiem angļu brokastis. Labs, labs! :))

Neko īpašu jau tur nedarījām - kopīga padzīvošana un sadzīvošana, peldēšana, sauļošanās :) - jā, nevarēju iedomāties, ka septembra saulē es varētu tā apdegt...šodien diezgan traka sajūta. Bet vispār fantastika, beidzot atkal kaut mazliet vairāk pie dabas - tā bija pirmā vieta Ungārijā, kur satiku kaut ko līdzīgu odiem un skudrām. Arī kaķi, kurš ķer (un arī noķer) peles. :) O, arī zirnekļus! Zirnekļa bilde gan man ir!: 

Vēl par dabu..

Iespējams, ka es jau pieminēju tos baložus, kas vispār atgādina pūces. Tie mūs sagaida 'mājās' un atvadās, kad ejam prom. Vēl gan nevienu no viņiem neesmu redzējusi, bet dzirdam gan. Nu tiešām kā pūces pilsētā! :D

Naktī guļot vasaras mājā pie Balatona, man radās sajūta, ka ir pavasaris - es dzirdēju tik daudz putnu ārā! Nu tiešām tā kā Latvijas pavasarī! :))

Te rudens nav rudens. Ja jau prom braucot sāka dzeltēt bērzi, tad šeit nekā tamlīdzīga - tas sāk pietrūkt - Latvijas skaistā rudens. :) Šķiet, ka te visas lapas vienkārši nokalst un nokrīt. Pēc tā mēs secinām, ka viņiem varētu būt baigie pārsteigumi, kad prezentēsim Latviju... :))

Un jā, vēl - šeit, Pēčā, ir ļoti karsts - vēl joprojām. tieši tādēļ neapkrāvos ar daudz mantām dodoties uz Balatonu, un nepaņēmu neko no jakām, zeķēm un garām biksēm. Diezgan stulbi no manas puses, jo tur tiešām jau ir par vairākiem grādiem vēsāks.. un naktis arī vairs nav tik siltas. Mācība. 

Šorīt atgriezāmies. Šādi Kuns (Koen) un Marko gaida autobusu :D:

Puse dienas pa miegam, bet otra puse gatavojot ēst.. un "ok, aizejam paskatīties, kas notiek centrā".

Pēčā no piektdienas līdz nākošajai svētdienai notiek Örökség Fesztivál (jeb tulkojumā Mantojuma festivāls).

Šovakar pabijām Lyre le Temps koncertā. Fantastika! Biju viņus dzirdējusi ierakstos...bet tas nudien nav tas. Dzīvajā viņi ir tīīīk enerģiski, ka pat visnogurušākais cilvēks (ja vien viņam patīk laba, kā es saku, progresīva mūzika) saēdīsies kaudzi enerģijas. Super! :)) Ieskatam dziesma pazīstamās skaņās no šodienas koncerta:

Mācīties pirtī nav joka lieta!

Vakar beidzot notika pirmā īstā lekcija, kuru tiešām var nosaukt par lekciju. Sapratu, ka par civiltiesībām nezinu gandrīz neko, un ka pirtī mācīties ir nenormāli "interesanti"  - ārā bija kādi 30+ grādi, bet iekšā - kā siltumnīcā + bez nekādas ventilācijas. Godīgi sakot, tur nomirt varēja. Un ja vēl ņem vērā, ka otrdien atkal bija milzu ballīte...Īsāk sakot, es priecājos, ka es to izturēju. Vienīgi pēc tādām lekcijām, gribas ielēkt kādā dīķī.

Un stundu pirms mums bija lekcija psiholoģijā. Tā kā nākošā lekcija ir vismaz 40minūšu gājienā vai arī kādu padsmit minūšu braucienā, tad neko īsti tur nepadarījām - sapratām vien to, ka mums ir jālasa grāmata, kuru šobrīd nav iespējams dabūt un pēc tam par izlasīto jāparunājas. :D

Pirmais uzdevums - atrast īsto autobusu. Ok, atrast īsto ielu, no kuras atiet autobuss. Dažu minūšu laikā arī tas izdodas. Iekāpjam pārpildītajā autobusā un spriežam kā tiksim ārā. Mēģinām saprast arī to, kā te darbojas biļešu sistēma un cik tas maksā.. Rezultātā - pirmais brauciens Pēčas sabiedriskajā transportā - pa zaķi.

Izkāpām laikam vienu pieturu pirms vajadzīgas, bet tas nekas, autobuss gandrīz tikpat ilgi gaidīja pie sarkanās gaismas.

Nākošais uzdevums - atrast īsto ēku - "Z" ēku. Nolēmu, ka jautāšu pirmajam cilvēkam, kas parādīsies blakus fakultātei - paveicās; meitene saprata, ko mums vajag. Tikām ēkā...nu jāatrod auditorija..4.stāvs (pēc LV sistēmas) - o jā, augsts kāpiens.

Pirts ārā, pirts autobusā un vēl lielāka pirts šajā lekcijā, bet nekas - visur bijām un visu paspējām laikā! :))

Mūsu ēdieni Ungārijā. 1.daļa. - Fotostāsts :)

Šo es ēdu vakar vakariņās. Gribējām atrast kādu kafejnīcu, kur ir kaut kas no ungāru ēdieniem. Nezinu gan vai šim ir kāds sakars ar tradicionāliem ēdieniem, bet garšīgs tas gan bija. Miniet - kas tas ir? Pasūtīju kaut ko ar sēnēm. Hmm... Černobiļas sēnes? :D Nē, iekš tā brūnā ir šampinjoni ar fetas (varētu būt) sieru. .... UN karija mērce!!! :)) - tā bija viena no lietām, ko es šeit veikalos meklēju un nevaru atrast. Ak, lucky me.

Šī ir šobrīd labākā maize, kādu šeit esam ēdušas. Bet tāpat nestāv tuvu Latvijas mantai - novērtējiet! ;)

Šos mums ir paredzēts izbarot puišiem, kad viņi dzers aliņu. Pē, šitos nepērciet!

..tad jau šitā lieta ir krietni labāka. Kroketes, laikam. Liksim iekšā zupā kādā no tuvējiem vakariem. Bet vispār ir ēdamas arī tāpat - tādi forši kraukšķi! :)

Šos vēl nepamēģinājām, bet cena un nosaukums ir daudzsološs.... (LV "Līcis" ! :D )

The best! Var ēst ar karotēm! :D

Tā nav tēja, tas ir piens! Un tas ir piens ar mazliet nenormālu derīguma termiņu (gluži kā mūsu "Lāse").

Ņamma.

Šito NEpērciet! Garšo pēc pelējuma vai...nu vispār galīgs pē. Tik tālu kāds šo izdzēra, kad vairs nejuta, ko dzer - iebarojām.

Jā, šis vīns tādā gadījumā ir krietni labāks. Man gan visiem vīniem šajā pusē prasās piebērt cukuru, bet tā būtu mazākā bēda. :)

Šis ir tas dēļ kura veikalā aiz priekiem gandrīz sāku lēkāt! KEFĪRS! Un garšo tikpat labi kā Latvijā! :P

Ilgi meklētās auzu pārslas. Tiešām reti kur ieraugāmas. bet citronpiparus tā arī te nevaru atrast... :(

Bietes - pirkām, lai uztaisītu auksto zupu. Sagrieztas šķēlēs, nevis kā LV, bet labas gan! :))

O jā, izskatās, ka mums ir tik daudz ēdiena! :D Bet jā, tas tā noteikti ir tikai sākumā....

Šie gaida Latvijas prezentācijas vakaru... un arī gotiņkonfektes to dara...un arī mūsu idejas par citiem ēdieniem, plaukstiņpolka un LV video.

Arī šādā formātā var nopirkt ievārījumu. Tīri tā neko. Nav jau gluži kā no mājām, bet pankūkām derēs.

Mūsu fakultātē (arī viesnīcā) ir daudz dzērienu un ēdienu automātu. Šajās karstajās dienās esam iecienījušas kafijpienu - super! :))

Šeit iekšā ir sojas desa. :D Pievienojam aukstai zupai...

Izdiedelēju milzu bļodu un here it is! :))

Piedāvājām katram garamgājējam. Viņiem patiešām garšoja! Un viņi atcerēsies mūs, jo nekad agrāk nebija ēduši kaut ko TIK ROZĀ! Dažs tik vēl apvaicājās vai tās ir pusdienas vai vakariņas...mēs esot izvēlējušās galīgi dīvainu laiku ēšanai. "Atnācu mājās - gribu ēst!" 

Jā, vis- kaut- kas. 

Vis- kaut - kas dubultā. Negaršīga kafija un garšīgas garšvielas (bez citronpipariem :( ).

Kur nu bez saldējuma!? Katru dienu vismaz pa vienam jāapēd! (garšo gandrīz gluži kā Itālijā!:)) )

Nemēģiniet uzcept picu mikroviļņu krāsnī. Ja nesanāk ieslēgt cepeškrāsni, pasūtiet no picērijas. Bet par spīti tam - bija tīri ēdama.

Ak jā...šeit tiek mācīta viena no dzertiņspēlēm. Dzēra Laima, Barny un Tom. Kā tad tā!?

Starp citu - pasūtīt šādu milzu picu uz veselu bariņu ir krietni lētāk,  nekā  pašiem gatavot kaut ko patiešām nopietnu. Vienīgais mīnuss - nu dikti ilgi sanāk gaidīt! (Bet tas tāpat nemazina ēšanas prieku... :D )

Laba filma!

Vakar ar Adrianu noskatījāmies Gun (jeb Koen) ieteikto filmu "The way back". Tā ir diezgan gara (apmēram 3 stundas), bet ne mirkli nezūd interese. Filma balstīta uz patiesiem notikumiem 2.Pasaules kara laikā. Ko vairāk teikt, ja Tev tāpat kā man patīk šāda tipa filmas, iesaku! :)

Apģērbs un mūzika.

Visi zina, ka Latvijā sievietēm patīk izskatīties labi, sievišķīgi, īsāk sakot viņām patīk pucēties.
Šeit, Ungārijā, ir interesanta lieta - reti kura dāma velk kurpes uz kaut maziem papēžiem, īpaši neiespringst ne uz kleitām, ne svārkiem, kur nu vēl tādām greznākām. Viņi visi šeit staigā ļoti vienkārši ģērbušies, jā, pat uz ballītēm - ja Latvijā pieņemts, ka uz klubu ejot mazliet vairāk sapucējies, nekā ikdienā, tad šeit tas nedarbojas. Grūti pie šitā pierast, līdz ar to, man sanāk mazliet izcelties - dejot papēžos un mini svārkos/kleitā.
Ko man franči pastāstīja? - Francijā klubos meitenes ir apm. 20-30%, bet pārējie puiši. Ja sieviete valkā īsus svārkus un lielu dekoltē - viņa sevi neciena. WOW! Un ko viņai darīt, ja ir karsts? Teicu, ka uz Franciju tādā gadījumā nebraukšu, jo man patīk īsi svārki. Par laimi, šeit šiem frančiem nav šādu iebildumu - viņi un spāņi paši nepārtraukti ballītēs izģērbjas - vai nu kādas spēles varā vai arī tāpat vien. :D

Pirmās dienas Ungārijā man ļoti pietrūka mūzikas! - mūzika uz ielām, radio, mašīnās, dzīvokļos skanot pa atvērtiem logiem, īsāk sakot - VISUR! Nu tas ir bišķiņ labojies - jau kopš vakardienas Pēčas centrā notiek koncerti un drīz tie kļūs par milzu koncertiem, jo sāksies kāds festivāls.

Vakar iepazinām mūsu pilsētu labāk - lai arī piecelties bija ĻOTI grūti, rīta pusē devāmies nelielā ekskursijā pa galvenajiem kultūras objektiem Pēčā. Krietni interesanti, bet karsti gan - ņemot vērā, ka grūti bija no tā vien, ka maz gulēts, vēl tādā karstumā... bet mēs jau esam varoņi.

Stundas miegs un tad taisījāmies uz Boban & Marko Markovic orķestra koncertu. Sen nebiju dzirdējusi tik kvalitatīvu mūziku. Fantastiski! :)) Koncerts notika Kodaly Kozpont (rakstu bez mīkstinājumzīmēm, kas ungāru valodā droši vien ir nepieņemami,bet..lai piedod man. :) ) jeb vienā no diezgan jaunajām un modernajām koncertzālēm. Arhitektūru šādā stilā ir vērts pavērot ik vienam! Un kāda akustika zālē! Kad pirku biļetes, tur tika norādīti decibeli, tā kā biļetes nemaz tik lētas nebija, paņēmām lētākās - pēc rakstītā šķita, ka vispār neko nedzirdēsim un neredzēsim, bet nudien ne - mums bija super labas vietas! :))

Šis gan nav koncerts, kas notika vakar, bet varat gūt ieskatu, ko mēs redzējām un dzirdējām. :)

Par otro lekciju...

...mēs uzzinājām pēc tam, kad tā jau bija notikusi.

Es nesaprotu, kur šie daži cilvēki uzzina informāciju, jo tajā foršajā ETR sistēmā info par šī kursa paredzētajiem laikiem nav.

Bet mēs vismaz varam mazliet sākt priecāties, jo būs mums politikas priekšmetu lekcijas, tikai vai visas notiks un kad, uzzināsim pirmdien (jā, tas nekas, ka sistēmā jāpiesakās līdz šodienai; uz šiem priekšmetiem tas acīmredzot neattiecas).

Pirmoreiz bijām bibliotēkā, tur stāvēja tādi traki interesanti verķīši, nevarējām saprast, kas tie ir. Pajautāsim kādam ungāram un nofotografēsim, izlikšu apskatei. :D

Un tagad ieskatam prieciņš :)

Šeit šādas mašīnītes ir sastopamas diezgan bieži. :)

Viena no skaistajām ieliņām Pēča kā arī viena no pirmajām mazliet mākoņainām dienām.

Šis ir diezgan pierasts skats arī nakts stundās - pilsētas centrālajā laukumā nepārtraukti ir daudz cilvēku, visvairāk jauniešu - studentu.

Pēča ir bagāta ar strūklakām un kaut ko līdzīgu strūklakām. te var bradāties! :))

Te ir daži ļoooooti skaisti un mākslinieciski vārti.

Nav jābrauc uz Čehiju, lai redzētu krāsainas strūklakas naktī. Nu jā - mūzika gan te varbūt ir tikai no netālajām kafejnīcām. Nākamnedēļ sāksies milzu festivāls - tad būs mūzika arī visur citur. :)) [pietrūkst!]

Saldējumi... :P

Pirmā lekcija Pēčas universitātē...

..izgāzās.

Jā, mēs patiešām esam ļoti nobriedušas sākt mācīties, jo tas taču ir viens no iemesliem, kāpēc esam šeit. Tās milzu ballītes katru vakaru ir dikti foršas, bet gribas tomēr arī kaut ko lietderīgāku padarīt - piemēram, aiziet uz kādu lekciju.

Šodien pēc saraksta vajadzēja būt pirmajai lekcijai... "Introduction to Intercultural communications". Šai lekcijai bija jānotiek A korpusā, varētu būt, ka 4.stāvā. Sākotnēji nonācām D korpusā, jo zinām, ka tur atrodas manas fakultātes Erasmus koordinatores kabinets...sapratām, ka jāmeklē A korpuss. Sapratām arī to, ka nudien nezinām, kurā virzienā jādodas. Uzjautāju vienam puisim un nopriecājos, ka viņš mani saprot angliski. "Come!", un tad sekoja milzu labirints manā milzu fakultātē - 9 stāvi, pusstāvi, dažādi koridori un daudz korpusi. Jā, sanāca arī tā, ka dēļ šīs maldīšanās mums nācās diezgan steigties.

Atradām. Paldies puisim "X".

Un tur zīmīte...ungāriski, protams, bet noprotam, ka mums jāmeklē cita auditorija E korpusā. Kā nu gadījies, kā ne, bet abi kabineti bija slēgti. Tā izgāzās mūsu vēlme sākt mācīties.

Netikām arī pie mūsu koordinatores, jo viņa ar pārējiem fakultātes Erasmus biedriem atradās citā fakultātē, lai palīdzētu nokārtot ID kartes - jā, arī to mēs palaidām garām, jo lekcija taču ir svarīgāka par to karti.

Tā kā bijām galīgi sašutušas par visu, nopirkām super garšīgo saldējumu un priecējām acis veikalos.

Vēl gan līdz rītdienai mums ir jātiek galā ari ar kursiem..rīt šeit ir pēdējā diena (cerams, ka vairāk teorētiski), kad var pieteikties kursiem mūsu jaukajā ETR sistēmā (tas ir kas līdzīgs LLUIS, LUIS u.c.), bet problēma tā, ka gandrīz puse no tiem ir vai nu atcelti vai vienkārši nav atrodami. Vēl kas ir mazliet smieklīgi - mēs ar Lindu atkal esam vienīgās, kurām ir nepieciešami kursi no citām fakultātēm, biznesa un tieslietu. Hā.

Galīgi neproduktīva diena.

Pirmās dienas Ungārijā

Sveiciens visiem no karstās Ungārijas!

Kāpēc devos uz Ungāriju? - Erasmus. Protams, vietējie bieži uzdod jautājumu, kāpēc tieši Ungārija, kāpēc tieši Pēča (jā, patiesi, šo pilsētu izrunā tieši šādi, nevis Peka, kā es un arī viena kanādiešu meitene Emilie bija domājusi). Tad es viņiem atbildu, ka pirms vairākiem gadiem iepazinos ar ungāriem un par viņiem man radās pats labākais priekšstats (1); gribēju tur, kur spīd mazliet vairāk saulīte (2), meklēju skolu, kur var apgūt socioloģiju Erasmus angļu valodā (3); svarīgas arī kultūras iespējas (īpaši - iespēja dejot) (4); un tad nu pajautāju saviem draugiem ungāriem, ko viņi saka par šo vietu (5) - atbilde bija vairāki punkti, kuriem pretrunu nebija. There're no more questions. :)

Pēdējās nedēļas Latvijā bija diezgan savādas - visu ko vēl gribējās izdarīt un novest līdz galam, bet ar domām visu laiku biju arī šeit. Tā jau laikam ir visiem, kas dodas pilnīgi citā vidē.

Lidojums bija dikti viegls, nebija nekādu smagu atvadu utt. Jauki. Biju pārsteigta, ar cik mazu lidmašīnīti lidojām - pirmo reiz ar tādu. Laikam 82 vietas (AirBaltic).

Nonākot Budapeštas lidostā jau sākām justies interesanti (nezinātājiem aizmirsu pieminēt, ka šeit devos kopā ar savu draudzeni un kursa biedreni Lindu :) ) - tādi tumšāki cilvēki pievērsa uzmanību mūsu gaišajām galvām un īsajiem svārkiem.... Mūsu ceļš uz Budapeštas centru sākās pavisam citādāk, nekā parasti ieceļojot citā vasltī - mūs sagaidīja mans ilgi - 4 gadus - nesatiktais ungāru draugs Attila  jeb vienkārši Otiš. Tā bija ļoti jauka tikšanās, diemžēl neuzņēmām nevienu kopfoto, bet to vēl paspēsim, oktobra sākumā Ungārijā notiek dažādi vīna svētki, un šogad tajos ieradīsimies arī mēs.
Otiš izvadāja mūs ar mašīnu pa Budapeštas centru un aizveda līdz mūsu hostelim - "Casa de la musica" (starp citu, iesaku! - lēti, ļoti jauka atmosfēra, un tas ir turpat centrā). Vienīgi jāatceras, ka jāņem naudiņa skaidrā (der arī Eiro) un ka latus samainīt nevar ne RIX lidostā, ne arī kādā bankā Ungārijā. Līdz ar to - man laikam lati skaidrā naudā stāvēs līdz brīdim, kad došos mājās.

Pēcāk sākām iepazīt Budapeštu. Iesaku nopirkt dienas biļeti visiem transportiem (1550 Ft) - dikti izdevīgi, ja sanāk ( un noteikti sanāk) braukt ar dažādiem transportiem dažādos virzienos. Apskatījām nedaudz no Budapeštas skaistajām vietām, bet tas bija pietiekami, lai vakarā sajustos tik nogurušas, ka pat īsti lāgā ballēties negribējās doties.

Vēl mēs bijām vīna pagrabā, kur visticamāk dodas lielākā daļa tūristu, un testējām 3 vīnus. kas bija jaukākais no tā visa - mums arī visādas gudrības pastāstīja un, lai man arī negaršo sausais vīns, viens no šiem bija fantastisks. :))

Budapeštā veikali ir dārgi - tā bija tāda manāma vilšanās.
Vēl mēs trāpījām tādā kārtīgā ungāru ūķī - atļaušos to tā nosaukt, jo tas ir vislabākais apzīmējums. :D Skaitās - bārs. še tev.

Sākšu ar mīnusiem, ko esmu novērojusi, lai pēc tam pateiktu, cik tomēr šeit ir jauki. :))
Lielākais mīnuss ir smēķēšana - VISUR un DAUDZ!!! Baigais pē. Prieks, ka daudzi Erasmus studenti nesmēķē- viņiem šis ir tikpat liels nepatīkams pārsteigums, kā man. Vai vari iedomāties, ka klubā dejojot, kāds tev blakus stāvēs ar cigareti? Nē? - Atbrauc uz Ungāriju, spēsi.
Vēl, lai arī man patīk silti laika apstākļi, šīs pirmās dienas šeit ir nu briesmīgi karstas. Naktīs gulēt ir pagrūti.. tā nu šī nakts bija pirmā normāli gulētā nakts, jo vakarnakt sākās baigie vēji - tas, protams, nemaina to, ka arī šodien ir karsts.

Pārējais šķiet, ir tikai pozitīvs! Es mīlu šo cilvēku attieksmi!
No Budapeštas uz Pēču ir jādodas vai nu ar vilcienu vai minibusu, var arī ar autobusu, bet tas ir dikti ilgi. Mēs izvēlējāmies vilcienu. Man bija saraksts, kuru atradu viņu vilcienu mājaslapā. Rakstīts no Keleti vilciena stacijas uz Pēču. Viss ok, līdz brīdim, kamēr nonākam Keleti vilcienu stacijā - izrādās, mums ir jādodas uz Deli staciju, kas ir 7 metro pieturas tālāk. Līdz vilcienam mums palikušas vien 25 minūtes. Par stacijām mūs paskaidroja kāds vīrietis.
Ar milzu koferiem metro stacijās un vispār pilsētā ir diezgan grūti pārvietoties... labi, ka metro augšā lejā braukājas trepes.. :D Bet tur, kur tās nav... tur atkal mums palīdzēja! un tas bija cilvēks, kurš pat nerunāja angliski. Manuprāt, pat knapi saprata, ko saku. Bet paldies viņam ar koferu stiepšanu. :)
Tā kā Budapeštā ir ļoti labi attīstīta satiksme, tad mēs paspējām uz vilcienu.
Lai arī šeit es pieminu vairāk cilvēku, kas nerunā angliski, mani pārsteidza tas, ka te ļoti daudzi labi prot angļu valodu.
Nezinājām, kur nopirkt biļetes, to mums parādīja atkal cilvēks, kurš nerunāja angliski, citi mūs palaida pa priekšu rindā, jo mums bija nudien 3 minūtes palikušas, tas pats nerunājošais biļešu kontrolieris jau gaidīja pie vilciena un rādīja, kur mums jākāpj. Mēs gan mazliet sasmējāmies par to, ko jau nojautām - kādu trešdaļu no ceļa mēs braucām pirmajā klasē... :D (jā, biļetes bija 2.klasei)

Te es sāku mācīties vācu valodu...

Izbaudījām mazliet lielāku komfortu un atlikušo ceļu braucām savā klasē. Uzreiz pamanīju pāris studentus, kas arī ir Erasmus - nekļūdīgi. :)

Sagaidīja mūs mūsu mentori. Tad reģistrēšanās viesnīcā, ievākšanās...- šeit ir ļoti pieklājīgas kojas - viesnīca, vannas istaba & WC uz 2 istabām viena, vienā istabā 2 cilvēki, virtuves - 2 uz stāvu. Internets, daudz mēbeļu (te visu visur var salikt), kameras koridoros, atpūtas telpas - mīksti krēsli, galdi, TV utt. Atvērts - 24/7. Šobrīd vēl nav nekāda kontrole, bet pēc pāris nedēļām sāks darboties reāla caurlaižu kontrole.

Diezgan nekavējoties devāmies iekarot Pēču, jo mums nebija gandrīz nekā no ēdamā, par traukiem un tādām lietām vispār nerunājot. Centru atradām, mūsu vakara tikšanās vietu ar citiem Erasmus studentiem arī, veikalu arī, tikai tur sākās joki - 6d tas strādā līdz 17:00...mēs pie tā bijām tieši 17:00. Tad jautājām vienam vīrietim, kur ir vēl kāds veikals. Jautājumu saprata, bet angliski īsti atbildēt nesanāca - vai nu vāciski vai ungāriski. Viņš piedāvāja mūs aizvest uz to veikalu. Super!! Tikai... ēdienu dabūjām, bet kafijas krūzes mums vēl joprojām nebija.

Šī atslēgu kabināšanas tradīcija izrādās nākusi no Pēčas!

Vakarā tikāmies un sapazināmies ar citiem studentiem. Biju pārsteigta, kad uzzināju, ka te ir studenti no Kanādas, Korejas, Japānas utt. Es pirms tam domāju, ka Erasmus ir vairāk Eiropas programma.. :) Bet tas jau forši. :)) Tad arī iepazinām vietējos krodziņus, pāris klubus - tos visus nevar vienā naktī izstaigāt, te kafejnīcas, krogi, restorāni, klubi ir dikten daudz, ne jau par velti šī pilsēta pagāšgad bija Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Visi tie, kas bija ieradušies uz pirmo organizēto Erasmus studentu tikšanos.

Svētdiena pagāja ļoti miegaina - karstums nogalina. Biju sarunājusi, ka ar vienu vācu puisi tiksim uz Tesco...tas notika vairākas stundas pēc norunātā laika, bet nu vismaz mums vairs netrūkst trauku un citu sīkumu. :))

Toties vakar bija t.s. Orientēšanās dienas - pārbāza mūsu galvas ar drausmīgi daudz info, bet neteikšu, ka viss nu ir skaidrs..

Tā kā uz Orientēšanās dienu ieradāmies pārāk laicīgi, spēlējām iepazīšanās spēles - šī mūsu grupiņa.

Pirmais iespaids par Erasmus - Erasmus studentiem miera nav nekad, katru vakaru ir jābūt ballītē, Ungārijā jāgaršo vīns vai alus un nepārtraukti jārunājas un jāiepazīstas. :D

Jā, arī vakar bija "fish party" = tas ir siļķes mucā balle, jo klubiņš ļoti mazs, bet ļoti iecienīts. Ak jā, te gandrīz katrā universitātes ēkā ir pa kādam klubam - jā, arī mūsu kojās 0 stāvā ir klubs.

Vakardien tiku pie jauna datora. cerēju, ka cenas te būs mazliet zemākas kā Latvijā, bet tā pa lielam nekas neatšķiras. Ir dažas dārgākas lietas, dažas lētākas. He, un šim datoram ir ungāru burtiņi... :D