Vakarnakt noskatījos "The Last Song". Sākotnēji domāju,ka tā būs nenormāli romantiskā filma ar naivu pieskaņu un pusaudžu izgājieniem.
Jā, stāsts ir par dumpīgu jaunieti, kas noslēdzas no visiem, viņai nav draugu, viņa ir aizturēta par zādzību veikalā un nu ieslodzīta mazpilsētā pie tēva ar kuru viņai nav labas attiecības. Meitenes dumpinieciskums tiešām šķiet bērnišķīgs..vai arī kādas nepārsāpētas sāpes attēlojums, taču kā jau šādās filmās jānotiek, viņa mainās...iemīlas, uzlabo attiecības ar tēvu..un atsāk spēlēt klavieres.. :)) Bet ne jau tikai meitenei ir problēmas...tādas ir gan tēvam, gan viņas jauniegūtajiem 'draugiem', gan puisim...
Fantastiska loma ir šīs meitenes brālim - ideāls tēls, viņš vislabāk attēlo tēva zaudējuma sāpes.Tik labi, ka pat asaras var nobirdināt.
Īsi sakot - skaisti, ļoti aizkustinoši [vajag tikai īsto noskaņojumu], pārdomas rosinoši. Dvēselei. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru