"...Es vairs te nevaru izturēt. Šeit visi ir kaut kādi briesmoņi. Man liekas, ka viņi grib mani nomušīt - nopietni! Visi man smaida un prasa, kā iet. Es taču neesmu stulbs, es saprotu, ka viņiem īstenībā neinteresē, kā man iet. Nu necik. Nevar taču tā būt, ka pilnīgi katram cilvēkam ir iemesls man smaidīt. Viņi visi prasa, no kurienes es esmu. Viņi taču redz, ka esmu ārzemnieks, un noteikti grib nostučīt, jo es esmu bez biznesa vīzas. Pilnīgs pizģec. Nevienam nevar uzticēties. Tāda sajūta, ka var dabūt nazi mugurā jebkurā brīdī. Vienkārši briesmīgi cilvēki. Mana dzīve šeit ir kā šausmu filmā, vecīt."
"..jo kā gan es ar savām latvieša smadzenēm spētu izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzsmaida bez jebkāda iemesla?! Ko viņam no manis vajag, tam melnajam puisim autobusa pieturā, un kāpēc viņš runājas ar mani par to, cik grūta nedēļa bijusi mums abiem? Varbūt viņš gribēja man aptīrīt kabatas?"
/Vilis Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu"/
Vēsturisks iespaids? Gēni? Vienkārši bailes? Neinformētība? Kāpēc latvietim citā zemē ir tāds aizdomīgums uz citiem? (vai vismaz bija) Katrā ziņā, interesanti. :) Latvietis ir gudrs, par spīti tam, ka viņam nākas strādāt un dzīvot citā zemē.
Starp citu, interesanta grāmata - par 2000o gadu sākumu, kad latvieši sāka straumēm plūst uz Lielbritāniju un Īriju strādāt un meklēt laimes zemi. Par to, kā viņi dzīvo, kā jūtas un kā izdzīvo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru