Stāsts ir par to, cik labi vai slikti ir cilvēki un kas vispār skaitās labs; par to, cik neizbēgami grūti ir izvēlies starp savu vai citu cilvēku dzīvībām un par to, ka, lai arī cilvēks spēj kļūt par slepkavu, viņā tomēr paliek kāds miligrams cilvēcības, lai kādu arī izglābtu - 2.Pasaules karš, krievu okupācija, vācu okupācija, 90.gadu sākums...un patiesībā - arī mūsdienas:
"Viss pretīgais turpinās arī šodien, rūgti nodomāju. Un pārsteidzoši - izrādās, nekas cilvēka būtībā nemainās. Kā kaleidoskopā mainās varas un laiks, un katra jaunā vara - vienalga, okupācijas vai demokrātiska - tā vai citādi neapšaubāmi ietekmē arī gandrīz vai ikviena cilvēka dzīves uzskatus un uzvedību. Taču daudziem viņu atklāti ļaunā tieksme vienmēr atmaskot "ienaidniekus", "nepareizos" un "nodevējus", kā arī nožēlojama patika rakņāties šo ļaužu pagātnē, ir taisni vai apbrīnojama un tikai vēlreiz apliecina, kāds tāls ceļš mums vēl ejams, līdz beidzot varbūt nonāksim līdz ļoti vienkāršai atziņai - tai brīdī, kad citā cilvēkā - Dieva, patiesības vai nacionālo interešu vārdā - meklējam kaut ko politiski vai ideoloģiski nepareizu, mēs paši kļūstam nepareizi un ļaunuma saindēti. Jo neviena cilvēka politiskie vai dzīves uzskati nevar būt "pareizi" vai "nepareizi".
Šī būtu īstā grāmata tiem, kas nosoda visus tos, kas svin Leģionāru dienu vai Uzvaras svētkus vai jebkurus citus piemiņas svētkus tautas atbrīvotājiem vai bendēm - es nezinu, kas un kā notika 2.Pasaules kara laikā, bet grāmata vēsta par to, ka ne jau tautas ir sliktas vai labas, bet gan cilvēki - viņu atriebības kāre un spēja tā dēļ nogalināt, kas viņus padara tikpat nelabojamus kā slepkavību aizsācējus.
"Tas ir pārāk nopietni, ja tavā dzīvē pēkšņi parādās līdz tam pilnīgi svešs cilvēks un grib atņemt to, ko līdz tam esi uzskatījis tikai par sev piederošu. Taču... Kas tad mums dzīvē tā īsti pieder? Šeit es domāju kaut ko tādu, ko mēs nekad sava mūža laikā nevarētu zaudēt. Nav! Nekā tāda nav! Ar pēdējo naglu zārkā mēs zaudējam visu - nekādi citi varianti nepastāv. Zaudējam visus savus tuviniekus, sakrāto naudu un mantu, zaudējam dzimteni, mazo kosmosa puteklīti zemeslodi un prātam neaptverami lielo Visumu. Nekā vairs nav. Labākajā gadījumā kādu laiciņu par mums vēl paliks vienīgi vai nu sliktas, vai nu labas atmiņas. Bet līdz ar cilvēkiem kādreiz pazudīs arī tās, un tas beidzot iestāsies Lielais Miers. Bet, ja nu tā arī gadītos, ka Dievs mūs uz brīdi kādreiz pamodinās un lūgs atcerēties katram savu dzīvi, mēs par to vai nu gauži raudāsim, vai neprātīgi smiesimies."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru