Dažkārt no vienkāršas sarunas, kad viens ir izstāstījis savu bēdu, bet otrs spējis palīdzēt, abiem ir radies milzīgs gandarījums. Tam ar sāpi to ir grūtāk saprast, kā tad tam otram var būt gandarījums, ka viņš ir uzkritis ar savām problēmām...ne tur tā lieta. Par palīdzēšanu vai vienkāršu izdošanos uzmundrināt rodas patiess prieks.
To var salīdzināt ar kādu spilgtāku, bet vieglāk uztveramu gandarījumu - piemēram,
Tev nākas braukt uz bērnu namu pie bērniem, nodot viņiem kādus ziedojumus, spēlēt spēles. Tu to negribi, Tev ir pašam savas problēmas, jādara citas lietas, bet tā kā esi apsolījis, brauc.
Atgriezies ar nenormālu pacilājumu un pārdomu gūzmu - tas prieks, ar kādu pretīm nāk šie bērni, tas, ar kādu atdevi viņi spēlē muļķīgās spēles rada nenovērtējamu gandarījumu.
Un tad tikai var apzināties to, kā it kā tādas mazas un maznozīmīgas tikšanās, paspēlēšanās patiesībā ir nozīmīgas - abpusēji.
Tāpat ir ar vienkāŗsu sarunu, kad otrs sarunu biedrs sāk justies krietni labāk, nekā pirms tam. Tad arī tam pirmajam ir tā labā jaukā sajūta.
Ne jau vienmēr ir tā, ka negribas to darīt, pat ja gribas, dažkārt neapzināmies, cik liela sajūtu atšķirība radīsies pēc šī apciemojas vai sarunas. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru