svētdiena, 2011. gada 5. jūnijs

Īstā intervija īstajā brīdī.

Šodien izlasīju Santas Ančas interviju ar aktieri Normundu Laizānu (žurnāls "Santa", jūnija numurā) - radās sajūta, ka tā ir saruna ar mani pēc gadiem; atšķirība tik tā, ka esmu sieviete, man nav pastāvīgas nodarbošanās un esmu ~3x jaunāka.

Tāds citāts no šīs intervijas:
"-Un kad sieviete kļūst skaista? Mēs visas varam būt gan neglītas, gan skaistas.- To es tev pateikšu. Sieviete ir skaista un apburoša tajā brīdī, kad viņa ir kopā ar savu īsto vīrieti. To lieliski var redzēt pasākumos, skatoties uz pāriem, un nav pat nozīmes cilvēku gadiem. Tu redzi, kā viņi viens pret otru izturas. Ja sieviete jūt vajadzību būt īstajai šim vīrietim un vīrietis šo sajūtu rada, tad sievietei acīs ir brīnišķīgs mirdzums. Skaista kleita un skaista frizūra vēl nedod neko. Visu pasaka acis. Vai sieviete jūtas mīlēta. Un tas ir briesmīgākais, ja cilvēki dejo tikai tāpēc, ka ir jādejo. Bet, lai šī sajūta visu laiku būtu, tā jau ir vēlējuma izteiksme. Tas nemaz nav tik vienkārši."
***


*** 
 Kā man patīk vērot saderīgus pārus! Arī vakar- sēdēju, skatījos kā cilvēki dejo, kā viņi ir aizrāvušies viens ar otru, diez vai viņi maz pamana, kas notiek apkārt...un jā, tā dzirkstele acīs - pat pa gabalu var manīt; un vēroju arī tādus,kas tiešām dejo, jo ir jādejo - "ak, man pie rokas ir sieviete? Skan mūzika? Kaut nu tagad mani kāds uzrautu gaisā.." - vīrietis ar tukšu skatienu lūkojas apkārt, sieviete jūtas kā manta, ko stumda uz priekšu un atpakaļ.

Izlasiet šo interviju un uzzināsiet arī daļu manas domas par to, kādām jābūt attiecībām un lietu būtībai. ( nē, nē, intervijā nepiedalījos, tik mans dzīves skatījums ir ļoti līdzīgs tam, kādu atspoguļo šī intervija.)


Un šobrīd man šķiet, ka esmu tādā kā koridorā starp vienām durvīm un otrām. Trakākais tas, ka nekad nevar zināt pie kurām pieklauvējot būs labākais iznākums.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru