Šis un Tas / This and That: "Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [5.diena

5.diena sākās dikti agri, jo lai tiktu ārā no Sofijas vajag pāris stundas [vismaz lai tiktu ārā no studentu pilsētas]. Angel ieteica mums izbraukt ārā no pilsētas uz vienu no netālajiem ciemiem [mēs izvēlējāmies Božuristi].

No turienes viens gabaliņš jāiet, lai tiktu uz lielceļa...pa taisno var iet pāri pļavai. Netālu atradām ceļu, un pēc tam rāpāmies augšup.. :D

Jā, te mēs rāpāmies augšup, tieši tur- blakus tiltam. :D

Kādās minūtēs 15-20 nostopējām tālbraucēju - turku.

Viņš devās uz Belgradu - sapratām, ka brauciens būs ilgs, bet vismaz noteikti tiksim līdz galam. :) Kādi brīnumi - turks būtībā nerunāja angliski; toties mēs uzlabojām savas turku valodas zināšanas! :D [tešekūr ederim (teşekkür ederim) = paldies u.c.]

Serbijas robeža

Sākotnēji sarunas nevedās, jo kā nekā ne mēs turciski protam, ne viņš angliski. Tikām līdz Serbijas robežai. Viņš saka, lai ejam cauri un gaidām viņu restorānā "King". Interesantas lietas rakstītas uz zīmēm - piemēram, ka nepiederoši ārzemnieki tiks sodīti pēc likuma [angliski gan tas skan mazliet citādi] - mēs ļoti cerējām, ka neesam tie nepiederošie.

Izgājām cauri pusrobežai neredzot nevienu cilvēku.. Radās sajūta, ka mēs varētu tā arī ieiet Serbijā.. :D Tad uzradās robežsargi.. bijām kā vesela auto - stāvējām rindā.. :D [pirmajā]. Pēc tam gan kā baigie maitas pielīdām visām mašīnām priekšā, jo mums nav ne braukšanas apliecību ne citi mašīnām atbilstošie papīri.:) Serbijā viņi visu dikti pārbauda - apjautājas, kur dosies, pajautā vai nav nekas deklarējams [ā, jūs esat stopētāji..!? Jums noteikti ir kas deklarējams!?'] :D - jā, pilna mugursoma ar drēbēm [gliemežvākus no Melnās jūras nepieminam]. Vēl viņi katrā vietā, kur nakšņo izsniedz papīru, ka nakti esi pavadījis tur un tur - tas, katrā gadījumā, ja policija apvaicājas. Šis papīrs darbojas kā tāda īslaicīga imigrācijas apliecība.

Agrais rīts dara savu un mēs gribam ēst jau 9os no rīta..ak jā, jo brokastis mums bija diezgan savādas..Tiekam līdz tā saucamajam restorānam, bet tur, protams, kartes nepieņem, bet vienīgā nauda, kas mums ir, ir forinti. Yeah, ejam ārā no pārpīpētā restorāna, piesēžam ceļa malā, baudām dabu un apēdam pēdējo maizi ar pipariem un sulu - normāliem studentiem šķiet vēl vajadzētu būt majonēzei, bet par to mēs neiedomājāmies.:D

Ak mēs, homeless people...

Viena mašīna pat piedāvājās kaut kur aizvest, bet tā kā zinājām, ka turku puisis mūs savāks, būtu stulbi aizbraukt kādu gabaliņu un atstāt šamējo neziņā, kur esam palikuši. Nolēmām, ka gaidīsim līdz 10iem [jo smagajām mašīnām cita dokumentu būšana], un ja nebrauks, tad sāksim stopēt. Kā reiz, 10os turks brauc. :)

Turki ciena savas lietas un ļoti labprāt iepazīstina ar tām cittautiešus

Tā nu sasmaidamies, lecam iekšā un braucam tālāk.

Pēc 5 minūtēm ceļā viņš iegriež kādā stāvvietā. Pēc mirkļa vēl kādā. Un katru reizi turpat priekšā ir arī turku restorāns, kurā viņš piedāvā iegriezties. Nezinu, vai lieki teikt, ka mums vēl joprojām nebija serbu naudiņas. Sākotnēji nospriedu, ja viņš vēl bieži šitā apstāsies, Belgradā būsim vēlā naktī...bet pēc tam sāku šīs apstājas izbaudīt. :) Nākošā pietura bija atkal pie kāda turku restorāna [mēs gan kā latvieši sauktu to par ieskrietuvi ceļa malā..]. Pause, teica mūsu jaunais turku draugs.

Jau no robežas pamanījām, ka viņš brauc kopā ar vēl vienu tālbraucēju, arī turku [kurš gan pēc skata galīgi neizskatās pēc turka.]

Mūsu šoferīts iz Sofijas līdz Belgradai

Arī šinī restorānā kartes nepieņem...toties mūsu turki izdomāja iekost brokastis. Tā nu mēs piesēdām ar viņiem pie viena galdiņa. Lai nu kā centāmies, nevarējām atteikties no turku kafijas - un labi, ka tā, jo tā bija super duper laba! :)) Otrs turku šoferīts kaut ko apmēram runāja krieviski. Nu un tā mēs komunicējām - viens vārds angliski, viens krieviski, vēl kāds turciski un beigu beigās vēl kaut ko vācu valodā [piemēram, Keine Ahnung]...

Šādus skatus var vērot pa logu Serbijas dienvidos

Ceļu turpinājām līdz benzīntankam. Mūsu turks [nu nekādi bez Facebook palīdzības nevaru atcerēties viņa vārdu..] kļuva gaužām miegains, lai arī centāmies viņu dažādi uzmundrināt. Kad viņš uzzināja, ka manā fleshā ir dažas turku dziesmas [no Erasmus turkiem - pajautāju viņiem pirms kopējā Ziemassvētku vakara - t.s. jaungada dziesmas], kļuva jau možāks un sāka sapņot par to, kā viņš iedzer viskiju, klausās šīs dziesmas un dejo..jā, viņš burtiski dejoja arī savā smagmašīnā. :D Kad piestājām benzīntankā, beidzot varējām norēķināties ar karti, bet godīgi sakot nu jau vairs neko daudz negribējām ēst, jo mūsu šoferīts ne tikai pacienāja ar kafiju, bet braucot paēdināja ar turku mandarīniem, apelsīniem, bumbieriem, āboliem, pistācijām utt. Un ja tu negribi ņemt, viņš izdveš tādu skaņu kā rūkoņu, izskatās un izklausās pat dusmīgi [bet mēz zinām, ka tas nav ļauni]. Pieļauju, ka viņu kultūrā tas nav pieklājīgi - neņemt, ja piedāvā. Un šādi mēs atspēlējāmies [ar visu rūkoņu] vēlāk, kad piedāvājām super cepumus no benzīntanka. :D Vēl mēs tikām sasmaržināti un atsvaidzināti ar vietējiem, t.i. turku labumiem. :D

Dušojās viņš ļoti ilgi, un kad viņš iznāca no dušas, mēs pirmajā brīdī viņu pat neatpazinām. :D Tad šī pauze ieilga vēl ilgāk, jo otrs šoferīts tikmēr bija uzvārijis turku tēju, kura mums, protams, bija jādzer [un arī tā bija dikti garšīga - ja tā godīgi, nav turku ēdiena, kuru būtu garšojusi un man tas nebūtu paticis - es gribētu aizbraukt uz Turciju kaut vai tikai dēļ garšīgajiem ēdieniem..:P].

Tikām līdz Belgradai. Gan ne gluži līdz centram, jo smagās mašīnas caur centru nebrauc..Bija jau diezgan dziļa krēsla, serbu nauda mums vēl joprojām nebija. Par to arī painteresējās mūsu jaunais draugs un tā vietā, lai pateiktu atā, vispirms uzmauca Gedvidam galvā cepuri, apsēja šalli un man pasniedza cimdus [visu no viena flīša kompleka [viņam laikam nederēja..:D]] UN tā kā viņš zināja, ka mums nav dināru, iedeva vairāk kā 300 dinārus autobusam (kurus arī negribējām ņemt, jo centrs nav ik tālu un līdz tam taču kaut kā tiksim - arī pie naudas tiksim.). Tā nu nošokēti no lielās labvēlības izvēlāmies no smagā auto un devāmies centra virzienā ar cerībām nostopēt kādu auto, jo neviena busa pietura tuvumā nevīdēja..un kā no šoferīša dzirdējām, centrs ir apm.20km. Yeah.

-> Centrs un serbu šoferīts

Yes, saņēmām dažus ne īpaši apmierinātus žestus un pīkšķus, jo atradāmies ne tajā labākajā stop-vietā, bet tanī pašā mirklī apstājās serbs, kuram bija 2vietīga mašīna [latviski - bulciņa] - tā nu mēs 2 ar savām mugursomām un apel-mandarīnmaisiņu iestūķējāmies blakussēdētāja vietā un braucām uz centru.

Jāsaka, ka laika apstākļi bija vienkārši fantastiski - migla, tumšs + vēl lietus. Šoferīts sākotnēji šķita tāds krietni stresains, daudz atbildēja uz telefona zvaniem un sūdzējās par satiksmi: un tā katru dienu... [t.i. satiksmes sastrēgumiem].

Ar šo šoferi izbaudījām īstu serbu braukšanu.. runāja jau, ka Rumānijā ir traki braucēji un viņiem vienalga visi likumi un pieklājības normas, bet es teiktu, ka Belgrada šajā ziņā izceļās krietni vairāk - lielākā daļa šoferu pārvietojas nevis pēc luksoforiem, bet gan pēc iespējas braukt un ar signāltaurēm. :D Arī mūsējais tā manījās nokļūt dažviet ātrāk. Un izskatījās, ka viņš tā ir radis braukt jau gadiem..

Viņam vajadzēja iegriezties pāris vietās uz 2 minūtēm, bet tikmēr Gedvydam bija jāielien bulciņā, jo kā nekā, policijai īsti nepatiktu tāda braukšana.. [trīs divu vietā].

Labā ziņa bija, ka šoferīts runāja angliski un vēl labāk saprata. Izstāstīja, ka Belgrada ir pilsēta uz 7 pakalniem, katram reģionam ir savs nosaukums; ka mums noteikti ir jāredz pils vaļņi; kur ir centrs, kā arī, ka Serbijā ir ļoti skaistas sievietes [nu es jau gan skatos vairāk uz vīriešiem... un es tāpat uzskatu, ka LV sievietes ir skaistākas 8)]. Viņš arī vēlējās zināt, kā man izskatās serbi - teicu, ka visnotaļ līdzīgi, tikai mazliet tumšāki, nekā latvieši. Tanī pašā laikā, man vēl jāpaspēj novērtēt, jo necik daudz jau vēl nebiju redzējusi - visu ceļu braucu kopā ar turku un serbus redzēju vien pieturās. :)

Vēl uzzināju, ka viņš ir kādas izdevniecības īpašnieks un kad sākām runāt par to, tad viņš man uzdāvināja grāmatu [šķiet, ka vācu valodā]! Atkal pārsteigums. :)

Tad arī pienāca brīdis, kad nonācām pilsētas centrā. Hvala! [paldies serbiski un horvātiski]

Ak jā - līst.. :)

Jaunā gada trakums

Nolēmām pastaigāt mazliet pa centru un McDonalds atrast WiFi[kurš diemžēl nedarbojās]. Tad atradām TIC un Belgrada kļuva par vienīgo pilsētu, kur iegādājāmies pilsētas karti. Atradām arī adreses hosteļiem mūsu listē. Kad ieradāmies vienā no tiem, tad attapāmies, ka dzirdam diezgan daudz cilvēku runājam. Jautājām par vietām un cenām - he, kā izrādās ir palikušas tikai 3 brīvas vietas 10 vietīgā numurā par 12 Eiro + tūrisma nodoklis par personu. Yeah! Mēs neiebildām palikt tādā numurā, ja tur varbūt ir 1 vai 2 cilvēki, bet ja viss hostelis ir pilns..! Un cena pirms tam bija 7-8 eiro par personu. Kāpēc tā? - tuvojas Jaunais gads- cilvēki jau laicīgi sāk svinēt. Tas mums neienāca prātā, jo Ziemassvētku laikā viss ir kluss un tukšs, un tāpēc hosteli nerezervējām.

Lai arī kājās bija manāms nogurums, izvēlējāmies pameklēt vēl kādu iestādi [mēs dodam priekšroku mājīgiem hosteļiem, bet tas, kurā mēs iegriezāmies izskatījās pēc hosteļa-hosteļa]. Atradām otru adresi un hosteli. Bāc! Tur cenas vispār mākoņos! 3x augstākas 3-4 dienas ap Jauno gadu. Thank you! Looks like that not for us tonight... Hmm, vairāk adrešu mums nav un arī Wi Fi nestrādāja. Ideja bija atrast vēl kādu hosteli pa ceļam uz pirmo [ar domu, ja neatrodam nevienu, ceram, ka tās 2 no 3ām vietām vēl ir brīvas]. Bet mums bija vēl viena ideja, jo pirmais hostelis, ko vispār ieraudzījām, bija pa ceļam pirms uzzinājām esošo situāciju [pilni hosteļi un augstas cenas].

Tad nu atradām to vietu, kur to redzējām. Ārā pie nozīmes foto liecina par diezgan augstām cenām, bet varbūt viņi nav sekojuši līdz jaungada tendencēm un 2vietīgs numuriņš būs mums par 10vietīga cenu. Apmēram tā arī bija - mums paveicās, brīvas istabas un maksājām ~16 eiro par personu. Sweet House Hostel atkal sajutāmies pietiekami mājīgi un bijām priecīgi, ka atradām šo vietu.

Viņi mūs uzaicināja uz ballīti un alus dzeršanu, bet lielā braukšana dara savu un diezgan raiti devāmies gulēt. Turpat blakus atrodas bāra.kluba telpas...un jāsaka, ka lai hostelis jauks, bet sienas gan traki plānas. Domāju, ka ja tā balle tur būs tik skaļa, kā viņi skaņojās, tad mums nekur nebūs jāiet, jo ballīte būs arī mūsu istabā. :D Par laimi nē. :)

Dabūjam dienas imigrācijas karti un saldu dusu. :)

Mazliet par Belgradu naktī

Mums nepaveicās ar laika apstākļiem, tāpēc lielo ekskursiju atlikām uz rīta pusi. Kas mums ļoti patika - centrs ir pilns ar atvērtām mākslas galerijām - neteikšu, ka dikti patikta tās gleznas un modernā māksla, bet bija vērts redzēt - sen nebiju nekur bijusi. :)

Arī smukās gaismiņas vecpilsētā un super slidīgie akmeņi pie pils mūriem bija jauki.. :D