Ievads
Sākšu ar to, ka man jau vairākus gadus ir vēlme paceļot pa Eiropu ar stopiem, bet tā nekā nebija sanācis. Tad nonācu šeiten Ungārijā...pienāca rudens brīvlaiks, kad visi kaut kur ceļoja un tad man radās ideja, ka varētu doties uz Rumāniju, Bulgāriju un Serbiju ar stopiem. Sanāca tā, ka neatradās kompanjona, bet vienai doties nebūtu īsti prāta darbs. Tā nu brīvlaiks pagāja ar nekur neaizdošanos.
Ziema. Eksāmenu laiks. Pēdējais eksāmens, Ziemassvētku un pārliecība, ka pēc Ziemassvētku vakara došos uz Serbiju, jo dikti gribu redzēt, kā serbi dzīvojas, kā arī redzēt Novi Sad, jo kaut kā atceros, ka pamatskolā krievu valodas stundā par to runājām. Tad nu tas kļuva par mērķi. Bet tā kā ideja par lētu un piedzīvojumiem bagātu ceļojumu nelika mierā, kopā ar Gedvydas [LT] nolēmām paļauties uz piedzīvojuma un pozitīvisma garu un doties stop-tripā. Un protams, lai nokļūtu Novi Sad, kas no Pēčas [HU], kur studējam, ir kādi 300km, vispirms ir jātiek līdz Melnai jūrai. 8)
Ungāri saka, ka Ungārijā stopēt ir neiespējami...
Gluži tā nav, bet teiksim, ka ļoti spīdoši arī nav.
Savu ceļu sākām pēc Ziemassvētku vakara, kas nemanāmi bija ievilcies līdz ~4iem rītā. Mūsu pirmās dienas mērķis bija diezgan cēls - censties nokļūt Sibiu - Rumānijā. [Sibiu pirms dažiem gadiem bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un ir slavena ar interesantu arhitektūru - ļoti daudzām ēkām ir jumta lodziņi, kas izskatās kā acis.- romantiska pilsēta :)] Bet lai veiktu tik tālu ceļu, jāceļās pirms saules lēkta, lai ar pirmajiem saules stariem būtu uz ceļa. Nogulējām gan mazliet ilgāk un uz ceļa bijām ar otrajiem saules stariem - tā ap 9iem.
No Pēčas izbraucām ar pilsētas autobusu, tik joki tādi, ka tas neapstājās visās pieturās un tā kā ne reizi ar šo busu nebijām braukuši, tad, protams, aizbraucām pāris pieturas tālāk un soļojām atpakaļ kādus kilometrus trīs.
Tad sākās centieni pierādīt, ka Ungārijā ir iespējams nostopēt auto. Pa to laiku paspējām izspriest, ka ja tuvākajās minūtēs netiksim iekš auto, tad dosimies uz vilcienu vai autobusu, bet katrā ziņā kaut kur brauksim, jo visi jau ļoti labi zināja, ka mēs dodamies ceļā...[un ja jau reiz pateikts, tad nu jādara..kā arī vēlme izrauties no ikdienas. :)] YES! Pirmais auto. Tikām līdz Mohács (Mohāč). Šķiet, ka šī arī bija vienīgā sieviete pie stūres visa ceļa laikā. :) Angliski gan īsti nerunāja, bet pāris vārdus pārmijām. :)
Mohāč paspējām jau mazliet pasalt - tāda dzestra 25.decembra diena gadījās [bet domāju, ka nevar salīdzināt ar Latvijas decembri - te tomēr krietni sausāks]. Tad apturēja vīrietis ar puiku, kurš pārkārtoja visu auto, lai mums būtu vieta. Brauca līdz pat Szegedai, kas bija mūsu sākotnējais mērķis, lai varētu tikt ārā no Ungārijas. Šis vīrietis pat nesaprata angliski, bet viņš ļoti vēlējās mūs kaut kā izklaidēt. Tad nu viņš piezvanīja sava brāļa meitai un iedeva mobilo man, lai es runājos ar šo meiteni. Pārsteidzoši, jautri un jauki. :)) Ilgi nerunājām, bet pēc tam vēl runājām ar viņu par vietu, kur mūs izlaist - viņa bija kā angļu- ungāru valodas tulks pa telefonu. Kad nokļuvām Szegedā, nevarējām saprast, cik tālu šis vīrietis mūs vedīs, jo viņš izveda cauri visai pilsētai un vēl krietnu gabaliņu pa lielceļu. Jāsaka gan, ka šī bija grūta diena, jo miegs mācās virsū neatvairāmi, bet ja es stopēju - tad neguļu. Yeah.
Kamēr centāmies tikt uz Rumāniju, paspējām papļāpāt ar pāris čigāniem; neko gan nesapratām un labi, ka viņi turpināja savu ceļu pa pretējo ceļa pusi. :)
Rumānis dodas uz Rumāniju..
Mūsu nākošais šoferīts bija īsts rumānis, kurš brauca no Itālijas ar itāļu mašīnu - pilnu ar mēbelēm u.c. lietām. Mašīna nebija tā jaunākā, mēbeles izskatījās diezgan interesantas un šoferītim nebija līdzi tiesības - atstājis Itālijā, bet līdz šim nekādas problēmas neesot bijušas. To uzzinājām, kad viņš jautāja vai mums ir braukšanas apliecība.. :D Un tieši pirms viņš apstājās mēs runājām par to, ka manas tiesības ir kojās Pēčā, bet Gedvydas apliecībai beidzies termiņš [Lietuvā ir interesanti likumi - apliecību izsniedz uz 2 gadiem, bet atjaunot to var tikai mēnesi pirms termiņa beigām - tātad būtībā Gedvydam vajadzēja doties uz Lietuvu novembrī, lai šobrīd viņa apliecība būtu derīga].
Šis bija interesants puisis, vairāk gan spēja runāt itāliski un rumāniski, nekā angliski, bet tas jau bija progress - 3ais šoferīts un vismaz mazliet runā angliski. :) No viņa es arī uzzināju kā pateikt Priecīgus Ziemassvētkus rumāniski - Krečun feričit![rakstība gan mazliet atšķirās - Crăciun fericit].Jēj, tikām līdz robežai! Sasmējos, kad metrus 50 pirms robežas šis puisis sāka meklēt savu pasi...Nebiju īsti pārliecināta, vai viņš tiks tik viegli pāri robežai [Rumānija vēl nav ES, kā arī Šengenas zonā - tur vēl viss uz robežas darbojās kā pie mums pirms ES] - nav vadītāja apliecība, mašīnā bardaks un tad vēl ne visai nosakāmas mēbeles (tās viņš veda savam draugam uz Timišoaru). Kad viņš atrada pasi, piebraucām pie robežsargiem. Diezgan jauna meitene - robežsardze, sāka diezgan nopietni lamāt viņu - tā bija pirmā reize, kad dzirdēju rumāņu valodu. Nesapratu gan kāpēc viņa ir TIK nikna jau pašā sarunas sākumā..bet kas man, ne uz mani bļāva..
Viņa paņem visas 3 mūsu pases un liek puisim nobraukt maliņā un pagaidīt; pēc tam iebraukt vienā joslā, kur pārbauda auto. Vēl joprojām sēdējām mašīnā, kamēr robežsargi centās skaidrot puisim, kas nu būs. Cik sapratām no viņu sarunas - mašīna ir jāpārbauda, jo varbūt tur ir kādi nenomaksāti rēķini/līzingi, jāpārbauda, kas tiek vests utt. Gluži vai palika žēl jauko puisi, jo mašīnu pāri pār robežai nepārlaida un puisim acīs gandrīz asaras bija.
Sekojām robežsargam, kurš nesa mūsu pases, ieskenēja, paskatījās - ah, Latvija; Lietuva - Bye!
Ilgi biju domājusi, kā ir pāriet pāri robežai kājām - tā nu pienāca pirmā reize.
Vēl joki, ka lai tiktu uz Sibiu, mums vajadzēja nonākt Nadlac robežpunktā, bet bijām Cenad...
Teikšu, ka jau pirms Rumānijas robežas viss izskatās mazliet citādāk nekā Ungārijas vidienē - mājas rādās mazāk koptas, visos grāvjos mētājas atkritumi un ceļa malās rādās gadiem veci noplukuši plakāti. Tieši tā izskatās liela daļa Rumānijas - mežmalas un meži salīdzinot ar Latviju ir vienkārši drausmīgi [totālas atkritumu izgāztuves].
Pēc kādas pāris kilometru pastaigas nostopējām jauku ungāru onkuli. Angliski, protams, viņš nerunāja un būtībā arī nesaprata. Par spīti tam, viņš bija krietni runīgs un labprāt ar mums runāja ungāriski. Un īpaši tad, kad viņš saprata, ka mazliet es esmu mācījusies ungāru valodu un mazliet arī kaut ko saprotu, viņš centās izstāstīt visu ko. Neteikšu gan, ka sapratu visu, bet pa lielam centos un pat spēju ko arī atbildēt. [dzin,dzin,dzin - cepums man!:D] Viņš ir Ungārijas nacionālās gaļas veikala [latviski skan interesanti..] īpašnieks un vēl viņš no dārzeņiem grebj fantastiskus tēlus! Daudz viņam to foto mobilajā. Vēl dabūjām nogaršot ungāru cepumus.:P Braucām līdz Timišoarai. Viņš mūs ieveda pašā centrā, kur atradās arī viņa stends Ziemassvētku tirdziņā. Atvadījāmies pa ungāriskam [2 bučas uz vaiga]. :)
Timišoara
Bija jau kādi 3-4 pēcpusdienā, bijām dikti noguruši un lēnām satumsa. Nospriedām, ka paliksim Timišoarā.
 |
| O, čigāni uzstājas Ziemassvētkos! Spēlē visur un visu laiku un man dikti patīk!:) |
Bijām sameklējuši vairākus hosteļus dažādās pilsētās, jo nezinājām, cik tālu tiksim. Tik nav mums ne GPS, ne kartes katrai pilsētai, bet labi, ka mums ir Nokia ar WI-FI un labi, ka centrā ir McDonalds!:) Tā nu atradām tuvāko no hosteļiem - Freeborn Hostel. No ārpuses ēka izskatās nekā, un ja nebūtu zīmes, ka tur ir hostelis, neviens to neiedomātos. Hostelis atrodas palielā dzīvoklī, bet kopā tur var apmesties kādi 16 cilvēki vienlaicīgi. Īpašnieks nav visu laiku uz vietas, bet ja piezvanīsi, pēc 5-10 minūtēm būs klāt. Tieši mirklī, kad zvanīju, durvis atvēra viens puisis, par kuru sākotnēji domāju, ka viņš tur strādā. Bet nē - viņš bija vienīgais, kas apmeties tur uz pāris dienām - Ziemassvētku laiks hosteļiem un hoteļiem ir tukšais laiks [ko gan nevar teikt par Jauno gadu, bet par to vēlāk.]
Kā parasti, aizmirsu puiša vārdu, bet būtībā viņš ir ķīnieties, kurš mācās Austrālijā, bet bija Rumānijā, tuvu Moldovas robežai, lai pāris mēnešus vasaras brīvlaikā [Austrālijā šobrīd ir vasara!] strādātu brīvprātīgo darbu. Par laimi, viņš sagrāva mūsu ne pārāk pozitīvos iespaidus par ķīniešiem [apmaiņas programmā Pēčā ir viens puisis no Ķīnas - sirdī jauks, bet mazliet kaitinošs]. :)
Freeborn Hostel rekomendēju visiem, kam patīk hosteļi! Jutāmies pilnīgi kā mājās un ļoti negribējās braukt prom..es tur varētu dzīvot! :) Saimnieki arī fantastiski - puisis izstāstīja daudz interesantus faktus par Timišoaru, parādīja, kur doties un ko no katras vietas sagaidīt, izstāstīja kā varam tikt ārā no pilsētas utt.
Ļoti interesanti. :) Gribējās pavadīt vairāk laika un apskatīt krietni vairāk - Timišoara ir skaista pilsēta ar greznu un Ziemassvētku rotājumiem pārpildītu centru-, bet bijām pārguruši un diezgan ātri gājām gulēt, lai atkal agri var celties. Ak jā - un arī miegs šai hostelī bija fantastisks. :))
 |
| Pirmā dienā veiktais ceļš - Pēča [HU] -> Timišoara [RO] |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru