"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [2.diena - 26.12.11.]

2. diena sākās agri. Vēl tumsā paēdām brokastis hostelī, kurā jutāmies kā mājās [vēl jo vairāk dēļ Ziemassvētku rotājumiem it visur] un uztaisījām ātro kartiņu ar Ziemassvētku sveicieni hosteļa īpašniekam. :)

Pa zaķi!

Viņš mums pateica, ka autobusa biļetes var nopirkt baltajos kioskos, kas atrodas pieturās, bet aizmirsa pateikt, ka tie nestrādā no 8iem rītā, īpaši Ziemassvētkos. Neko, kāpām iekšā autobusā, kas ved ārā no pilsētas. Centāmies tur nopirkt biļeti - nevar. Šoferis angliski nerunāja, bet norādīja, lai tik sēžam un brauca. :) Tā nu pa zaķi tikām ārā no pilsētas. Laika apstākļi diezgan nepateicīgi - bieza jo bieza migla.

Neskatoties uz to, diezgan drīz jau sēdējām iekš auto. :) Līdz Lugoj mūs veda biznesmenis, kas nodarbojas ar visu auto lukturu ražošanu. Viņš bija viens no vienīgajiem šoferīšiem, kas runāja ļoti labi angliski. :) Kad teicām, ka dodamies uz Bukaresti [ok, to jau viņš pamanīja, kad stopējām], viņš teica, ka labāk nevajag - nav forša pilsēta un cilvēki ir pilnīgi citādāki, nekā visā pārējā Rumānijā [sliktāki] - tur dzīvo lielākā daļa Rumānijas iedzīvotāji un lai vispār kaut ko redzētu no Bukarestes ar vienu dienu ir galīgi par maz. Vēl viņš pastāstīja, ka Dunava savieno 7 Eiropas galvaspilsētas [tai skaitā Bukaresti] un ka ir tāda iespēja izceļot tās ar laivu; pats neesot bijis, bet draugi esot izbraukājuši. - Ieintriģēja. Tik maksā tas droši vien milzu naudu. Viņš bija arī ļoti skeptisks par to, ka vienas dienas laikā mēs vēlamies nokļūt 550km attālumā - vēl pie tam braucot cauri Balkāniem (tas ir lēni un tur nav lielceļu). Viņš gan parādīja vēl vienu ceļu, kā nokļūt uz Bukaresti - nevis uz Z caur Sibiu, bet gan uz D gar Dunavas upi. Tomēr izvēlējāmies Z ceļu, tas tāds pazīstamāks, kā arī man tomēr gribējās redzēt to Sibiu. :)

Itāļi @ RO

Nākošā mašīna veda mūs līdz Devai. Komunikācija gandrīz nekāda, jo viņi bija itāļi. [Starp citu, Rumānija ir krietni iecienīta itāļu zeme - viņi bieži tur dodas atpūsties, bet rumāņi bieži prom runāt itāliski.] Tā nu gandrīz vienīgā lieta, ko viņiem pateicu bija Muchos gracias, kas kā izrādās ir spāniski. :D Lai nu kā, drīzumā nonācām arī Sibiu. Pa ceļam paspējām pabraukāt ar ļoti vecu Dacia mašīnu, kas ir rumāņu auto, ko tagad pārpirkuši Renault, un arī ar pāri, kas ļoti gribēja runāties vai vismaz kaut kā kontaktēties, bet ar to valodu arī bija kā bija.

Sibiu

Jēj, Sibiu un veikals! - ĒST! Sapirkāmies kaudzi neveselīgas pārtikas un čāpojām uz centru. Sibiu man dikten patika - tiešām romantiska pilsētiņa [es runāju par centru!], daudz cilvēku, dzīvā mūzika uz ielām, centrālajām laukumā Ziemassvētku tirdziņš, slidotava, daudz ģimenes ar bērniem un suņi. Rumānija ir suņu zeme - man, protams, lielie prieki - mīlu suņus! :)) Tikai šeit viņi ir gluži kā cilvēki bezpajumtnieki - nogarlaikoti, priecīgi tikai uz īsu mirkli, bet ātri zaudē interesi un atkal pārvēršas par nogarlaikotajiem bezpajumtniekiem. Skumji, bet tajā pašā laikā viņi izskatās diezgan labi, jo regulāri tiek veterinārārstu aprūpēti. 

Pavadījām gandrīz pāris stundas iekš Sibiu - varētu vēl, bet mērķis bija sasniegt Bukaresti, jo tur mūs gaida Daniela - iz Couchsurfing. Tā kā mums kārtējo reizi nebija pilsētas karte, cerējām, ka Sibiu nav tik liela pilsēta un drīzi tiksim no tās laukā. Ko lai saka - gājām vairākus kilometrus, pa ceļam cerējām ielēkt kādā pilsētas autobusā, bet neviens nebrauca. Tad nu tikām uz lielceļa. Nemaz nepamanījām, ka aiz ceļa zīmēm, kur izskatās, ka būtu mākoņi, patiesībā ir sniegoti kalni!! Mmm... :)) Gluži tuvu gan viņiem netikām, jo devāmies uz dienvidiem...[nākamreiz!:)].

Čigāni

Neteiktu, ka Rumānijā mēs manītu ļoti daudz čigānus, bet ik pa laikam kāds pavīdēja...bet tas tā visos Balkānos [mazliet gan vairāk Rumānijā ka Bulgārijā].

Tieši stopējot no Sibiu pie mums piestāja busiņš ar 3 vīriešiem, kas pēc skata varētu būt roma people jeb vienkārši sakot, čigāni. Protams, angliski viņi nerunāja, bet kādu mirkli mēs nesapratām, ko viņi grib, jo durvis vaļā ar nevēra. 

Pass! - saka viens. Pass. What the hell? Tā ir kāda vieta vai arī viņš tiešām prasa pasi? Kā izrādījās - jā, prasa pasi. Vai cilvēki tiešām ir tik naivi un dotu savu pasi čigāniem!? Nesapratāmies un viņi laimīgi brauca tālāk. 

Policists? Rumāņu Puzikovs!

Nostopējām rumāni, kurš runā vāciski. Angliski - nu ču ču. Ar viņu devāmies līdz Rāmnecu Vālcea. Pa ceļam bija dikten gleznainas klintis un kalni, blakus upe un ceļš vienā serpentīnā. 

Kad nonācām Rāmnecu Vālcea bija jau krēsla un tumšs paliktu pusstundas laikā. Kā nu gadījās, kā ne - no krustojuma izgrieza jau iepriekš pieminētie čigāni, kas ļoti laimīgi un draudzīgi mums māja. :D

Mazliet padrebinājāmies un dikti cerējām, ka kāds tuvākajās minūtēs apturēs. Apturēja 2 puiši. Tāda kārtīga jauniešu mašīna, un kad iekāpām iekšā, nebiju droša, kas tie ir par cilvēkiem, jo man blakus stāvēja steks [nu gluži tāds, kā policistiem]. Drīz viens no puišiem izkāpa un tā nu mēs turpinājām ceļu trijatā. Šoferīts īpaši daudz angliski nerunāja, bet pāris vārdus pārmijām. Izrādās viņš esot policists. [Esot, jo vēl šobrīd īsti neticu, ka viņš tiešām ir policists.] Un starp citu, viņš bija krietni smalks un mazs augumā; atgādināja mūsu smaidīgo Puzikovu, tikai tādu tumšāku - rumānis kā nekā!:) Sibiu viņš svinēja Ziemassvētkus un nu dodas atpakaļ uz Bukaresti strādāt. Nobraucām kādus 200km viņa mašīnā, kurā nepārtraukti skanēja viena kasete (kas nozīmē, ka vienas un tās pašas dziesmas mēs dzirdējām vairākkārt..). Tā nu man tagad Rumānija asociējas ar šīm dziesmām, jo tās pēcāk dzirdējām visur, kur vien gājām - īpaši jau Mama Yette.. :D

Bukareste

Pa ceļam sazvanīju Danielu, noskaidroju, kur mums jādodas un devāmies skatīt centru. Godīgi sakot, Bukareste man nepavisam nepatika un es gribu tur atgriezties dienas gaišajā laikā, lai mainītu savu iespaidu. Kā iepriekš lasīju internetā - tur tiešām visas ēkas ir milzīgas; veikalu nosaukumi uz lielveikala sienas šķiet ir pat lielāki nekā paši veikali iekš lielveikala; tāds mierīgais centrs ir tikai dažas ieliņas, kuras tāpat ir ieskautas no visām pusēm ar milzu šosejām, kas ir pārpildītas ar automašīnām = skaļas. Vienīgais - ja mēs tur būtu devušies tērēt daudz naudas, tad es noteiktu aizietu pub-tour jebšu staigātu no viena bāra/klubiņa uz otra - tie tur gan ir diezgan vilinoši. :)

Ar metro devāmies uz Danielas mājas pusi, bet sanāca tā, ka gaidījām viņu vēl gandrīz stundu, jo viņa brauca no pilnīgi cita pilsētas gala. 

Lielie prieki par suņuku Bukarestē! :))

...ne visiem. :D

Cilvēki Rumānijā ir ļoti izpalīdzīgi un piedāvās savu palīdzību pat neprasot [piemēram, ja viņi redzēs, ka pēti karti, tad jautās vai var kā palīdzēt]. :) Toties, iepriekš jau dzirdēju stāstus, ka rumāņi ir ieraduši stopētājiem prasīt naudu...tādēļ visu laiku stopējot Rumānijā cerēju, ka neviens mums neko neprasīs...un yes, nepaprasīja ar! :)) Daniela gan par to bija ļoti pārsteigta un teica, ka mums paveicies. :)

Pie viņas nakšņojām - studentu viesnīcā. Gluži kā visur citur, tā LV, tā arī Rumānijā, šmaucām iekšā viesnīcā kā visi studenti - bez ID un maksāšanas. 8) Daniela pagatavoja super duper makaronus un piedāvāja mums nogaršot dikti interesantu sieru - cik noprotu, tas viņiem tāds kā nacionālais. Īsti gan nesapratu, no kā tas pagatavots, bet tas bija kaut kas pa vidu biezpienam un sieram. :)

Timišoara -> Bukareste