Varbūt jau biju redzējusi, varbūt nē.
PRETĪGA filma.
Nodevība nodevības galā.
PRETĪGA filma.
Nodevība nodevības galā.
trešdiena, 2010. gada 30. jūnijs
sestdiena, 2010. gada 26. jūnijs
Šībrīža atklāsme
Kad cilvēkam ir nomākts garastāvoklis (jeb kā vienkāršāk saka -besis), viņš vispirms sevi centīsies novest līdz depresijas stāvoklim un tikai pēc tam varbūt sev palīdzēt.
piektdiena, 2010. gada 25. jūnijs
Prostitūcija Latvijā - legāla?
Sākumā, ieraugot video par prostitūcijas legalizēšanu Latvijā, uznāca dusmas - nu kas vēl? Pietiek jau, ka Rīga tāpat tiek uzskatīta par seksa galvaspilsētu.Uzreiz, protams, ieinteresēja, kas tas tāds par projektu - "Izglāb valsti", vēl pie tam saistībā ar prostitūciju. Tad nu iečekoju mājas lapu - jā, izrādās tā ir antireklāma. Antireklāma kārtējam valdības absurdajam jautājumam - viņi domā tikai ekonomiski (un tāpat šķērsām), viņiem nudien neinteresē, ka arī ielasmeitām ir dvēsele, ka bieži viņas nestrādā savas gribas pēc. Un vistrakākais, ka mājas lapā izglabvalsti.lv veiktajā aptaujā 56% cilvēku ir PAR legalizēšanu un tikai 44% PRET.Nedomāju, ka Latvijas budžetam būtu japapildinās ar cilvēka dvēseles naudu.
Tajā pašā dienā, kad ieraudzīju šo video, istabā nejauši atradu Paulu Koelju grāmatu "Vienpadsmit minūtes" - diezgan liela sakritība - šī grāmata stāsta par kādas ielasmeitas Marijas dzīvi (grāmata ir veidota no patiesa dzīvesstāsta).No maza ciemata Brazīlijā viņa aizbrauc brīvdienās uz Riodežaneiro, kur iepazīstas ar kādu vīrieti, kas viņai piedāvā zelta kalnus, apmaksāt visu ceļā uz Eiropu, kur viņa strādātu par aktrisi. Lai arī viņa par šo izdevību šaubās, tomēr atvadās no vecākiem un dodas turp. Protams, Eiropā nokļūstot, šī vīrieša attieksme mainās, viņa kļūst par dejotāju kādā Šveices klubā.
Marija sakrāj mazliet naudas, lai varētu iztikt, piesakās dažādās modeļu aģentūrās, meklē darbu. Pēc kāda laika viņa dodas uz Rue de Berne, lai kļūtu par prostitūtu, kas Šveicē ir legāls darbs. (Starp citu, prostitūcija ir legalizēta arī Nīderlandē, Austrijā, Grieķijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā u.c. )
Lai nepazaudētu savu dvēseli, Marija raksta dienasgrāmatu. Viņa ir sev liegusi visas emocionālās sajūtas. Lai arī sākotnēji viņa par savu darbu īpaši nesūdzās, beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka viņa savu darbu IENĪST.
Esmu pārliecināta, ka tā jūtas lielākā daļa ielasmeitu, bet viņas vai nu nedrīkst no šīs vietas pazust (jo ir kāda sutenera rīcībā) vai neprot sev palīdzēt, jo uzskata, ka dzīvē nevienam nav vajadzīgas un "kur gan viņas ies, ja iepriekšējā darba vieta ir bijusi iela". Tu esi miris, ja esi sevi pārdevis. Tāpat, noteikti ir vēl 101 iemesls, kāpēc viņas savu darbu nepamet laicīgi vai arī kāpēc vispār tajā ir iesaistījušās.
Iekšlietu Ministrija atzīmē, ka cilvēku tirdzniecība bieži tiek slēpta zem dažādām legālām uzņēmējdarbības formām, bet personu vervēšanai tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas un reklāmas izdevumi. Tomēr joprojām tiek izmantotas arī vienkāršākās personu vervēšanas metodes, piemēram, personas, kas saistītas ar seksuālo pakalpojumu sniegšanas organizēšanu vai kas pašas nodarbojas ar prostitūciju Latvijā, vervē sievietes prostitūcijai ārzemēs. [pilns raksts]
Lai to legalizētu Latvijā? - maksātu nodokļus, kas pildītu valsts budžetu, jā, varbūt no Latvija mazāk izbrauktu sievietes, kas dodas peļņā uz ES valstīm sevi pārdodot, bet vai tā nav cilvēces degradācija?
Ko Tu par to domā?
Tajā pašā dienā, kad ieraudzīju šo video, istabā nejauši atradu Paulu Koelju grāmatu "Vienpadsmit minūtes" - diezgan liela sakritība - šī grāmata stāsta par kādas ielasmeitas Marijas dzīvi (grāmata ir veidota no patiesa dzīvesstāsta).No maza ciemata Brazīlijā viņa aizbrauc brīvdienās uz Riodežaneiro, kur iepazīstas ar kādu vīrieti, kas viņai piedāvā zelta kalnus, apmaksāt visu ceļā uz Eiropu, kur viņa strādātu par aktrisi. Lai arī viņa par šo izdevību šaubās, tomēr atvadās no vecākiem un dodas turp. Protams, Eiropā nokļūstot, šī vīrieša attieksme mainās, viņa kļūst par dejotāju kādā Šveices klubā.Marija sakrāj mazliet naudas, lai varētu iztikt, piesakās dažādās modeļu aģentūrās, meklē darbu. Pēc kāda laika viņa dodas uz Rue de Berne, lai kļūtu par prostitūtu, kas Šveicē ir legāls darbs. (Starp citu, prostitūcija ir legalizēta arī Nīderlandē, Austrijā, Grieķijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā u.c. )
Lai nepazaudētu savu dvēseli, Marija raksta dienasgrāmatu. Viņa ir sev liegusi visas emocionālās sajūtas. Lai arī sākotnēji viņa par savu darbu īpaši nesūdzās, beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka viņa savu darbu IENĪST.
Esmu pārliecināta, ka tā jūtas lielākā daļa ielasmeitu, bet viņas vai nu nedrīkst no šīs vietas pazust (jo ir kāda sutenera rīcībā) vai neprot sev palīdzēt, jo uzskata, ka dzīvē nevienam nav vajadzīgas un "kur gan viņas ies, ja iepriekšējā darba vieta ir bijusi iela". Tu esi miris, ja esi sevi pārdevis. Tāpat, noteikti ir vēl 101 iemesls, kāpēc viņas savu darbu nepamet laicīgi vai arī kāpēc vispār tajā ir iesaistījušās.Iekšlietu Ministrija atzīmē, ka cilvēku tirdzniecība bieži tiek slēpta zem dažādām legālām uzņēmējdarbības formām, bet personu vervēšanai tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas un reklāmas izdevumi. Tomēr joprojām tiek izmantotas arī vienkāršākās personu vervēšanas metodes, piemēram, personas, kas saistītas ar seksuālo pakalpojumu sniegšanas organizēšanu vai kas pašas nodarbojas ar prostitūciju Latvijā, vervē sievietes prostitūcijai ārzemēs. [pilns raksts]
Lai to legalizētu Latvijā? - maksātu nodokļus, kas pildītu valsts budžetu, jā, varbūt no Latvija mazāk izbrauktu sievietes, kas dodas peļņā uz ES valstīm sevi pārdodot, bet vai tā nav cilvēces degradācija?
Ko Tu par to domā?
ceturtdiena, 2010. gada 24. jūnijs
Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes"
"Vīrieši ir ļoti dīvaini, es nerunāju tikai par tiem, kas nāk uz Copacabana, bet par visiem vīriešiem, ko līdz šim esmu sastapusi. Viņi var tevi sist, bļaut uz tevi, draudēt, bet paši vai mirst no bailēm no sievietes. Varbūt tā nenotiek ar tā, ko viņi apprec, bet vienmēr būs kāda sieviete, kas viņos uzdzīs bailes un liks pakļauties visām iegribām. Kaut arī tā būtu viņu māte."
"Brīvi jūtas vienīgi tas, kurš mīl no visas sirds."
"Kaislība cilvēkam atņem spēju ēst, gulēt, strādāt, un tu nekur nevari rast mieru. Daudzi no tās baidās, jo kaislība sagrauj savā ceļā visus vecos priekštatus.[..] Turēties pa gabalu no kaislības vai akli atdoties tai - kas tavu dzīvi posta mazāk?"
"Katram cilvēkam ir vēlēšanās, un tās vārdā viņš dzīvo. Tā ir daļa no viņa dvēseles bagātības. Vēlēšanās kā emocijas var kādu atgrūst, bet parasti tā atved pie tevis īsto cilvēku. Mana dvēsele izvēlējās tik stipras emocijas, ka tās var saindēt visus un visu, kas ir ap mani."
"Marķīzs de Sads ir sacījis, ka cilvēka dzīvē vissvarīgākās ir tās pieredzes, kas viņam sagādā galējas sajūtas. Tikai tā mēs kaut ko iemācāmies, jo tas prasa no mums visu mūsu drosmi. Ja saimnieks pazemo kalpu vai vīrs pazemo savu sievu, tas nozīmē, ka šie kungi ir vienkārši gļēvi vai arī atriebjas par grūto dzīvi, tie ir cilvēki, kas nemēdz ieklausīties savā dvēselē un necenšas noskaidrot, no kurienes rodas vēlme atbrīvot sevī zvēru, saprast, ka sekss, sāpes, mīlestība ir cilvēka galējo sajūtu pieredze. Un tikai tas, kurš pazīst šīs robežas, zina, kas ir dzīve. Viss pārējais ir tikai laika nosišana, vienmuļš darbs, vecums un nāve, un tu tā arī īsti nesaproti, ko esi te darījis."
"Dzīve ir pārāk īsa - vai pārāk gara, lai es varētu atļauties to dzīvot tik slikti."
"Brīvi jūtas vienīgi tas, kurš mīl no visas sirds."
"Kaislība cilvēkam atņem spēju ēst, gulēt, strādāt, un tu nekur nevari rast mieru. Daudzi no tās baidās, jo kaislība sagrauj savā ceļā visus vecos priekštatus.[..] Turēties pa gabalu no kaislības vai akli atdoties tai - kas tavu dzīvi posta mazāk?"
"Katram cilvēkam ir vēlēšanās, un tās vārdā viņš dzīvo. Tā ir daļa no viņa dvēseles bagātības. Vēlēšanās kā emocijas var kādu atgrūst, bet parasti tā atved pie tevis īsto cilvēku. Mana dvēsele izvēlējās tik stipras emocijas, ka tās var saindēt visus un visu, kas ir ap mani."
"Marķīzs de Sads ir sacījis, ka cilvēka dzīvē vissvarīgākās ir tās pieredzes, kas viņam sagādā galējas sajūtas. Tikai tā mēs kaut ko iemācāmies, jo tas prasa no mums visu mūsu drosmi. Ja saimnieks pazemo kalpu vai vīrs pazemo savu sievu, tas nozīmē, ka šie kungi ir vienkārši gļēvi vai arī atriebjas par grūto dzīvi, tie ir cilvēki, kas nemēdz ieklausīties savā dvēselē un necenšas noskaidrot, no kurienes rodas vēlme atbrīvot sevī zvēru, saprast, ka sekss, sāpes, mīlestība ir cilvēka galējo sajūtu pieredze. Un tikai tas, kurš pazīst šīs robežas, zina, kas ir dzīve. Viss pārējais ir tikai laika nosišana, vienmuļš darbs, vecums un nāve, un tu tā arī īsti nesaproti, ko esi te darījis."
"Dzīve ir pārāk īsa - vai pārāk gara, lai es varētu atļauties to dzīvot tik slikti."
Ak šīs dejas...
Wow...no rīta ieslēdzu televizoru, lai kafijas taisīšanas laikā kaut kas skanētu fonā, bet nevarēju no tā atiet, jo ieraudzīju Prāta vētras video dziesmai "Tin drums". Dīvaini, tas ir 2006. gada video, bet es nudien to nebiju redzējusi.. :D
Mm...viņi tāāā dejo..
/Video iz youtube/
Mm...viņi tāāā dejo..
/Video iz youtube/
otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs
Mazā melnā svītriņa.
...nozagta soma...apskādēts auto...negadījums brālim ar pāris laupītājiem...lauzta kāja.. un pazudis kaķītis... - kaut kāda melnā strīpiņa. Kas notiek? Vai drīzāk - kāpēc?
sestdiena, 2010. gada 19. jūnijs
Es - te. Tu - tur.
Cik gan daudzi no mūsu tuvajiem ir ārzemēs - ārpus Latvijas! Un cik daudzi vēl turp dosies tuvākajā laikā! Man šovakar palika dikti skumji. No vienas puses - prieks par tiem mīļajiem, kas atklāj pasauli un spēj tajā sasniegt jaunus apvāršņus. No otras - skumji, ka viņi dodas prom, ka viņi aizbrauc uz ilgu laiku, un ka viņiem šī tālā zeme iepatīkas.
Novērtējiet cilvēkus līdzās, netaupiet viņiem laiku, jo kas zina, varbūt jau rīt viņi dosies ceļojumā uz Īriju vai ASV uz nezināmu laiku..
Ik brīdi, ko vadi svešā zemē,
piemini Latvijas vasaru!
Viņa sākas ar liepu ziedēšanu
un meža zemeņu
sārtumu un izskanēja ar viršu mēļumu.
Ar bišu dziesmu tā nāca un aizgāja,
pati silta un zeltaina,
kā medus piesūkusies.
Piemini Latvijas mīlīgo vasaru, kad tev,
tropos vārgstot, skarpijs ceļ pretim nāvīgo dzeloni,
lai tu nenāktu zemei par tuvu.
Piemini to augstu ziemeļos, vergodams,
trūcīgi ģērbts un trūcīgi ēdis.
Piemini Latviju, kur visa tev bija gana,
pat šķietami trūkumā dzīvojot.
Atceries, ka Latvijas vasaras beigu cienastā
arvien tev bija galdā smaržīgā jaunu rudzu maize,
kas tik tīkami garšoja ar svaigu sviestu,
piestrebjot paniņas.
/Jānis Jaunsudrabiņš/
piemini Latvijas vasaru!
Viņa sākas ar liepu ziedēšanu
un meža zemeņu
sārtumu un izskanēja ar viršu mēļumu.
Ar bišu dziesmu tā nāca un aizgāja,
pati silta un zeltaina,
kā medus piesūkusies.
Piemini Latvijas mīlīgo vasaru, kad tev,
tropos vārgstot, skarpijs ceļ pretim nāvīgo dzeloni,
lai tu nenāktu zemei par tuvu.
Piemini to augstu ziemeļos, vergodams,
trūcīgi ģērbts un trūcīgi ēdis.
Piemini Latviju, kur visa tev bija gana,
pat šķietami trūkumā dzīvojot.
Atceries, ka Latvijas vasaras beigu cienastā
arvien tev bija galdā smaržīgā jaunu rudzu maize,
kas tik tīkami garšoja ar svaigu sviestu,
piestrebjot paniņas.
/Jānis Jaunsudrabiņš/
Un piemini savus mīļos - draugus, ģimeni. Pat ja viņi kādu brīdi ir klusējuši, viņi domās ir ar Tevi.
otrdiena, 2010. gada 15. jūnijs
Limbažu filca fabrika
Vakar bijām vecajā filca fabrikā - izložņājām, izpētījām..
Un vispār, ja kādam būtu līdzekļi to mītni atjaunot, sanāktu traki laba vieta visādām nozarēm.
Kā vislabākais - tur ir tāda telpa - liela plaša, tikai ar stabu rindu vidū - tā varētu būt ideāla deju zāle, mēs pat ieraudzījām, kur varētu atrasties bāra lete... un aiz tās kā reiz būtu telpa noliktavai, virtuvei utml. :)
Mazliet par vēsturi:
Šobrīd:
Vienā filca fabrikas daļā jau tiek veikts projekts - "Sabiedrības mūžizglītības un veselības centrs "Filcītis"".
Limbažu pilsētas svētkos 2010. gada 30-31. jūlijā:
Bijušās filca fabrikas teritorijā ar šīberēšanu, smalkām dejām, fotografēšanos, filca meistardarbnīcām, retro auto parādi un citām aktivitātēm 30 gadu stilā svinēs Filca svētkus, ko organizē biedrība „Limbažu Filcs”. Tiks atklāts arī mūžizglītības un sabiedrisko aktivitāšu centrs.
Tā kā - Limbažu Filca fabrika lēnām atdzimst.. :)
Un vispār, ja kādam būtu līdzekļi to mītni atjaunot, sanāktu traki laba vieta visādām nozarēm.
Kā vislabākais - tur ir tāda telpa - liela plaša, tikai ar stabu rindu vidū - tā varētu būt ideāla deju zāle, mēs pat ieraudzījām, kur varētu atrasties bāra lete... un aiz tās kā reiz būtu telpa noliktavai, virtuvei utml. :)
Mazliet par vēsturi:
Straujš tekstilrūpniecības uzplaukums Ziemeļvidzemē sākās 19. gs. otrajā pusē. Ir zināms, ka šajā laikā atsevišķi privātuzņēmēji dibināja vilnas apstrādes uzņēmumus Dikļos, kā arī Lēdurgas un Cēsu apkārtnē. Vācu tirgotājs Kārlis Aleksandrs Tīls tādu fabriku uzcēla arī Limbažos.
1876. gada 13. oktobrī laikraksta “Baltijas Vēstnesis” sludinājumu rubrikā parādījās ziņa: “Limbažos pie A. Tīla ierīkota jauna vilnas kāršana ar dampspēku pēc jaunākās un labākās vīzes, tā sakārstā vilna iznāk pavedienos un kamolos. Katra vēlēšanās tiks uz to ātrāko un labāko izpildīta.” Ar šo gadu arī sākās viena no vecākajiem Limbaþu pilsētas rūpniecības uzņēmumiem – “Limbažu filcs” vēsture. A. Tīla vadības laikā fabrika bija plaukstošs uzņēmums, kurā strādāja pat līdz 500 strādnieku, tie bija labākie gadi fabrikas vēsturē. 1907. gadā tika ražotas vīriešu cepures, sieviešu cepuru sagataves, zābaki un dzijas. Vēlāk, pēc reorganizācijām tika ražotas arī citi vilnas priekšmeti.
1. Pasaules kara laikā fabrika evakuējās uz Maskavu; 2. Pasaules kara laikā tā Limbažos darbu nepārtrauca - strādāja galvenokārt armijas vajadzībām.
1992. gada novembrī finansiālu problēmu dēļ – nesaņemot samaksu par valsts pasūtījuma ietvaros saražoto un nosūtīto produkciju, velteņu ražošana tika apturēta un fabrikas darbība pārtraukta. Palika vien īpašuma uzraudzība, gatavošanās vēlākai denacionalizācijai un privatizācijai.
1996. gada maijā Husmaņu mantinieku pārstāvji Privatizācijas aģentūrā pārņēma fabriku savā īpašumā par Ls 1.
[Pilnu rakstu var lasīt šeit.]
1876. gada 13. oktobrī laikraksta “Baltijas Vēstnesis” sludinājumu rubrikā parādījās ziņa: “Limbažos pie A. Tīla ierīkota jauna vilnas kāršana ar dampspēku pēc jaunākās un labākās vīzes, tā sakārstā vilna iznāk pavedienos un kamolos. Katra vēlēšanās tiks uz to ātrāko un labāko izpildīta.” Ar šo gadu arī sākās viena no vecākajiem Limbaþu pilsētas rūpniecības uzņēmumiem – “Limbažu filcs” vēsture. A. Tīla vadības laikā fabrika bija plaukstošs uzņēmums, kurā strādāja pat līdz 500 strādnieku, tie bija labākie gadi fabrikas vēsturē. 1907. gadā tika ražotas vīriešu cepures, sieviešu cepuru sagataves, zābaki un dzijas. Vēlāk, pēc reorganizācijām tika ražotas arī citi vilnas priekšmeti.
1. Pasaules kara laikā fabrika evakuējās uz Maskavu; 2. Pasaules kara laikā tā Limbažos darbu nepārtrauca - strādāja galvenokārt armijas vajadzībām.1992. gada novembrī finansiālu problēmu dēļ – nesaņemot samaksu par valsts pasūtījuma ietvaros saražoto un nosūtīto produkciju, velteņu ražošana tika apturēta un fabrikas darbība pārtraukta. Palika vien īpašuma uzraudzība, gatavošanās vēlākai denacionalizācijai un privatizācijai.
1996. gada maijā Husmaņu mantinieku pārstāvji Privatizācijas aģentūrā pārņēma fabriku savā īpašumā par Ls 1.
[Pilnu rakstu var lasīt šeit.]
Šobrīd:
Vienā filca fabrikas daļā jau tiek veikts projekts - "Sabiedrības mūžizglītības un veselības centrs "Filcītis"".
Limbažu pilsētas svētkos 2010. gada 30-31. jūlijā:
Bijušās filca fabrikas teritorijā ar šīberēšanu, smalkām dejām, fotografēšanos, filca meistardarbnīcām, retro auto parādi un citām aktivitātēm 30 gadu stilā svinēs Filca svētkus, ko organizē biedrība „Limbažu Filcs”. Tiks atklāts arī mūžizglītības un sabiedrisko aktivitāšu centrs.
Tā kā - Limbažu Filca fabrika lēnām atdzimst.. :)
Mazais princis (24.05.2010.)
„Kad pats no rīta esi uzkopies, tad rūpīgi jāuzkopj arī planēta. Regulāri jāizravē laukā visi baobabi, tiklīdz tos var atšķirt no rožu krūmiem, kam tie ārkārtīgi līdzinās, kad tikko uzdīguši. Tas ir ļoti viegls, bet nogurdinošs darbs.”
/A.de Sent-Ekziperī "Mazais princis"/
Turi savas mantas pie sevis! (23.05.2010.)
Jo tiklīdz Tu to nedarīsi, var atgadīties, ka tās vairs nebūs tur, kur atstātas... tā mums gadījās pagāšnakt.
Diezgan "jautrs" piedzīvojums, ņemot vērā, ka viss vakars bija vienkārši fantastisks (kārtīga dejotāju balle).
Burtiski 10 minūtes; apsargi neko neesot manījuši (aizdomīgie), palika tikai visas pārējās mantas, izņemot somas, kurās bija viss nepieciešamais- sākot ar lūpu spīdumu, beidzot ar kurpēm, telefonu, autovadītāja apliecībām, banku kartēm, dzīvokļa atslēgām utt. Tāds labs ķēriens kādam gadījies. Iekakāja sirsniņā. Tik diezvai viņam noderēs mana recenzija ētikā..kaut gan būtu forši, ja viņš(-a) to izlasītu - tādas dzīves tēmas!
Tā nu 4 rītā mums nebija arī vairs jumta virs galvas.. Paldies draugiem (personīgi man - tikko iepazītiem cilvēkiem), kas izpalīdzēja. Tas ir nenovērtējami.
Zvani bankām, LMT.... Labi, ka vismaz viens mobilais mums bija!!
Policija ir jāizsauc uzreiz. Mēs gan cerējām, ka tās somas pēkšņi uzradīsies..tāpēc uz iecirkni rakstīt iesniegumu gājām šodien. (Tāda lieta jādara, ja nevēlas, lai dati tiktu izmantoti vai lai tiktu ierosināts kriminālprocess.)
Pirmais iespaids - vienkārši graujošs! Iecirknis - vecā ēkā, kurai apmetums gāžas lejā. Uz durvīm rakstīts, ka nakts laikā ieeja no pagalma puses. Lai arī nebija nakts, ieeja Bija no pagalma puses.
Pie atvērtajām ārdurvīm - telefons - tāds sens iz padomijas laikiem - karikatūra (Būtu ar ko, nofotogrāfētu). Domāju, ka tas vienkārši nav noņemts, bet kā secinājām vēlāk - tas noteikti arī darbojās.
Tālāk - uz vienu pusi čīkstošas durvis, uz otru - restotas durvis, pie kurām blakus ir vēl viens Padomju laika telefons, kuru paceļot, savieno ar dežūrdaļa, kas sēž aiz restēm.
Saka, lai ejam pa tām čīkstošajām durvīm iekšā un sēžam, un gaidam. Tur apsēžoties es sajutos kā apsūdzētā. - Telpa pretīgi rozā krāsā, daudz kabinetu durvis, tādā auksta, nemīlīga, ar, protams, vecām mēbelēm (šķiet, ka krēsli uz kuriem sēdējām, bija pati jaunākā lieta telpā.).
Atnāca inspektore - radās labs viedoklis, bet runāja nu gan daudz. Padarīšana ilga, jautājumi interesanti, bet nu galu galā, cilvēcīga sieviete, kas labi dara savu darbu. Paldies.
Smieklīgi - es pat nevienā bibliotēkā nevaru vairs ieiet, jo arī visas lasītāju kartes bija somā.
_ _ _
Rikim - milzīgs apskāviens.
Un P.S. - Ja kāds atrod zilganzaļu+brūnu puķainu rokas somu un brūnu plecu somu dodiet ziņu!
Diezgan "jautrs" piedzīvojums, ņemot vērā, ka viss vakars bija vienkārši fantastisks (kārtīga dejotāju balle).
Burtiski 10 minūtes; apsargi neko neesot manījuši (aizdomīgie), palika tikai visas pārējās mantas, izņemot somas, kurās bija viss nepieciešamais- sākot ar lūpu spīdumu, beidzot ar kurpēm, telefonu, autovadītāja apliecībām, banku kartēm, dzīvokļa atslēgām utt. Tāds labs ķēriens kādam gadījies. Iekakāja sirsniņā. Tik diezvai viņam noderēs mana recenzija ētikā..kaut gan būtu forši, ja viņš(-a) to izlasītu - tādas dzīves tēmas!
Tā nu 4 rītā mums nebija arī vairs jumta virs galvas.. Paldies draugiem (personīgi man - tikko iepazītiem cilvēkiem), kas izpalīdzēja. Tas ir nenovērtējami.
Zvani bankām, LMT.... Labi, ka vismaz viens mobilais mums bija!!
Policija ir jāizsauc uzreiz. Mēs gan cerējām, ka tās somas pēkšņi uzradīsies..tāpēc uz iecirkni rakstīt iesniegumu gājām šodien. (Tāda lieta jādara, ja nevēlas, lai dati tiktu izmantoti vai lai tiktu ierosināts kriminālprocess.)
Pirmais iespaids - vienkārši graujošs! Iecirknis - vecā ēkā, kurai apmetums gāžas lejā. Uz durvīm rakstīts, ka nakts laikā ieeja no pagalma puses. Lai arī nebija nakts, ieeja Bija no pagalma puses.
Pie atvērtajām ārdurvīm - telefons - tāds sens iz padomijas laikiem - karikatūra (Būtu ar ko, nofotogrāfētu). Domāju, ka tas vienkārši nav noņemts, bet kā secinājām vēlāk - tas noteikti arī darbojās.
Tālāk - uz vienu pusi čīkstošas durvis, uz otru - restotas durvis, pie kurām blakus ir vēl viens Padomju laika telefons, kuru paceļot, savieno ar dežūrdaļa, kas sēž aiz restēm.
Saka, lai ejam pa tām čīkstošajām durvīm iekšā un sēžam, un gaidam. Tur apsēžoties es sajutos kā apsūdzētā. - Telpa pretīgi rozā krāsā, daudz kabinetu durvis, tādā auksta, nemīlīga, ar, protams, vecām mēbelēm (šķiet, ka krēsli uz kuriem sēdējām, bija pati jaunākā lieta telpā.).Atnāca inspektore - radās labs viedoklis, bet runāja nu gan daudz. Padarīšana ilga, jautājumi interesanti, bet nu galu galā, cilvēcīga sieviete, kas labi dara savu darbu. Paldies.
Smieklīgi - es pat nevienā bibliotēkā nevaru vairs ieiet, jo arī visas lasītāju kartes bija somā.
_ _ _
Rikim - milzīgs apskāviens.
Un P.S. - Ja kāds atrod zilganzaļu+brūnu puķainu rokas somu un brūnu plecu somu dodiet ziņu!
Jautājums draugam. (10.05.2010.)
Mēs sen neesam tikušies.
Ko Tu teiktu, ja tas pēkšņi notiktu?
Vai Tu mani apskautu?
Vai Tu jautātu, kur biju pazudusi?
Bet varbūt pazudis biji Tu?
Kā tad ir?
Vai cilvēks var pazust viens no otra?
Vai arī tie vienkārši iet savas gaitas,
un to nodēvē par pazušanu?
Pazust.
Un satikties.
Vai ir kas mainījies?
Jā.
Es taču nezinu, ko esi darījis pēdējos mēnešus.
Es nezinu, kā sagaidīji Jauno gadu,
kādā krāsā bija pirmais taurenis, ko šogad ieraudzīji.
Es nezinu, kas ir Tavi draugi
un es nezinu, vai Tev vēl joprojām garšo šokolādes saldējums.
Vai Tu man to pastāstīsi?
Tam taču vajadzēs pārāk daudz laika!
Kā?
Vai mēnešus var atgūt vienas nakts laikā?
Vai vispār ir iespējams atgūt laiku?
Tas taču neiet atpakaļ, tas tikai rit un rit uz priekšu.
Mans Draugs, kur Tu biji šo laiku?
Ko Tu teiktu, ja tas pēkšņi notiktu?
Vai Tu mani apskautu?
Vai Tu jautātu, kur biju pazudusi?
Bet varbūt pazudis biji Tu?
Kā tad ir?
Vai cilvēks var pazust viens no otra?
Vai arī tie vienkārši iet savas gaitas,
un to nodēvē par pazušanu?
Pazust.
Un satikties.
Vai ir kas mainījies?
Jā.
Es taču nezinu, ko esi darījis pēdējos mēnešus.
Es nezinu, kā sagaidīji Jauno gadu,
kādā krāsā bija pirmais taurenis, ko šogad ieraudzīji.
Es nezinu, kas ir Tavi draugi
un es nezinu, vai Tev vēl joprojām garšo šokolādes saldējums.
Vai Tu man to pastāstīsi?
Tam taču vajadzēs pārāk daudz laika!
Kā?
Vai mēnešus var atgūt vienas nakts laikā?
Vai vispār ir iespējams atgūt laiku?
Tas taču neiet atpakaļ, tas tikai rit un rit uz priekšu.
Mans Draugs, kur Tu biji šo laiku?
Gribi tici, gribi netici.. (26.04.2009.)
Sapnī redzēju auskarus. Kāds man uzdāvināja skaistus maziņus auskarus ar vardītēm [!!], bet tā bija ļoti svarīga dāvana....Bet tad viens nokrita zemē..kad sāku meklēt, atradu ļoti daudzus mazus - veselus, saplēstus, tikai akmentiņus, tikai kājiņas.. bet nu jā, savu ne.
Ko tad par to saka sapņu tulks?
redzēt auskarus sievietēm - labas ziņas, interesants darbs, arī prieks;
neprecētai - precības;
salauzti- tenkas un aprunāšana var nodarīt daudz ļauna;
tos pazaudēt- pazaudēt mīlestību;
tos atrast- laime mīlestībā, ari peļņa;
tos salauzt- neuzticība;
tos dāvināt- ar glaimiem negūt panākumus;
Tad ko tad lai no tā visa secina? Ka man būs traki jautri?
Ko tad par to saka sapņu tulks?redzēt auskarus sievietēm - labas ziņas, interesants darbs, arī prieks;
neprecētai - precības;
salauzti- tenkas un aprunāšana var nodarīt daudz ļauna;
tos pazaudēt- pazaudēt mīlestību;
tos atrast- laime mīlestībā, ari peļņa;
tos salauzt- neuzticība;
tos dāvināt- ar glaimiem negūt panākumus;
Tad ko tad lai no tā visa secina? Ka man būs traki jautri?
Sarkanā (24.04.2010.)
velnišķām acīm
vēja izpluinītiem matiem
viņa stāvēja.
paskatos - hops!
Viņas vairs nav.
Kā vējš pūta,
tā viņa radās un zuda.
Ak, atsēdās.
Sarkanā.
Viņa ko meklēja;
Bet tad savu sirdi mierināja mūzikā.
vēja izpluinītiem matiem
viņa stāvēja.
paskatos - hops!
Viņas vairs nav.
Kā vējš pūta,
tā viņa radās un zuda.
Ak, atsēdās.
Sarkanā.
Viņa ko meklēja;
Mistika socioloģijas teorijas laikā (24.03.2010.)
Bija vēls vakars un sēdēja viens vagars
uz jumta kores un dungoja dziesmu par bitēm.
Pēkšņi, nez no kurienes uz kores putns uzlaižas.
Vagars lēni pagriežas un saka: "Putn, Tu pazīsti bites?"
Putns nogārdz un pārmetoši atbild: "Kam Tev bites?"
Bet Putn, tu esi dzirdējis kā bites pret logiem sitas?
Putns,galvu pacēlis, gaisā ieķērcās, pārtraucot naksnīgo klusumu.
Pēkšņi, nez no kurienes pielido zilonis.
Viņš, pavisam samiegojies, no acīm centās izberzēt miegu.
Nu viņš abiem jumta pavēlniekiem lepni saka: "Es esmu bitēē!"
Vagars gandrīz novēlās no kores, bet Putns, būdams vēsais čalis, izvelk no kabatas savu Ipodu.
Ieslēdzis System of A Down dziesmu, viņš RnB ritmos sāk repot par ziloņbitēm un Vagariem uz jumta kores.
Taču nez kāpēc zilonis to uzskatīja par apavainojumu.
Ziloņbite sāka raudāt un izdvesa dīvainas skaņas, kas atgādināja nogriezta mata krišanas skaņu...
---
Kā nu gadījās kā ne, kaut kas dīvains atskanēja arī no mājas bēniņiem...
* * *
Es jau sāku...
Domāt par vāku
Ko redzēju sārtu
Uz galda klātu
Kāpēc gan galdam vajag vāku?
TIk sarkanu kā ziemeļmola bāku
Vai tam ir kāda doma?
Vai vispār dzīvē kāda loma?
Zem galda četras kājas
Stāv stipri, nav tās vājas
Un vai dzīvei ir savas kājas
Kas dažkārt ieved tur, kur rājas
Bet varbūt dzīvē ir tikai mājas
Vieta, kur parasti mums labi klājās.
Mūžībai nevajag uzlikt vāku
Svarīgi ir censties nedomāt ar prātu
Un mesties dzīves virpulī
Un mesties dzīves virpulī
uz jumta kores un dungoja dziesmu par bitēm.
Pēkšņi, nez no kurienes uz kores putns uzlaižas.
Vagars lēni pagriežas un saka: "Putn, Tu pazīsti bites?"
Putns nogārdz un pārmetoši atbild: "Kam Tev bites?"
Bet Putn, tu esi dzirdējis kā bites pret logiem sitas?
Putns,galvu pacēlis, gaisā ieķērcās, pārtraucot naksnīgo klusumu.
Pēkšņi, nez no kurienes pielido zilonis.
Viņš, pavisam samiegojies, no acīm centās izberzēt miegu.
Nu viņš abiem jumta pavēlniekiem lepni saka: "Es esmu bitēē!"
Vagars gandrīz novēlās no kores, bet Putns, būdams vēsais čalis, izvelk no kabatas savu Ipodu.
Ieslēdzis System of A Down dziesmu, viņš RnB ritmos sāk repot par ziloņbitēm un Vagariem uz jumta kores.
Taču nez kāpēc zilonis to uzskatīja par apavainojumu.
Ziloņbite sāka raudāt un izdvesa dīvainas skaņas, kas atgādināja nogriezta mata krišanas skaņu...
---
Kā nu gadījās kā ne, kaut kas dīvains atskanēja arī no mājas bēniņiem...
* * *
Es jau sāku...
Domāt par vāku
Ko redzēju sārtu
Uz galda klātu
Kāpēc gan galdam vajag vāku?
TIk sarkanu kā ziemeļmola bāku
Vai tam ir kāda doma?
Vai vispār dzīvē kāda loma?
Zem galda četras kājas
Stāv stipri, nav tās vājas
Un vai dzīvei ir savas kājas
Kas dažkārt ieved tur, kur rājas
Bet varbūt dzīvē ir tikai mājas
Vieta, kur parasti mums labi klājās.
Mūžībai nevajag uzlikt vāku
Svarīgi ir censties nedomāt ar prātu
Un mesties dzīves virpulī
Un mesties dzīves virpulī
[L. & M.]
Sapnīši.. (05.03.2010.)
Es biju kādā skolas pasākumā - uzstājās dažādas skolēnu grupas, bet tad pēkšņi parādījās tas latviešu iluzionistu pāris! - viņi lidināja baltu balodi. Kā nu gadījās, kā ne - balodis ieķērās aizkulises aizkaros un nokrita. kūņojās, kustējās, bet palidot vairāk nevarēja. Nezinu kāpēc, bet lai viņi pabeigtu priekšnesumu, viņiem nācās nojaukt visu skatuvi. Izskatījās, ka tas ir tā normāli, pieņemts, jo skatītāji neprotestēja, tikai aizgāja pastaigāties. Kad tie atgriezās, protams, skatuve nebija salikta atpakaļ.
---
Tad es pēkšņi sapņoju kā lietoju narkotikas! Nu ne jau tādu smalku pulverīti, kādu varētu iešņaukt, bet tādus kā plānus rīsus! Pēc tam man iedeva kādus pāris kilogramus tās mantas. Tā bija sabērta plastmasas maisiņā, bet gar malām (lai neredzētu, ka tur tā narkotika ir iekšā) bija kkādi citi graudi, kukurūza utml.
Khm.. Žēl, ka vairāk neatceros.
---
Un tad vēl es paspēju nosapņot, ka skatos avīzi (savā ziņā tā izskatījās pēc elektroniskās avīzes) - tur viena lapa ar skolu nosaukumiem, pieejamajām fakultātēm. Protams, meklēju savējo sarakstā. Atradu. Un tad viena aile bija speciāli paredzēta franču koledžām, licejiem un arodskolām, kuras itkā IR Latvijā!
---
Tad es pēkšņi sapņoju kā lietoju narkotikas! Nu ne jau tādu smalku pulverīti, kādu varētu iešņaukt, bet tādus kā plānus rīsus! Pēc tam man iedeva kādus pāris kilogramus tās mantas. Tā bija sabērta plastmasas maisiņā, bet gar malām (lai neredzētu, ka tur tā narkotika ir iekšā) bija kkādi citi graudi, kukurūza utml.
Khm.. Žēl, ka vairāk neatceros.
---
Un tad vēl es paspēju nosapņot, ka skatos avīzi (savā ziņā tā izskatījās pēc elektroniskās avīzes) - tur viena lapa ar skolu nosaukumiem, pieejamajām fakultātēm. Protams, meklēju savējo sarakstā. Atradu. Un tad viena aile bija speciāli paredzēta franču koledžām, licejiem un arodskolām, kuras itkā IR Latvijā!
Jautrā vakardiena (05.03.2010.)
Vakar Rīgā laicīgi devos uz dzelzceļa staciju, lai brauktu uz Skulti.
Vilcienam būtu jāatiet 22:21, protams, tā kā pie rokas nebija ne radio, ne TV, nezināju, ka kaut kādu iemeslu dēļ vilciens ir atcelts.
Ieejot dzelzceļa stacijā, dzirdu: "...nākamais vilciens uz Skulti aties 23:35.." Paskatoties pulkstenī, cerēju, ka varbūt tika saukts viss saraksts..
Protams, tas, ko dzirdēju, bija tiesa, un man nācās doties uz Sarkandaugavas dzelzceļa staciju. Hmm..bet kur pie velna tāda ir? Un kā lai es tur nokļūstu? Zinu, kur atrodas Sarkandaugava..zinu arī to, ka tur ir Tvaika iela.. un vēl pāris iestādes.. Bet dzelceļa stacija?
Tad nu sazvanīju Santu, kura pateica, ar kuru transportu varu nokļūt uz to pusi.. Bet jautājums - no kuras pieturas šis buss vai troļuks atiet? Neko - palaimējās. Tā nu braucu un saprotu, ka pa vienu ielu esmu gājusi uz Arēnu, bet citas lāgā nepazīstu.. un tad jau pazīstamais Tvaika ielas krustojums.. Apjautājos busa šoferim, kur labāk lēkt ārā - un viņš patiesi bija laipns!!! Patīkami pārsteidza!!
Tā nu gāju uz labu laimi sliežu virzienā un gatavojos sniega tīrītājai prasīt, kur tad tur pietur vilciens un kur ir jākāp iekšā...lai arī nebiju pārliecināta, vai viņa mani sapratīs [ar kādu meiteni runāja krieviski]. Protams, pieturas mājiņā biļetes nepārdeva..Es kā pasažieris, kas ļoti reti izmanto vilcienu, nevarēju saprast - vilcienā kāds arī pārdod biļetes vai arī varēšu braukt pa zaķi?
Cerēju,ka vilciens, kurā iekāpu, nebrauks uz Rīgas pusi..atkal paveicās, arī biļeti dabūju..
Bet tie baigie žuļiki! - noprasīja visiem, kur taisās braukt, jo negribēja braukt līdz galastacijai! Nekā - 2 cilvēku dēļ vien bij jābrauc.. Iedomājoties, ka man vēl kkur būs jāmeklē kāds ceļš..
=> Man patīk pārsteigumi!
P.S. Vilcienu satiksme atcelta dēļ maģistrālā ūdensvada plīsuma Gaujas ielā pie Brasas tilta.
Ieejot dzelzceļa stacijā, dzirdu: "...nākamais vilciens uz Skulti aties 23:35.." Paskatoties pulkstenī, cerēju, ka varbūt tika saukts viss saraksts..
Protams, tas, ko dzirdēju, bija tiesa, un man nācās doties uz Sarkandaugavas dzelzceļa staciju. Hmm..bet kur pie velna tāda ir? Un kā lai es tur nokļūstu? Zinu, kur atrodas Sarkandaugava..zinu arī to, ka tur ir Tvaika iela.. un vēl pāris iestādes.. Bet dzelceļa stacija?
Tad nu sazvanīju Santu, kura pateica, ar kuru transportu varu nokļūt uz to pusi.. Bet jautājums - no kuras pieturas šis buss vai troļuks atiet? Neko - palaimējās. Tā nu braucu un saprotu, ka pa vienu ielu esmu gājusi uz Arēnu, bet citas lāgā nepazīstu.. un tad jau pazīstamais Tvaika ielas krustojums.. Apjautājos busa šoferim, kur labāk lēkt ārā - un viņš patiesi bija laipns!!! Patīkami pārsteidza!!
Tā nu gāju uz labu laimi sliežu virzienā un gatavojos sniega tīrītājai prasīt, kur tad tur pietur vilciens un kur ir jākāp iekšā...lai arī nebiju pārliecināta, vai viņa mani sapratīs [ar kādu meiteni runāja krieviski]. Protams, pieturas mājiņā biļetes nepārdeva..Es kā pasažieris, kas ļoti reti izmanto vilcienu, nevarēju saprast - vilcienā kāds arī pārdod biļetes vai arī varēšu braukt pa zaķi?
Cerēju,ka vilciens, kurā iekāpu, nebrauks uz Rīgas pusi..atkal paveicās, arī biļeti dabūju..
Bet tie baigie žuļiki! - noprasīja visiem, kur taisās braukt, jo negribēja braukt līdz galastacijai! Nekā - 2 cilvēku dēļ vien bij jābrauc.. Iedomājoties, ka man vēl kkur būs jāmeklē kāds ceļš..
=> Man patīk pārsteigumi!
P.S. Vilcienu satiksme atcelta dēļ maģistrālā ūdensvada plīsuma Gaujas ielā pie Brasas tilta.
Ieraksts maziem burtiem jeb par Telšu pilsētiņu pie MK un tautu. (01.03.2010.)
Braucot cauri Rīgai, staigājot šurpu turpu pa Vecrīgu dažkārt rodas tāda nelāga sajūta dzirdot tikai ārzemju balsis. Parasti mani iepriecina muzikanti "Stockmann" un "Origo" tunelī, taču pēdējo reiz, tur neskanīgi tika dziedātas kaut kādas krievu dziesmas - un tās nebija pozitīvas, šoreiz man muzikantiem negribējās uzsmaidīt.
Ieskatījos režisores ieteiktajā A. Kavača grāmatā "Baltu senvēsture" - starp citu, ļoti interesanta (lai arī lasīju fragmentāli). Un tad es pamanīju, ka tā ir tapusi ar "DDD", Latvijas Nacionālās frontes (LNF) atbalstu. Ieraugot pazīstamo abreviatūru, atvēru viņu mājas lapu.
Uzrunāja intervija ar telšu pilsētiņas iemītniekiem, jo regulāri (un jau tik ilgi) viņus redzot pie MK ēkas paliek šķebīgi - un tas uzraksts "Spēks IR tautā" liek mazliet kā sarauties - vai tad tauta ir telšu iemītnieks? Es saprotu, kādēļ šī telšu pilsētiņa tika radīta, kādēļ tur uzturas cilvēki... tikai viņi jau ir zaudējuši savu ideju! Nu tā - neomulīgi...Vēl jo vairāk tur redzot kādu bezpajumtnieku..
Ak jā, aizmirsu pieminēt, ka LNF un DDD ir par deokupāciju.. Un tad nu citāts no raksta:
Rakstā pamatojas mans teiktais par idejas zudumu:
Lai arī ne viss teiktais sakrīt ar manu viedokli (vai zināšanām), tomēr vērts ir ieskatīties viedoklī.
Ieskatījos režisores ieteiktajā A. Kavača grāmatā "Baltu senvēsture" - starp citu, ļoti interesanta (lai arī lasīju fragmentāli). Un tad es pamanīju, ka tā ir tapusi ar "DDD", Latvijas Nacionālās frontes (LNF) atbalstu. Ieraugot pazīstamo abreviatūru, atvēru viņu mājas lapu.
Uzrunāja intervija ar telšu pilsētiņas iemītniekiem, jo regulāri (un jau tik ilgi) viņus redzot pie MK ēkas paliek šķebīgi - un tas uzraksts "Spēks IR tautā" liek mazliet kā sarauties - vai tad tauta ir telšu iemītnieks? Es saprotu, kādēļ šī telšu pilsētiņa tika radīta, kādēļ tur uzturas cilvēki... tikai viņi jau ir zaudējuši savu ideju! Nu tā - neomulīgi...Vēl jo vairāk tur redzot kādu bezpajumtnieku..Ak jā, aizmirsu pieminēt, ka LNF un DDD ir par deokupāciju.. Un tad nu citāts no raksta:
"Bet, kur tad palikt tādam – bez dzīvesvietas? Viņš ir tāds pats latvietis, viņš ir izmests no mājām. Viņam Latvijā likumīgi pienākas dzīvoklis, bet to ir aizņēmuši okupanti, kurus Valsts prezidents, Saeima un valdība mīl vairāk par saimniektautu – latviešiem."
Rakstā pamatojas mans teiktais par idejas zudumu:
"Taču jāatceras, ka tā ir vēdera ideja, jo nacionālas idejas tai cīņā vispār nav nekādas. Viņi cīnās par lielāku pensiju, izņemot Gintu Gaiķēnu, kurš iestājas arī par to, lai latvieši neaizbrauc. "
Lai arī ne viss teiktais sakrīt ar manu viedokli (vai zināšanām), tomēr vērts ir ieskatīties viedoklī.
Atziņa (12.02.2010.)
Ja kāds pienāk pie tavām durvīm, izej tam pretī un tu saņemsi pats sevi. Visi ļaudis ir viens. Aplami domāt, ka ikviens cilvēks ir kaut kas noslēgts un pats par sevi.
/T. Draizers./
/T. Draizers./
Miegs un sapnīši (05.02.2010.)
Ha..6os rīta gaismā zvana Jānis. Lūdz, lai izpalīdzu un komeni - reganieti pierunāju, lai viņu & co ielaiž kojās. Pēc būtības, kojām jau no 6:00 rītā būtu jābūt vaļā - un sākties apmeklētāju laikam..bet šitai komenei, protams, par to nospļauties.
Man tajā pašā laikā ļoti negribējās doties pie Tās..bet izpalīdzēt tā kā vajadzētu... a TĀDS miegs...nenormāli. Tā nu brīdī, kad jau gandrīz cēlos augšā un gāju pie raganietes, atlūzu...un nosapņoju, ka ir ieradusies Ieva un prasa: "Ew, Tu Jāni un Miku nelaidīsi iekšā?" - es saku- "Jā, laidīšu, bet tur jau tā raganiete!" - un tā nu viņi pēc minūtes laimīgi ienāca istabā. - Forši attaisnojošs sapnītis.
Pamostos un nesaprotu - a kur Jānis un Mikus?
Man tajā pašā laikā ļoti negribējās doties pie Tās..bet izpalīdzēt tā kā vajadzētu... a TĀDS miegs...nenormāli. Tā nu brīdī, kad jau gandrīz cēlos augšā un gāju pie raganietes, atlūzu...un nosapņoju, ka ir ieradusies Ieva un prasa: "Ew, Tu Jāni un Miku nelaidīsi iekšā?" - es saku- "Jā, laidīšu, bet tur jau tā raganiete!" - un tā nu viņi pēc minūtes laimīgi ienāca istabā. - Forši attaisnojošs sapnītis.
Pamostos un nesaprotu - a kur Jānis un Mikus?
Pirms atdodam bibliotēkā.. (27.12.2009.)
"Lietus var līt nedēļu, bet rasas lāse dzīvo tikai stundu. Viss, kas skaists un dārgs, ir īslaicīgs. Bet tu gribi, lai viss būtu pastāvīgs. Tu kādu mīli un soli: "Es tevi mīlēšu visu mūžu." Taču labi zini, ka nevari būt drošs par katru nākamo dienu, - tu dod viltus solījumu.
Viss, ko tu vari sacīt, ir: "Esmu iemīlējies tevī šajā mirklī un pilnībā atdodu tev sevi visu. Par rītdienu es neko nezinu. Ko es varu solīt?"
Bet iemīlējušies apsola visvisādas lietas, kuras nespēj izpildīt. Un tad nāk vilšanās, cilvēku ceļi šķiras. Vakardienas mīlestība pārvēršas par strīdu, konfliktu, pastāvīgu cīņu par galveno vietu. Mūžīgā laime pārvēršas par mūžīgu nelaimi. Es nevienam nesaku "tev ir pienākums darīt". Šie vārdi padara cilvēka prātu slimu."
Viss, ko tu vari sacīt, ir: "Esmu iemīlējies tevī šajā mirklī un pilnībā atdodu tev sevi visu. Par rītdienu es neko nezinu. Ko es varu solīt?"
Bet iemīlējušies apsola visvisādas lietas, kuras nespēj izpildīt. Un tad nāk vilšanās, cilvēku ceļi šķiras. Vakardienas mīlestība pārvēršas par strīdu, konfliktu, pastāvīgu cīņu par galveno vietu. Mūžīgā laime pārvēršas par mūžīgu nelaimi. Es nevienam nesaku "tev ir pienākums darīt". Šie vārdi padara cilvēka prātu slimu."
J.Zemuns Eterlings
Jautājums. (26.12.2009.)
Vakar braucot mašīnā, kuras šoferītis bija dikten nerunīgs, skatījos ārā pa logu un secināju:
Nu ir jau forši, ka ir balts, bet Kāpēc sniegs ir balts?
Nu ir jau forši, ka ir balts, bet Kāpēc sniegs ir balts?
Viņš ir spiegs! (25.12.2009.)
Skatoties naivās Ziemassvētku filmas, nonācu pie slēdziena, ka Ziemassvētku vecītis ir spiegs!
Ziemassvētku koncerts Dailes teātrī (23.12.2009.)
Dienas gaišākā doma
Cilvēks bez mīlestības ir kā mironis atvaļinājumā.
/Ē.M. Remarks./
Cilvēks bez mīlestības ir kā mironis atvaļinājumā.
/Ē.M. Remarks./
Vakar biju uz Ziemassvētku koncertu "Kamēr es dvēseli kārtoju zārdos" Dailes teātrī. Saistībā ar dienas gaišāko domu vienā no dzismām bija vārdi (aptuveni šādi) - ikviens visvairāk vēlas apskāvienu.
Bet par koncertu - skaisti.. visiem jau sen zināms, ka balsij ir spēks, bet kā vien dzirdu kādu spēcīgu dziesmu, tā jāatkārtojas: balsij ir spēks!
Dziesma #1 (tikai mūsu latviešu aktieru - Artūra Skrastiņa, Ģirta Ķestera, Arta Robežnieka, Jura Frinberga un Ginta Grāveļa izpildījumā) - The little drummer boy
Vēl man radās sajūta, ka esmu pārāk tālu no kultūras. Jāatgriežas.
Un, lai cik dīvaini neliktos, bija kāds koncerta brīdis, kas man saistījās ar šo dziesmu.
Es esmu sēne. Rosīga sēne. (22.12.2009.)
Esmu rosīga sēne mājas apstākļos. Teiksiet, ka sēnes parasti neko nedara? Nu jā, es jau atkal neesmu parasta sēne. Linda teica, ka šampinjons. Šampinjonam patīk zaļas desiņas. Un vēl pie tam pūkainas! - jo ārā taču ziema!
Neskatoties uz to, sapnī redzēju daudzas smieklīgas meitenes superīsos šortos- ziemā.
Skrējām glābt Mārtiņu, pa ceļam sadraudzējos ar milzīgiem suņiem, viens no tiem sāka košļāt manu roku..kad vēlējos izlīst caur kkāda pagalma sētai (3 stieples ir sēta), suns pasteidzās pirms manis.
Tiekamies Ziemassvētku koncertā Dailē!
Neskatoties uz to, sapnī redzēju daudzas smieklīgas meitenes superīsos šortos- ziemā.
Skrējām glābt Mārtiņu, pa ceļam sadraudzējos ar milzīgiem suņiem, viens no tiem sāka košļāt manu roku..kad vēlējos izlīst caur kkāda pagalma sētai (3 stieples ir sēta), suns pasteidzās pirms manis.
Tiekamies Ziemassvētku koncertā Dailē!
Šoferīši Latvijā un Zviedrijā (29.11.2009.)
Vakar kārtējo reizi secināju, kādu svarīgu atšķirību Latvijā un citās Eiropas valstīs. Uzreiz sagribējās atgriezties Stokholmā, Zviedrijā.
No Jelgavas uz Rīgu gribēja nokļūt kāds Āzijas izcelsmes cilvēks (izskatījās pēc ķīnieša), katrā ziņā viņš runāja angliski.
Kā jau parasti 5dienās biļetes uz autobsiem jānopērk laicīgi, mikriņi ir pilni. Viņš to nezināja. Jautājot šoferim, viņš saņēma tik krustu ar rokām, "nebūs", "mestu net". Atbildi uz jautājumu "Over there?" no šofera, viņš nesaņēma vispār. Kad pamanīju, ka cilvēks vēl joprojām pie busiņa stāv neizpratnē, norādīju, ka jā - biļete jāpērk autoostā.
Bet stāsts ir par to, cik tomēr nepieklājīgi un NEATSAUCĪGI ir autobusu šoferi (pieļauju arī, ka ne tikai šīs profesijas pārstāvji)!(Protams, pastāv izņēmumi, bet kā saka: "darvas pile medū sabojā visu medus podu.") Mirkli vēlāk viņš diezgan nelaipni jautāja pasažierei, lai parāda biļeti. Var jau būt, ka viņam vienkārši ir tāda balss, var jau būt, ka viņam bija tik slikta diena, ka šoferis labāk būtu sedējis kādā mazā istabā un piedzēries, bet tas viņu neatbrīvo no darba pienākumiem.
Salīdzinot ar Stokholmu (biju tur augustā) - tur visi ir smaidīgi (jau pirmkārt) un ļoti atsaucīgi. Autobusu šoferi pat neprasot, lai apstājas tajā un tajā pieturā (vienkārši par to apjautājoties), apstāsies un vēl pārjautās, vai tiešām šī ir nepieciešamā pietura. Un galu galā viņi ar plašu smaidu novēlēs jauku dienu.
Pieļauju, ka valodas varētu nezināt šoferi, kas braukā tikai lauku maršrutos. Bet domāju, ka diezgan bieži Jelgavā un Rīgā gadās ārzemnieki - tā pāris frāzes jau var iemācīties angliski. Un jābūt arī cilvēcīgai un pieklājīgai attieksmei, ja jau reiz strādā sabiedriskā jomā.
No Jelgavas uz Rīgu gribēja nokļūt kāds Āzijas izcelsmes cilvēks (izskatījās pēc ķīnieša), katrā ziņā viņš runāja angliski.
Kā jau parasti 5dienās biļetes uz autobsiem jānopērk laicīgi, mikriņi ir pilni. Viņš to nezināja. Jautājot šoferim, viņš saņēma tik krustu ar rokām, "nebūs", "mestu net". Atbildi uz jautājumu "Over there?" no šofera, viņš nesaņēma vispār. Kad pamanīju, ka cilvēks vēl joprojām pie busiņa stāv neizpratnē, norādīju, ka jā - biļete jāpērk autoostā.
Bet stāsts ir par to, cik tomēr nepieklājīgi un NEATSAUCĪGI ir autobusu šoferi (pieļauju arī, ka ne tikai šīs profesijas pārstāvji)!(Protams, pastāv izņēmumi, bet kā saka: "darvas pile medū sabojā visu medus podu.") Mirkli vēlāk viņš diezgan nelaipni jautāja pasažierei, lai parāda biļeti. Var jau būt, ka viņam vienkārši ir tāda balss, var jau būt, ka viņam bija tik slikta diena, ka šoferis labāk būtu sedējis kādā mazā istabā un piedzēries, bet tas viņu neatbrīvo no darba pienākumiem.
Salīdzinot ar Stokholmu (biju tur augustā) - tur visi ir smaidīgi (jau pirmkārt) un ļoti atsaucīgi. Autobusu šoferi pat neprasot, lai apstājas tajā un tajā pieturā (vienkārši par to apjautājoties), apstāsies un vēl pārjautās, vai tiešām šī ir nepieciešamā pietura. Un galu galā viņi ar plašu smaidu novēlēs jauku dienu.
Pieļauju, ka valodas varētu nezināt šoferi, kas braukā tikai lauku maršrutos. Bet domāju, ka diezgan bieži Jelgavā un Rīgā gadās ārzemnieki - tā pāris frāzes jau var iemācīties angliski. Un jābūt arī cilvēcīgai un pieklājīgai attieksmei, ja jau reiz strādā sabiedriskā jomā.
Baigs fakts. (07.11.2009.)
Katrs cilvēks zina, ka pastāv zeķu grauzis, kurš katru reizi sagrauž tikai vienu zeķi, un katru reizi no cita pāra. Vēl!! - Viņš ir populārāks kā Salavecis!
/Ievulēns šajā brīdī jutās kā intervijā/
/Ievulēns šajā brīdī jutās kā intervijā/
Viņa. (03.11.2009.)
Līst lietus. Iela ir aplieta peļķēm. Jā, jā, aplieta. Ir kāda meitene, žilbinoši skaistu smaidu, mirdzošām acīm. Viņa dejo. Viņai netraucē ne nošļukusī vasarīgās kleitiņas lencīte, ne siltais lietus, ne arī asfalta akmeņi, kas dursta viņas kailās pēdas. Viņai ir tumši brūni mati, kas pielijuši miljons caurspīdīgām lāsēm, tie līdzinās laiskām ūdenszālēm. Viņas galvā skan neaprakstāmi skaista mūzika. Viņa ir brīva. Laimīga.
Ūdens ir pārklājis visu viņas ķermeni, bet tas joprojām nesaldē. Tas viņu gluži vai samīļo. Arī asfalts nav atdzisis, virs tā ir viegla dūmaka, kā nekā vasaras karstajā saulē tas bija pārkarsis gluži kā tuksneša smiltis.
Mm..Ilgojos pēc vasaras.
Sajutusi vaniļas smaržu, viņa vieglā solī dodas...dodas meklēt. Nē, ne laimi - viņa jau ir laimīga! Varbūt viņa meklē nelaimīgos? Varbūt lai pateiktu, ka nav iemesla skumt, ka patiesībā nekas no tā, par ko viņi skumst, visas materiālās lietas, nav skumjš? Nu vai tad nauda var būt skumja? Bet tā spēj padarīt skumju cilvēku. Vai tad automašīna ir skumja? Nē! Bet cilvēks skumst par to, ka riepa pārsprāgusi. Ai, dzīvē taču ir tik daudz lietu un sajūtu par ko priecāties! Pat ja tev nav viena īpašā cilvēka, ko mīlēt, tu vari mīlēt visus apkārtējos - kaut par to, ka viņi ir.
Bet varbūt šī mietene meklē sevi. Viņa saprata, ka ir brīva un laimīga, bet nezina, kā viņai pietrūkst. Ir tādi pašpietiekami cilvēki. Reiz redzēju dejojam kādu pāri. Viņi kopā nodejoja visu nakti, līdz agram rītam, palika vienīgie dejotāji uz skatuves līdz pēdējām mūzikas skaņām, mazliet vēl pēc tām, un par viņiem varēja teikt: "Kāds pašpietiekams pāris!"
Kas ir šī meitene?
Ūdens ir pārklājis visu viņas ķermeni, bet tas joprojām nesaldē. Tas viņu gluži vai samīļo. Arī asfalts nav atdzisis, virs tā ir viegla dūmaka, kā nekā vasaras karstajā saulē tas bija pārkarsis gluži kā tuksneša smiltis.
Mm..Ilgojos pēc vasaras.
Sajutusi vaniļas smaržu, viņa vieglā solī dodas...dodas meklēt. Nē, ne laimi - viņa jau ir laimīga! Varbūt viņa meklē nelaimīgos? Varbūt lai pateiktu, ka nav iemesla skumt, ka patiesībā nekas no tā, par ko viņi skumst, visas materiālās lietas, nav skumjš? Nu vai tad nauda var būt skumja? Bet tā spēj padarīt skumju cilvēku. Vai tad automašīna ir skumja? Nē! Bet cilvēks skumst par to, ka riepa pārsprāgusi. Ai, dzīvē taču ir tik daudz lietu un sajūtu par ko priecāties! Pat ja tev nav viena īpašā cilvēka, ko mīlēt, tu vari mīlēt visus apkārtējos - kaut par to, ka viņi ir.
Bet varbūt šī mietene meklē sevi. Viņa saprata, ka ir brīva un laimīga, bet nezina, kā viņai pietrūkst. Ir tādi pašpietiekami cilvēki. Reiz redzēju dejojam kādu pāri. Viņi kopā nodejoja visu nakti, līdz agram rītam, palika vienīgie dejotāji uz skatuves līdz pēdējām mūzikas skaņām, mazliet vēl pēc tām, un par viņiem varēja teikt: "Kāds pašpietiekams pāris!"
Kas ir šī meitene?
Melanholija un nostaļģija? (02.11.2009.)
Hmm..nu tā baigi savādi. Laikam jau tiešām tā ziema ir klāt. Tik sniega vēl tā īsti nav. Ārā tumšs jau 5os vakarā. Vairums tādi melanholiski palikuši, šķiet, klusām, paslēpušies kaut ko perina. Nē, nē, neko ļaunu. Varbūt gatavojas Ziemassvētkiem vai Valentīndienai. Tik nu tā interesanti. Rodas arī sajūta, ka daudzi grib klusēt. Nepateikt visu līdz galam, kā tas skaisti nāktos. Varbūt es arī? Nē. Es taču saku..
Ļoti labi jūtams, kuri cilvēki ir svarīgi un kuriem tu esi svarīgs. Un galvenais - vajadzīgs. Skumji, ka tas ne vienmēr ir abpusēji. Tas ir arī no tāda viedokļa, ka varbūt kādam es esmu vairāk vajadzīga nekā man šis kāds. Atkal skumji. Redziet, melanholija ir lipīga. Bet varbūt tā ir ziemīgā nostaļģija?? Ak jā, pareizi, vēl vakar atcerējos vairākus skaistos notikumus iz past.
Visi vienādi pelēki, noslēpumaini..satinušies šallēs un mēteļos.
Ļoti labi jūtams, kuri cilvēki ir svarīgi un kuriem tu esi svarīgs. Un galvenais - vajadzīgs. Skumji, ka tas ne vienmēr ir abpusēji. Tas ir arī no tāda viedokļa, ka varbūt kādam es esmu vairāk vajadzīga nekā man šis kāds. Atkal skumji. Redziet, melanholija ir lipīga. Bet varbūt tā ir ziemīgā nostaļģija?? Ak jā, pareizi, vēl vakar atcerējos vairākus skaistos notikumus iz past.
Visi vienādi pelēki, noslēpumaini..satinušies šallēs un mēteļos.
Dievs? Dvēsele? Kas? - 2 jautājumi (26.10.2009.)
Vakar pēcpusdien kopā ar Lindu braucām uz Rīgu. Aizgājām līdz Jelgavas autoostai, gribējām braukt 15:55, bet, protams, biļetes vairs bija tikai uz 16:15. Nu nekas, gaidām.
Pļāpājam kaut ko par dzīvi - nu kā jau parasti. Gribēju ko teikt Lindai, bet nepaspēju - pie mums pienāca 3 cilvēki un skaidrā krievu valodā jautāja: "Vai varam jums uzdot 2 jautājumus?"
Atbildēju, ka runāju latviski, bet jā, vispār var uzdot jautājumus. (Interese) Tad nu tika pasaukts puisis, kas runā latviski, diemžēl vārdu vairs neatceros. Pie sāniem viņu pavadīta eleganta jauna sieviete. Parasti šādos cilvēkos, kas pienāk autoostā, tirgū vai tml. vietās un vēlas kaut ko pastātīt, neklausos, bet šoreiz- kāpēc ne? Tāpat līdz autobusam vēl minūtes 20. Vēl vados pēc kāda nejauši satikta profesora teiktā: "Ar cilvēkiem ir jārunā. Daudz jārunā."
Kāds tad bija 1. jautājums? - "Kā jūs sauc?" [Jā, laikam komunikācijas pamatlikums - lai piesaistītu uzmanību vajag personīgu kontaktu.] Atbildējām.
Kas viņi bija? Izrādās šis puisis bija protestantistu baznīcas [kura atrodas pretīm Nacionālajam teātrim, 2. stāvā] mācītājs. Manā sejā parādījās smīns. Tomēr interese nezuda.
Kāds bija 2. jautājums? Ļoti filozofisks, proti: "Kur nonāks jūsu dvēseles pēc nāves - debesīs vai ellē?" [Jēj, jau sāk palikt jautri..] Saku, ka mana dvēsele ir man visapkārt, tā nenonāk kādā konkrētā vietā. "Bet ja ir tikai 2 vietas, kur tā var nonākt?" Nu ok, debesīs. Par to viņš kļuva ļoti, ļoti laimīgs un, kā saka, no visas sirds mūs apsveica.
Vēl pāris jautājumi: "Vai jums kādreiz kāds ir teicis: "Dievs jūs svētī?"" Uzreiz ienāca prātā mūsu indiešu draugi, kas bez "God bless you!" neiztiek.
Par debesīm un elli - šis vīrietis sāka stāstīt par grēkiem - ka ikkatrs cilvēks grēko, un līdz ko viņš ir nogrēkojis, viņa dvēsele nonāk ellē. Taču, ja viņš lūdz Dievu, Dievs piedod, un viņa dvēsele tiek atalgota - tā var nokļūt debesīs. [Man, pirmkārt, neesot Dievticīgai, vēl izlasot Nīčes "Antikristu", kur salīdzinātas vairākas ticības mācības un asiem vārdiem runāts par kristietību kā tādu, šī atalgošana šķiet kaut kas pilnīgi nesavienojams ar šķistību, garīgumu utt..] Kad iebildu pret vārdu "atalgošana", mācītājs labojās.
Vai jūs zinājāt, ka Kristus mira mūsu visu labā? Lai izpirktu visus mūsu grēkus, lai mēs pēc nāves varētu nonākt debesīs, un tāpēc mums ir par viņu jālūdz?
Vēl kāds jautājums: "Vai drīkstam par jums aizlūgt?" Tas nu mani patiesi pārsteidza, neviltoti jautāju, vai tas patiešām ir nepieciešams un vai viņi to tik ļoti vēlas. Neienāca prāta pietiekami svarīgs iemesls, lai to neatļautu.
"Vai varu lūgt krieviski?", jautāja blakus stāvošā dāma, kurai acīmredzot ļoti nepatika mana neticīgā cilvēka attieksme.
"Vai jūs arī vēlaties lūgt? Ja jā, tad atkārtojiet pēc manis." [Tas man šķita kaut kas pilnīgi neiedomājams un nepiemērots attiecīgiem apstākļiem - mēs taču esam autoostā!]- Pieklājīgi atteicos, taču Linda tagad ir Dieva meita.
Uz mirklīti pieslēdzos savam mobilajam telefonam.
Kad atgriezos, nepārprotami, vīrietis centās Lindas šaubās par šo pasākumu ieviest pārliecību un skaidrību.
Vēl viņi lūgšot par mūsu tikumību [maniem vārdiem sakot].
Interesants bija piedāvājums no dāmas puses, tieši Lindai - "Tu vari man piezvanīt, ja kāda dzīves situācija, parunāties utt. Tas nozīmēja, ka varu iedot savu mob. numuru." Linda gan atteicās, bet man par šo sarunu padomājot, pilnīgi prasās ar viņiem padiskutēt un noskaidrot, kāpēc viņi tic tam - kaut kam, kāpēc viņi nepievienojas citiem līdzīgajiem, bet vēlas saaģitēt cilvēkus savā mītnē utml.
Loģiski, ka mirklī, kad atteicos lūgt, man uzmanība tika pievērsta mazāk. Man bija ļoti interesanti vērot, kā šis cilvēks runā: ar tādu pārliecību, ļoti harismatisks, piesaistošs. Nav brīnums, ka viņam ir sekotāji, jo pat man viņā bija interesanti klausīties. Bet ar to pietika un priecājos, ka bija jākāpj iekšā autobusā.
Pēc tam domāju - nu kāpēc man ir vajadzīgs kāds mistisks Dievs, kas ir visiem, ja man ir savs Sargeņģelis. Tam es ticu. Viņa valoda ir intuīcija, kas patiešām saka priekšā daudz ko. Tikai jāieklausās.
Pļāpājam kaut ko par dzīvi - nu kā jau parasti. Gribēju ko teikt Lindai, bet nepaspēju - pie mums pienāca 3 cilvēki un skaidrā krievu valodā jautāja: "Vai varam jums uzdot 2 jautājumus?"
Atbildēju, ka runāju latviski, bet jā, vispār var uzdot jautājumus. (Interese) Tad nu tika pasaukts puisis, kas runā latviski, diemžēl vārdu vairs neatceros. Pie sāniem viņu pavadīta eleganta jauna sieviete. Parasti šādos cilvēkos, kas pienāk autoostā, tirgū vai tml. vietās un vēlas kaut ko pastātīt, neklausos, bet šoreiz- kāpēc ne? Tāpat līdz autobusam vēl minūtes 20. Vēl vados pēc kāda nejauši satikta profesora teiktā: "Ar cilvēkiem ir jārunā. Daudz jārunā."
Kāds tad bija 1. jautājums? - "Kā jūs sauc?" [Jā, laikam komunikācijas pamatlikums - lai piesaistītu uzmanību vajag personīgu kontaktu.] Atbildējām.
Kas viņi bija? Izrādās šis puisis bija protestantistu baznīcas [kura atrodas pretīm Nacionālajam teātrim, 2. stāvā] mācītājs. Manā sejā parādījās smīns. Tomēr interese nezuda.
Kāds bija 2. jautājums? Ļoti filozofisks, proti: "Kur nonāks jūsu dvēseles pēc nāves - debesīs vai ellē?" [Jēj, jau sāk palikt jautri..] Saku, ka mana dvēsele ir man visapkārt, tā nenonāk kādā konkrētā vietā. "Bet ja ir tikai 2 vietas, kur tā var nonākt?" Nu ok, debesīs. Par to viņš kļuva ļoti, ļoti laimīgs un, kā saka, no visas sirds mūs apsveica.
Vēl pāris jautājumi: "Vai jums kādreiz kāds ir teicis: "Dievs jūs svētī?"" Uzreiz ienāca prātā mūsu indiešu draugi, kas bez "God bless you!" neiztiek.
Par debesīm un elli - šis vīrietis sāka stāstīt par grēkiem - ka ikkatrs cilvēks grēko, un līdz ko viņš ir nogrēkojis, viņa dvēsele nonāk ellē. Taču, ja viņš lūdz Dievu, Dievs piedod, un viņa dvēsele tiek atalgota - tā var nokļūt debesīs. [Man, pirmkārt, neesot Dievticīgai, vēl izlasot Nīčes "Antikristu", kur salīdzinātas vairākas ticības mācības un asiem vārdiem runāts par kristietību kā tādu, šī atalgošana šķiet kaut kas pilnīgi nesavienojams ar šķistību, garīgumu utt..] Kad iebildu pret vārdu "atalgošana", mācītājs labojās.
Vai jūs zinājāt, ka Kristus mira mūsu visu labā? Lai izpirktu visus mūsu grēkus, lai mēs pēc nāves varētu nonākt debesīs, un tāpēc mums ir par viņu jālūdz?
Vēl kāds jautājums: "Vai drīkstam par jums aizlūgt?" Tas nu mani patiesi pārsteidza, neviltoti jautāju, vai tas patiešām ir nepieciešams un vai viņi to tik ļoti vēlas. Neienāca prāta pietiekami svarīgs iemesls, lai to neatļautu.
"Vai varu lūgt krieviski?", jautāja blakus stāvošā dāma, kurai acīmredzot ļoti nepatika mana neticīgā cilvēka attieksme.
"Vai jūs arī vēlaties lūgt? Ja jā, tad atkārtojiet pēc manis." [Tas man šķita kaut kas pilnīgi neiedomājams un nepiemērots attiecīgiem apstākļiem - mēs taču esam autoostā!]- Pieklājīgi atteicos, taču Linda tagad ir Dieva meita.
Uz mirklīti pieslēdzos savam mobilajam telefonam.
Kad atgriezos, nepārprotami, vīrietis centās Lindas šaubās par šo pasākumu ieviest pārliecību un skaidrību.
Vēl viņi lūgšot par mūsu tikumību [maniem vārdiem sakot].
Interesants bija piedāvājums no dāmas puses, tieši Lindai - "Tu vari man piezvanīt, ja kāda dzīves situācija, parunāties utt. Tas nozīmēja, ka varu iedot savu mob. numuru." Linda gan atteicās, bet man par šo sarunu padomājot, pilnīgi prasās ar viņiem padiskutēt un noskaidrot, kāpēc viņi tic tam - kaut kam, kāpēc viņi nepievienojas citiem līdzīgajiem, bet vēlas saaģitēt cilvēkus savā mītnē utml.
Loģiski, ka mirklī, kad atteicos lūgt, man uzmanība tika pievērsta mazāk. Man bija ļoti interesanti vērot, kā šis cilvēks runā: ar tādu pārliecību, ļoti harismatisks, piesaistošs. Nav brīnums, ka viņam ir sekotāji, jo pat man viņā bija interesanti klausīties. Bet ar to pietika un priecājos, ka bija jākāpj iekšā autobusā.
Pēc tam domāju - nu kāpēc man ir vajadzīgs kāds mistisks Dievs, kas ir visiem, ja man ir savs Sargeņģelis. Tam es ticu. Viņa valoda ir intuīcija, kas patiešām saka priekšā daudz ko. Tikai jāieklausās.
Atziņas (06.10.2009.)
1. Nekad nenojauc žogu pirms neesi uzzinājis, kādēļ tas ir celts.
2. Ja tu nokļūsti pārāk tālu priekšā savai armijai, tavi karavīri var tevi sajaukt ar ienaidnieku.
3. Nesūdzies par kāpņu zemākajiem pakāpieniem, jo tie palīdzēja tev kāpt augstāk.
4. Ja vēlies izbaudīt varavīksni, tev jābūt gatavam panest vētru.
2. Ja tu nokļūsti pārāk tālu priekšā savai armijai, tavi karavīri var tevi sajaukt ar ienaidnieku.
3. Nesūdzies par kāpņu zemākajiem pakāpieniem, jo tie palīdzēja tev kāpt augstāk.
4. Ja vēlies izbaudīt varavīksni, tev jābūt gatavam panest vētru.
/W.Wiersbe/
Mm.. (18.09.2009.)
..es atkal LIDOJU! Pāri pļavai...Un tā ir fantastiska sajūta - lidot kādus 3 - 4 metrus virs zemes..par Tevi ir pārsteigti pat Tavi tuvākie draugi. Tāda brīvības un viegluma sajūta! Vienkārši neaprakstāmi...
Vismīļākā epifānija
Tinamies no kamola kamolā. Māte pārtinas meitā. Un pēkšņi izbeidzas dzīve - kamols pārtinies citā kamolā.
Redziet to pašu lielāko dzojas grozā - tā ir māte, pārtinusies meitā, un tēvs, pārtinies dēlā. Redziet to lielo kamolu - kā viņam nav gana! Kā māsa uz viņu tinas, un vecmāmiņa uz viņa tinas, un pašas kļūst mazākas.
Redziet to lielo kamolu, kā viņš pārtin uz sevi to meiteni. Viņa kļūst maza un bikla un tinas no sava kamola viņējā padevīgi un it kā aplaimota. Kad lielais kamols aug lielāks, viņš pārtin sevī draudzeni, sievu vai druadzeni, un tā ir tā lielā uztīšanās.
Tikpat bieži ir otrādi - tā rozā kamolbumba ir uztinusi sevī vairākus vīrus.
Iet garām cilvēki pa pāriem, abi it kā vienādi, bet, ja labi ieskatās - iet garām divi kamoli - viens ir liels un otrs maziņš, iet garām pārtīdamies, un to sauc visādi - par upurēšanos, izdabāšanu, saprašanos, draudzību vai mīlestību.
Laba mīlestība ir kā tīšanās un atpakaļtīšanās. Tā mēness pārtinas saulē un saule pārtinas mēnesī.
Kas es tevi redzu tindā pie iepirkuma tīkliņa cilpas, tu kļūsti mazāka un mazāka. Visās rindās dēļ dienišķās maizes no tevis notin tavs vīrs, tavs dēls, tavs draugs, tavs mīļais egoists.
Kurš kuru pārtin mīlestības naktīs? Kurš ņem, un kurš dod?
Viens kamols ir skaists kā Donžuāns. Šis dzīpars ir Ritiņa, un tas dzīpars ir Litiņa. Anniņa manī uztinās pagājušonakt.
Otrs kamols ir iztīts līdz paserdei.
Trīs gadu tinās Marta, 20 metrus notina Berta, noriskēju ar Almu - palika vēl pieci metri. Atpakaļ dabūju Figu. Tā ir tagad mana brūte. Mana sieviešu sieviete Figa.
Arī tevi, meitenīt, notina mazu maziņu, gandrīz līdz paserdei. Un, kad tev, tādai maziņai, sāka salt, cits kamols savā dzijā tevi satina siltu un lielu.
Bet katrs kamols jau ir kaut kur egoists, arī šis pēc kāda laika sāka tev atgādināt, ka viņš ar tevi izlīdzinājies. Tad tu mīļā miera labad ļāvi, lai tevi atkal notin mazu maziņu. Viņam kļuva tevis žēl, un viņš atkal pārtinās un ar tevi izlīdzinājās. Un tā visu laiku tev bija jāapzinās, ka viņš tevi žēlo. Jo viņš bija uzupurējies un atdevis no sevis pusi. Bet no tevis prasīja visu.
Tā jau daudzi kamoli pārojas. Viss atkarīgs, kā katrs kamols prot sevi nostādīt. Lielais kamols rēķina tā: mana puse ir lielāka nekā viņas vesels. Viņš laikam nezina, ka uz upuraltāra mazais vesels ir vērtīgāks par lielo pusi.
Es biju notinies tik mazs, ka nemaz nebiju. Tad mazs kamoliņš pārtinās manī - ne par ceturtdaļu, ne pusi, bet gandrīz viss līdz galam. Viņš pats kļuva maziņš, bet es liels. Kopš tā laika mēs bieži pārtinamies, uztinamies, izlīdzināmies un atkal pārtinamies.
Kad tas ir ļoti pašsaprotami, tad tas ir skaisti.
Saule ripo pa debesīm, un es zinu, ka arī viņa pārtinas no kāda cita kamola. Jo Visumā valda lielais Kamolu nezūdamības likums.
Un, kad es visu to nolasīju savam kamolītim, tad viņš teica: Tu jau krāpies. Tu esi diegos ietinusies futbolbumba.
Redziet to pašu lielāko dzojas grozā - tā ir māte, pārtinusies meitā, un tēvs, pārtinies dēlā. Redziet to lielo kamolu - kā viņam nav gana! Kā māsa uz viņu tinas, un vecmāmiņa uz viņa tinas, un pašas kļūst mazākas.
Redziet to lielo kamolu, kā viņš pārtin uz sevi to meiteni. Viņa kļūst maza un bikla un tinas no sava kamola viņējā padevīgi un it kā aplaimota. Kad lielais kamols aug lielāks, viņš pārtin sevī draudzeni, sievu vai druadzeni, un tā ir tā lielā uztīšanās.
Tikpat bieži ir otrādi - tā rozā kamolbumba ir uztinusi sevī vairākus vīrus.
Iet garām cilvēki pa pāriem, abi it kā vienādi, bet, ja labi ieskatās - iet garām divi kamoli - viens ir liels un otrs maziņš, iet garām pārtīdamies, un to sauc visādi - par upurēšanos, izdabāšanu, saprašanos, draudzību vai mīlestību.
Laba mīlestība ir kā tīšanās un atpakaļtīšanās. Tā mēness pārtinas saulē un saule pārtinas mēnesī.
Kas es tevi redzu tindā pie iepirkuma tīkliņa cilpas, tu kļūsti mazāka un mazāka. Visās rindās dēļ dienišķās maizes no tevis notin tavs vīrs, tavs dēls, tavs draugs, tavs mīļais egoists.
Kurš kuru pārtin mīlestības naktīs? Kurš ņem, un kurš dod?
Viens kamols ir skaists kā Donžuāns. Šis dzīpars ir Ritiņa, un tas dzīpars ir Litiņa. Anniņa manī uztinās pagājušonakt.
Otrs kamols ir iztīts līdz paserdei.
Trīs gadu tinās Marta, 20 metrus notina Berta, noriskēju ar Almu - palika vēl pieci metri. Atpakaļ dabūju Figu. Tā ir tagad mana brūte. Mana sieviešu sieviete Figa.
Arī tevi, meitenīt, notina mazu maziņu, gandrīz līdz paserdei. Un, kad tev, tādai maziņai, sāka salt, cits kamols savā dzijā tevi satina siltu un lielu.
Bet katrs kamols jau ir kaut kur egoists, arī šis pēc kāda laika sāka tev atgādināt, ka viņš ar tevi izlīdzinājies. Tad tu mīļā miera labad ļāvi, lai tevi atkal notin mazu maziņu. Viņam kļuva tevis žēl, un viņš atkal pārtinās un ar tevi izlīdzinājās. Un tā visu laiku tev bija jāapzinās, ka viņš tevi žēlo. Jo viņš bija uzupurējies un atdevis no sevis pusi. Bet no tevis prasīja visu.
Tā jau daudzi kamoli pārojas. Viss atkarīgs, kā katrs kamols prot sevi nostādīt. Lielais kamols rēķina tā: mana puse ir lielāka nekā viņas vesels. Viņš laikam nezina, ka uz upuraltāra mazais vesels ir vērtīgāks par lielo pusi.
Es biju notinies tik mazs, ka nemaz nebiju. Tad mazs kamoliņš pārtinās manī - ne par ceturtdaļu, ne pusi, bet gandrīz viss līdz galam. Viņš pats kļuva maziņš, bet es liels. Kopš tā laika mēs bieži pārtinamies, uztinamies, izlīdzināmies un atkal pārtinamies.
Kad tas ir ļoti pašsaprotami, tad tas ir skaisti.
Saule ripo pa debesīm, un es zinu, ka arī viņa pārtinas no kāda cita kamola. Jo Visumā valda lielais Kamolu nezūdamības likums.
Un, kad es visu to nolasīju savam kamolītim, tad viņš teica: Tu jau krāpies. Tu esi diegos ietinusies futbolbumba.
/I.Ziedonis Epifānijas/
Monologs. (13.06.2009.)
Dzēruma pļāpas, protams, ir miskastes saturs. Rakņāšanās pa to nevar sagādāt baudu, tomēr, ticiet man, reizumis tur gadās arī samērā daudz derīga. No tā, kas izmests izgāstuvēs, dažs labs uzcēlis māju. Un vispār savas mākslas māju prozā tik daudzi uzbūvē no tik atšķirīgiem materiāliem – no savas pārliecības un savas slimības, no savas pieredzes un sava akluma… no garāmlidojošas komētas un viena vienīga rasas piliena. /R.Ezera/
Paskatoties spogulī, par vienu tu vari būt pārliecināts: tas, ko tu redzi, nav tas, kas tu esi.
Vai ir kāds ceļš, kas ved uz mieru? Nē, neviens ceļš neved uz mieru. Kad to apzinies, tu vairs necenties iet pa ceļu un kļūsti mierīgs.
+ Pienvedēja piedzīvojumi.
Paskatoties spogulī, par vienu tu vari būt pārliecināts: tas, ko tu redzi, nav tas, kas tu esi.
Vai ir kāds ceļš, kas ved uz mieru? Nē, neviens ceļš neved uz mieru. Kad to apzinies, tu vairs necenties iet pa ceļu un kļūsti mierīgs.
+ Pienvedēja piedzīvojumi.
pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs
Nejaušām uzslēdzot TV kaut ko līdzīgu itāļu Pinokio (08.04.2009.)
-Tauriņš dzīvoja laimīgs līdz brīdim, kad nomira.
-Klau, Tu esi kādreiz miris?
-Nē, es vēl joprojām dzimstu.
-Klau, Tu esi kādreiz miris?
-Nē, es vēl joprojām dzimstu.
Iespaidi lasot O. Vācieša dzeju (26.03.2009.)
Kā mēs, mēmie, sarunāsimies?
Tā, kā tumsa runājas ar tumsu,
Tā, kā zīdainis - ar avīzi,
Tā, kā vecums runājas ar skūpstu?
Pāri dvēselei ir lijis lietus,
Pacēlusies migla.
Dvēselē
Var iet un iziet cauri -
Nebūs brūces,
Nebūs zilumu,
Tikai atkal aizvērusies migla.
Miglas valodu zin tikai basas kājas.
Kā mēs, mēmie, sarunāsimies?
Tā, kā tumsa runājas ar tumsu,
Tā, kā zīdainis - ar avīzi,
Tā, kā vecums runājas ar skūpstu?
Pāri dvēselei ir lijis lietus,
Pacēlusies migla.
Dvēselē
Var iet un iziet cauri -
Nebūs brūces,
Nebūs zilumu,
Tikai atkal aizvērusies migla.
Miglas valodu zin tikai basas kājas.
Kā mēs, mēmie, sarunāsimies?
O.Vācietis
Stāsts par skudru (19.11.2007.)
Dzivoja skudra.
Kā jau jūs visi zināt, skudru dzīve ir ļoti strauja, viņas nestājas ne mirkli.
Viņu ir daudz. Gluži kā cilvēku. Kādu skudru nospiež, viņas vairs nav. Kāda tiek notriekta no sava lapu ceļa, kaķa soļa dēļ. Kas lielāks, tam vara.Ha, bet, protams..
Bet tas nav stāsts par mirušu skudra.
Šī skudra ir dzīva. Tā dzīvo, lai arī cik grūti tai dažkārt iet.
Lielajā skudru pūznī ir daudz skudru ģimeņu, kopienu, draugu un nedraugu. Šai skudrai bija vairākas labas skudru draudzenes, arī vairāki labi skudru draugi. Tā viņa dzīvoja, nemaz nemanot, ka ar katru brīdi viņas skudru draugi paliek arvien mazāk, tie ar ko tā pavadījusi teju pusi sava īsā mūža no viņas ir attālinājušies, neatpazīstami mainījušies. Nav jau liela bēda, jo tā vietā ir nākušas vietā citas, nu jau tuvas un labi pazīstamas skudras. Ar tām kopā viņa var kalnus gāzt, apceļot kaut visu skudru pūzni. Bet...
Skudrai ir skumji!
Skumji par tiem, kas viņu pametuši, neinterēsējas par viņu. Kādreiz Skudra bija tā, kas gāja ciemos pie labajiem skudru draugiem, tad viņai tas apnika, un tā viņa vēl joprojām gaida, kamēr viņas draugi atcerēsies viņu apciemot.
Bet Skudra vienalga nesaprot.
Kas noticis.? Un..- kāpēc?
Kā jau jūs visi zināt, skudru dzīve ir ļoti strauja, viņas nestājas ne mirkli.
Viņu ir daudz. Gluži kā cilvēku. Kādu skudru nospiež, viņas vairs nav. Kāda tiek notriekta no sava lapu ceļa, kaķa soļa dēļ. Kas lielāks, tam vara.Ha, bet, protams..
Bet tas nav stāsts par mirušu skudra.
Šī skudra ir dzīva. Tā dzīvo, lai arī cik grūti tai dažkārt iet.
Lielajā skudru pūznī ir daudz skudru ģimeņu, kopienu, draugu un nedraugu. Šai skudrai bija vairākas labas skudru draudzenes, arī vairāki labi skudru draugi. Tā viņa dzīvoja, nemaz nemanot, ka ar katru brīdi viņas skudru draugi paliek arvien mazāk, tie ar ko tā pavadījusi teju pusi sava īsā mūža no viņas ir attālinājušies, neatpazīstami mainījušies. Nav jau liela bēda, jo tā vietā ir nākušas vietā citas, nu jau tuvas un labi pazīstamas skudras. Ar tām kopā viņa var kalnus gāzt, apceļot kaut visu skudru pūzni. Bet...
Skudrai ir skumji!
Skumji par tiem, kas viņu pametuši, neinterēsējas par viņu. Kādreiz Skudra bija tā, kas gāja ciemos pie labajiem skudru draugiem, tad viņai tas apnika, un tā viņa vēl joprojām gaida, kamēr viņas draugi atcerēsies viņu apciemot.
Bet Skudra vienalga nesaprot.
Kas noticis.? Un..- kāpēc?
Mazliet nostaļģijas.. (23.10.2007.)
Ziniet, dažkārt rodas tāda sajūta- gribas izslēgt visu, galvenokārt mobilo, skype, draugiem.lv (kā jau mūsdienās) - visus saziņas līdzekļus. Aizslēgt mājai durvis, pēc tam istabai. Tad darīt kko aiz neko darīt...un neviens nezina ko dari, nevar vērtēt vai kritizēt un spriest cik tas ir lietderīgi. Nav, kas piezvana, kas atraksta, kas ienāk, jo viss ir aizslēgts. Miers. Baigā sāpe, ja kāds nodomā, ka visam ko dari nav nekādas jēgas..Pat ja ne tik konkrēti, ne tik pārspīlēti, bet ar tāda veida ironiju.
Un tad man ļoti sagribas mandarīnu sajūtu. Nē, es negribu ēst. Tikai to sajūtu- apelsīnu smaržu. Arī Ziemassvētkus es negribu, tikai to sajūtu..
Un tad man ļoti sagribas mandarīnu sajūtu. Nē, es negribu ēst. Tikai to sajūtu- apelsīnu smaržu. Arī Ziemassvētkus es negribu, tikai to sajūtu..
Miljoniem zvaigznēs. (22.08.2007.)
Kāpēc jāelpo.Un jāēd.7 naktis jūrmalā.Smiltīs.Un zvaigznēs.Miljoniem zvaigznēs.
Klusumu troksnī.un.troksni klusumā.
Sauli naktī.un.mēnesi dienā.
Bez mobilā.Ar pastmarkām.
Bez naudas.Ar gliemežvākiem.
Ar akmeņiem.Bez stikliem.
Ar vēju.Ne no ziemeļiem.
To vienu vienīgo.Bet no katra pa bišķiņam.
Perfektu.Noteikti ne ideālu.
Skaistu.Ar asarām.
Gaismā vizuļojošu.Jāņtārpiņu.
Četras plaukstas.Divas sirdis.
Četras acis.Divas elpas.
Rasa raspodiņos.kailas pēdas.
Klusumu troksnī.un.troksni klusumā.
Sauli naktī.un.mēnesi dienā.
Bez mobilā.Ar pastmarkām.
Bez naudas.Ar gliemežvākiem.
Ar akmeņiem.Bez stikliem.
Ar vēju.Ne no ziemeļiem.
To vienu vienīgo.Bet no katra pa bišķiņam.
Perfektu.Noteikti ne ideālu.
Skaistu.Ar asarām.
Gaismā vizuļojošu.Jāņtārpiņu.
Četras plaukstas.Divas sirdis.
Četras acis.Divas elpas.
Rasa raspodiņos.kailas pēdas.
Es vēlos. (06.05.2007.)
gribu sauli, +26,4 grādus pēc Celsija, dienvidu vēju, zilas debesis, bez mākonīša, jūru, mūziku, tik vasarīgu kā lielāko laimes staru, gribu redzēt sapņus, gribu būt starp smaidiem, vēlos sēdēt četrus metrus virs zeme,koka zarā un šai dienvidu vējā šupoties, tūkstoš apskāvienus, pietiktu arī ar trim, saldas asaras. Kailas pēdas smiltīs,karsus oļus zem plaukstām. Būt drošībā kā skudra savā pūznī, mežā, kur nemīt skudru lāča. Lidot kā putns, uzvesties kā kolibri. Reizē būt taurenis vai viendienīte,kas izdzīvo katru mirkli, kas tai dots.
Es vēlos. Es gribu dzīvot; par neko nedomāt, izbaudīt---
Es vēlos. Es gribu dzīvot; par neko nedomāt, izbaudīt---
Abonēt:
Komentāri (Atom)