Pa to laiku Ungārijā..

Jau pagājušajā gadā bija manāms stress par to, kas notiks valstīs, jo tiek mainīta konstitūcija.

Jaunā konstitūcija sāka darboties no šī gada 1.janvāra.

Kādas pārmaiņas?

Pozitīvā lieta, ko tiešām var pamanīt - nedrīkst smēķēt publiskās vietās, t.i. vismaz pie pašām ieejas durvīm pie kādas publiskas ēkas, kā arī kafejnīcās un klubos [klubos mēs gan vēl neesam paspējušas to izbaudīt], autobusu pieturās utt. Arī cigaretes būs dārgākas.

Negatīvā lieta, ko varbūt nevar tik ļoti pamanīt, ja nav ar to saistīts - studentu lieta.

Ungāru studenti ir diezgan lielā stresā, jo viņiem vairs nav lielas izvēles. No vienas puses jaunajā valdības programmā ir savas labās idejas, bet tikai nosacīti.

Tātad, par ko ir lieta - 

Studiju maksas tiek paaugstinātas 2kārtīgi (un jau šobrīd šeit augstākā izglītība ir dārgāka, nekā Latvijā). Cik es sapratu no ungāru studentiem, tad, ja viņi grib pretendēt uz budžeta vietām, tad viņiem ir jāparaksta līgums, ka pēc studijām viņi vēl 5 (vai 15?) gadus nedrīkstēs izbraukt no valsts [es gan saprotu - nedrīkstēs mācīties, praksēties un strādāt]. Tanī pašā laikā visa situācija iet uz to, ka robežas tiks slēgtas, jo valdības priekšgalā ir kāds īpaši autoritārs vīrs, par kuru balso visi tie, kas dzīvo ārpus Ungārijas, jo viņš ar savu partiju deva iespēju šiem ārpus valsts dzīvojošajiem ungāriem iegūt Ungārijas pilsonību.

Kā jūs noprotat, šie likumi ir diezgan ļoti pret ES likumiem, kura arī atrodas Ungārija. 

Bet jau kopš jauno likumu veidošanas [un viņi to dara pamatīgi - visu apgriež par 180 grādiem] te ir dažas pretrunas - piemēram, mediju likums. Vienuviet cenzūra ir aizliegta un ir atļauta vārda brīvība, kas neaizskar citu, bet visādi citādi mediji Ungārijā nevar normāli strādāt, jo šeit reāli pastāv cenzūra. 

Lai arī daudzi cilvēki gluži tāpat kā Latvijā vien noplāta rokas un sēžot uz vietas cer, ka kaut kas mainīsies, daudziem noskaņojums kļūst arvien nomācošāks un no visa kopējā skatu punkta var teikt, ka Ungārijā drīz būs apvērsums, revolūcija vai pilsoņu karš. Un ja vēl no globālā viedokļa paskatās uz nacionālajiem konfliktiem visā pasaulē - šeit pie varas ir daudzi tādi, kuri čigānu minoritāti grib burtiski iznīcināt - un nav jau svarīgi vai tu esi vai neesi vai arī tikai izskaties pēc čigāna. Un nav jau būtiski, ka čigāns arī ir cilvēks. Tanī pašā laikā Ungārijas statistikā [un gan jau ka visur citur] noziedzības līmenis nav atkarīgs no tautības, bet gan no izglītības līmeņa. Strupceļš.

Kā varbūt jau lasījāt Latvijas medijos, jau šobrīd notiek protesti Budapeštā.

"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [1.diena - 25.12.11.]

Ievads

Sākšu ar to, ka man jau vairākus gadus ir vēlme paceļot pa Eiropu ar stopiem, bet tā nekā nebija sanācis. Tad nonācu šeiten Ungārijā...pienāca rudens brīvlaiks, kad visi kaut kur ceļoja un tad man radās ideja, ka varētu doties uz Rumāniju, Bulgāriju un Serbiju ar stopiem. Sanāca tā, ka neatradās kompanjona, bet vienai doties nebūtu īsti prāta darbs. Tā nu brīvlaiks pagāja ar nekur neaizdošanos. 

Ziema. Eksāmenu laiks. Pēdējais eksāmens, Ziemassvētku un pārliecība, ka pēc Ziemassvētku vakara došos uz Serbiju, jo dikti gribu redzēt, kā serbi dzīvojas, kā arī redzēt Novi Sad, jo kaut kā atceros, ka pamatskolā krievu valodas stundā par to runājām. Tad nu tas kļuva par mērķi. Bet tā kā ideja par lētu un piedzīvojumiem bagātu ceļojumu nelika mierā, kopā ar Gedvydas [LT] nolēmām paļauties uz piedzīvojuma un pozitīvisma garu un doties stop-tripā. Un protams, lai nokļūtu Novi Sad, kas no Pēčas [HU], kur studējam, ir kādi 300km, vispirms ir jātiek līdz Melnai jūrai. 8)

Ungāri saka, ka Ungārijā stopēt ir neiespējami...

Gluži tā nav, bet teiksim, ka ļoti spīdoši arī nav.

Savu ceļu sākām pēc Ziemassvētku vakara, kas nemanāmi bija ievilcies līdz ~4iem rītā. Mūsu pirmās dienas mērķis bija diezgan cēls - censties nokļūt Sibiu - Rumānijā. [Sibiu pirms dažiem gadiem bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un ir slavena ar interesantu arhitektūru - ļoti daudzām ēkām ir jumta lodziņi, kas izskatās kā acis.- romantiska pilsēta :)] Bet lai veiktu tik tālu ceļu, jāceļās pirms saules lēkta, lai ar pirmajiem saules stariem būtu uz ceļa. Nogulējām gan mazliet ilgāk un uz ceļa bijām ar otrajiem saules stariem - tā ap 9iem. 

No Pēčas izbraucām ar pilsētas autobusu, tik joki tādi, ka tas neapstājās visās pieturās un tā kā ne reizi ar šo busu nebijām braukuši, tad, protams, aizbraucām pāris pieturas tālāk un soļojām atpakaļ kādus kilometrus trīs.

Tad sākās centieni pierādīt, ka Ungārijā ir iespējams nostopēt auto. Pa to laiku paspējām izspriest, ka ja tuvākajās minūtēs netiksim iekš auto, tad dosimies uz vilcienu vai autobusu, bet katrā ziņā kaut kur brauksim, jo visi jau ļoti labi zināja, ka mēs dodamies ceļā...[un ja jau reiz pateikts, tad nu jādara..kā arī vēlme izrauties no ikdienas. :)] YES! Pirmais auto. Tikām līdz Mohács (Mohāč). Šķiet, ka šī arī bija vienīgā sieviete pie stūres visa ceļa laikā. :) Angliski gan īsti nerunāja, bet pāris vārdus pārmijām. :)

Mohāč paspējām jau mazliet pasalt - tāda dzestra 25.decembra diena gadījās [bet domāju, ka nevar salīdzināt ar Latvijas decembri - te tomēr krietni sausāks]. Tad apturēja vīrietis ar puiku, kurš pārkārtoja visu auto, lai mums būtu vieta. Brauca līdz pat Szegedai, kas bija mūsu sākotnējais mērķis, lai varētu tikt ārā no Ungārijas. Šis vīrietis pat nesaprata angliski, bet viņš ļoti vēlējās mūs kaut kā izklaidēt. Tad nu viņš piezvanīja sava brāļa meitai un iedeva mobilo man, lai es runājos ar šo meiteni. Pārsteidzoši, jautri un jauki. :)) Ilgi nerunājām, bet pēc tam vēl runājām ar viņu par vietu, kur mūs izlaist - viņa bija kā angļu- ungāru valodas tulks pa telefonu. Kad nokļuvām Szegedā, nevarējām saprast, cik tālu šis vīrietis mūs vedīs, jo viņš izveda cauri visai pilsētai un vēl krietnu gabaliņu pa lielceļu. Jāsaka gan, ka šī bija grūta diena, jo miegs mācās virsū neatvairāmi, bet ja es stopēju - tad neguļu. Yeah.

Kamēr centāmies tikt uz Rumāniju, paspējām papļāpāt ar pāris čigāniem; neko gan nesapratām un labi, ka viņi turpināja savu ceļu pa pretējo ceļa pusi. :) 

Rumānis dodas uz Rumāniju..

Mūsu nākošais šoferīts bija īsts rumānis, kurš brauca no Itālijas ar itāļu mašīnu - pilnu ar mēbelēm u.c. lietām. Mašīna nebija tā jaunākā, mēbeles izskatījās diezgan interesantas un šoferītim nebija līdzi tiesības - atstājis Itālijā, bet līdz šim nekādas problēmas neesot bijušas. To uzzinājām, kad viņš jautāja vai mums ir braukšanas apliecība.. :D Un tieši pirms viņš apstājās mēs runājām par to, ka manas tiesības ir kojās Pēčā, bet Gedvydas apliecībai beidzies termiņš [Lietuvā ir interesanti likumi - apliecību izsniedz uz 2 gadiem, bet atjaunot to var tikai mēnesi pirms termiņa beigām - tātad būtībā Gedvydam vajadzēja doties uz Lietuvu novembrī, lai šobrīd viņa apliecība būtu derīga]. 

Šis bija interesants puisis, vairāk gan spēja runāt itāliski un rumāniski, nekā angliski, bet tas jau bija progress - 3ais šoferīts un vismaz mazliet runā angliski. :) No viņa es arī uzzināju kā pateikt Priecīgus Ziemassvētkus rumāniski - Krečun feričit![rakstība gan mazliet atšķirās - Crăciun fericit].
Jēj, tikām līdz robežai! Sasmējos, kad metrus 50 pirms robežas šis puisis sāka meklēt savu pasi...Nebiju īsti pārliecināta, vai viņš tiks tik viegli pāri robežai [Rumānija vēl nav ES, kā arī Šengenas zonā - tur vēl viss uz robežas darbojās kā pie mums pirms ES] - nav vadītāja apliecība, mašīnā bardaks un tad vēl ne visai nosakāmas mēbeles (tās viņš veda savam draugam uz Timišoaru). Kad viņš atrada pasi, piebraucām pie robežsargiem. Diezgan jauna meitene - robežsardze, sāka diezgan nopietni lamāt viņu - tā bija pirmā reize, kad dzirdēju rumāņu valodu. Nesapratu gan kāpēc viņa ir TIK nikna jau pašā sarunas sākumā..bet kas man, ne uz mani bļāva..
Viņa paņem visas 3 mūsu pases un liek puisim nobraukt maliņā un pagaidīt; pēc tam  iebraukt vienā joslā, kur pārbauda auto. Vēl joprojām sēdējām mašīnā, kamēr robežsargi centās skaidrot puisim, kas nu būs. Cik sapratām no viņu sarunas - mašīna ir jāpārbauda, jo varbūt tur ir kādi nenomaksāti rēķini/līzingi, jāpārbauda, kas tiek vests utt. Gluži vai palika žēl jauko puisi, jo mašīnu pāri pār robežai nepārlaida un puisim acīs gandrīz asaras bija.
Sekojām robežsargam, kurš nesa mūsu pases, ieskenēja, paskatījās - ah, Latvija; Lietuva - Bye!
Ilgi biju domājusi, kā ir pāriet pāri robežai kājām - tā nu pienāca pirmā reize.

Vēl joki, ka lai tiktu uz Sibiu, mums vajadzēja nonākt Nadlac robežpunktā, bet bijām Cenad...

Teikšu, ka jau pirms Rumānijas robežas viss izskatās mazliet citādāk nekā Ungārijas vidienē - mājas rādās mazāk koptas, visos grāvjos mētājas atkritumi un ceļa malās rādās gadiem veci noplukuši plakāti. Tieši tā izskatās liela daļa Rumānijas - mežmalas un meži salīdzinot ar Latviju ir vienkārši drausmīgi [totālas atkritumu izgāztuves].

Pēc kādas pāris kilometru pastaigas nostopējām jauku ungāru onkuli. Angliski, protams, viņš nerunāja un būtībā arī nesaprata. Par spīti tam, viņš bija krietni runīgs un labprāt ar mums runāja ungāriski. Un īpaši tad, kad viņš saprata, ka mazliet es esmu mācījusies ungāru valodu un mazliet arī kaut ko saprotu, viņš centās izstāstīt visu ko. Neteikšu gan, ka sapratu visu, bet pa lielam centos un pat spēju ko arī atbildēt. [dzin,dzin,dzin - cepums man!:D] Viņš ir Ungārijas nacionālās gaļas veikala [latviski skan interesanti..] īpašnieks un vēl viņš no dārzeņiem grebj fantastiskus tēlus! Daudz viņam to foto mobilajā. Vēl dabūjām nogaršot ungāru cepumus.:P Braucām līdz Timišoarai. Viņš mūs ieveda pašā centrā, kur atradās arī viņa stends Ziemassvētku tirdziņā. Atvadījāmies pa ungāriskam [2 bučas uz vaiga]. :)

Timišoara
Bija jau kādi 3-4 pēcpusdienā, bijām dikti noguruši un lēnām satumsa. Nospriedām, ka paliksim Timišoarā.

O, čigāni uzstājas Ziemassvētkos! Spēlē visur un visu laiku un man dikti patīk!:)

Bijām sameklējuši vairākus hosteļus dažādās pilsētās, jo nezinājām, cik tālu tiksim. Tik nav mums ne GPS, ne kartes katrai pilsētai, bet labi, ka mums ir Nokia ar WI-FI un labi, ka centrā ir McDonalds!:) Tā nu atradām tuvāko no hosteļiem - Freeborn Hostel. No ārpuses ēka izskatās nekā, un ja nebūtu zīmes, ka tur ir hostelis, neviens to neiedomātos. Hostelis atrodas palielā dzīvoklī, bet kopā tur var apmesties kādi 16 cilvēki vienlaicīgi. Īpašnieks nav visu laiku uz vietas, bet ja piezvanīsi, pēc 5-10 minūtēm būs klāt. Tieši mirklī, kad zvanīju, durvis atvēra viens puisis, par kuru sākotnēji domāju, ka viņš tur strādā. Bet nē - viņš bija vienīgais, kas apmeties tur uz pāris dienām - Ziemassvētku laiks hosteļiem un hoteļiem ir tukšais laiks [ko gan nevar teikt par Jauno gadu, bet par to vēlāk.]
Kā parasti, aizmirsu puiša vārdu, bet būtībā viņš ir ķīnieties, kurš mācās Austrālijā, bet bija Rumānijā, tuvu Moldovas robežai, lai pāris mēnešus vasaras brīvlaikā [Austrālijā šobrīd ir vasara!] strādātu brīvprātīgo darbu.  Par laimi, viņš sagrāva mūsu ne pārāk pozitīvos iespaidus par ķīniešiem [apmaiņas programmā Pēčā ir viens puisis no Ķīnas - sirdī jauks, bet mazliet kaitinošs]. :)
Freeborn Hostel rekomendēju visiem, kam patīk hosteļi! Jutāmies pilnīgi kā mājās un ļoti negribējās braukt prom..es tur varētu dzīvot! :) Saimnieki arī fantastiski - puisis izstāstīja daudz interesantus faktus par Timišoaru, parādīja, kur doties un ko no katras vietas sagaidīt, izstāstīja kā varam tikt ārā no pilsētas utt.

Ļoti interesanti. :) Gribējās pavadīt vairāk laika un apskatīt krietni vairāk - Timišoara ir skaista pilsēta ar greznu un Ziemassvētku rotājumiem pārpildītu centru-, bet bijām pārguruši un diezgan ātri gājām gulēt, lai atkal agri var celties. Ak jā - un arī miegs šai hostelī bija fantastisks. :))

Pirmā dienā veiktais ceļš - Pēča [HU] -> Timišoara [RO]

Sniegs! :)

Gandrīz Ziemassvētki un nu pirmais nopietnais sniegs Pēčā! Vispār jau negaidīju, bet klāt ir! :D
Ziņoja jau, ka te - Meček kalnā ap TV torni ir normāli sasnidzis, bet kamēr savām acīm neredzu, tikmēr neticu.. lai gan šeit izskatās diezgan ticami - http://www.szeretlekmagyarorszag.hu/ilyen-a-havas-mecsek [Mans viedoklis gan bija, ka šīs ir bildes no pagājušā gada, jo aizvakar vēl nebija ne miņas no ledainiem nokrišņiem..:D]

Tā starp citu - vēl viens eksāmens palicis; cerība nokārtot ar pirmo reizi, bet viegli nebūs. Un nu vēl katru dienu vismaz stunda tiek veltīta vācu valodai... nu cerība arī, ka šo eksāmenu LV varēšu nolikt. 8)

Šeiten es dzīvoju! :)

Kārtējie novērojumi Ungārijā

Ungārijā netulko grāmatu autorus - ja reiz ir Daniele Steel, tad ir. Viņi šeit ir ļoti aktīvi uz atgādinājumu sūtīšanu par nenodotām grāmatām bibliotēkā. Bet tas labi, citādi tiešām var aizmirsties.

Izrādās, ka mana teorija par to, ka šeit rudenī vienkārši visi koki nokalst, nevis nokrāsojas, nav patiesa - nu ir skaists rudens - dzelten-zaļi-oranžas lapas. :)

Kā jūs iedomājieties, kā šeit tiek laboti ceļi!? Tāpat kā Latvijā? Nē. Latvijā bez vismaz 3 milzu agregātiem vispār nekas netiek sākts. Šeit viņiem ir varbūt viena mašīna, kas pieved smiltis un asfaltu, 5 lāpstas, 2 grābekļi un rokas prese. Ļoti vienkārši - nav jāuztur milzu mašīnas, bet to naudiņu samaksā cilvēkiem algās.

Pasniedzēji kavē lekciju sākumus. Gandrīz visi. Bet tā ir norma šeit. Tie, kas te nav pirmo pusgadu/gadu jau to ir pamanījušies iegaumēt un prot ierasties "laikā" jeb tad, kad pasniedzējs beidzot ir izdomājis sākt lekciju.
Ja viņš saka - "just a minute! I will take a water (vai vienalga ko citu)", tas ievilksies vēl uz vismaz 5 minūtēm. Toties laikā beigt viņi gan prot. :D

Pēčā, kā izrādās ir augstākā pamestā ēka Centrāleiropā. Nav tā, ka es to nepamanīju - to nevar nepamanīt..bet nedomāju, ka augstākā.

Studentiem šeit ir 50% atlaide sabiedriskajā transportā - nē, ne tikai pilsētas, bet tieši starppilsētu! Un par bagāžu atsevišķi NAV jāmaksā, kā tas ir pie mums Latvijā. Starp citu, arī Lietuvā studentiem ir atlaides sabiedriskajā transportā visā valstī - par to naudiņu, par kuru es no Limbažiem tieku uz Rīgu, Lietuvas studenti var aizbraukt no Viļņas līdz Klaipēdai.

Starp citu, šodien un rītu arī laikam Ungārijā ir milzu brīvdienas. Ja man pat vajadzētu kaut ko šodien veikalā - varētu doties tikai uz benzīntanku.. kaut gan būtu vērts pārbaudīt, kā ir ar lieliem iepirkšanā centriem. Tanī pašā laikā, kad viņiem pagāš7d bija brīvdienas, ar kājām aizgāju uz Tesco, kurš bija slēgts. Bū.

Vīrieši. Iespaidi. Atbilde. :)

Šodien man viens paziņa traki vēlējās noskaidrot, kādi tad ir tie ārzemju puiši un viņu attieksme pret sievietēm (lasīt - iegūt viņas).

Tad nu mana atbilde skanēja tā:
Franči ir nenormāli kruti domās par sevi, bet ja ir izdomājuši dabūt kādu meiteni, tad ir neatlaidīgi tik ilgi, kamēr dabū; vai atmet ar roku..bet biežāk jau dabū. Kanādieši ir tik ļoti aizņemti ar savu ķermeni, ka arī uzskata gluži tāpat. Un tas, protams, paver viņiem vārtus panākt to ātrāk nekā frančiem. Ja kāds ungārs ir pagadījies sajaukties ar citu nāciju un sanācis gluži izskatīgs, tad, visticamāk, arī viņam nebūs grūtību dabūt meiteni. Spāņi ir traki draudzīgi, bet vairāk tomēr tēmē uz savām spāņu meitenēm vai arī vismaz tādām, kas ir tikpat garas (lasi- īsas), kā tās. Izskatās, ka baltkrievi un poļi ir pārāk aizņemti ar domām par politiku vai ej nu sazin ko un par meitenēm nedomā; tāpat arī ķīnieši domā tik par kung fu un "ko tie stulbie eiropieši var dzert!". Vācieši ir katrs par sevi citādāki, jo kļuvuši par vāciešiem no visām citām tautām. Ko es vēl aizmirsu..? ā, un lietuvieši ir tādi paši kā latvieši - ej-nu-sazin-ko-viņi-domā (un dara).

8.nedēļa - challenges

Šonedēļ jūtos interesanti - dažbrīd šķiet, ka esmu paņēmusi pārāk lielus izaicinājumus, bet kad par to iedomājos, iekšā kāds saka, ka es varu izdarīt ne to vien. :)
Šova dejas ungāru valodā - diezgan traki; nepavisam nav viegli - visvairāk jau dēļ valodas; kung fu ungāriski - uztvert ir vieglāk nekā dejas; jo tur ir kāds, kas vienmēr pārtulkos, ja galīgi nesapratīšu. Valodai ir tik sasodīti liela nozīme!
Vēl viens izaicinājums - vācu valoda pašmācības ceļā. Dikti gribētos to panākt, bet ir tiiiik grūti pašai sevi piespiest katru dienu mazliet piesēsties! Visu labie plāni par vāciešu palīdzēšanu, ikdienas uzdevumu pildīšanu un cenšanos runāt vāciski pazūd kopā ar slinkumu jeb tagad-darīšu-to-un-to un domu "ātrāk visu ir pateikt angliski".
Arī mācībās jūtu, cik man daudz vēl vajadzētu mācīties, tai skaitā arī daudz jaunus angļu valodas vārdiņus; citādi tas viens man nezināmais vārds var mainīt visu nozīmi jebšu liegt man saprast domu.
Vēl šonedēļ secinu, ka ātrāk šķiet iemācīšos lietuviešu valodu, nekā vācu, hā.

Šomēnes visām fakultātēm dažādos laikos brīvlaiki. Visi ceļo. Atkal var manīt, kā atšķiras dzīves līmenis un uztveri par dzīvi latviešiem un citiem. Piemēram, kanādiete (vai arī viņi visi) aizceļoja pa Eiropu uz 2 mēnešiem! Protams, priekš viņiem Eiropa ir maziņa un arī kabatas nauda viņiem ir citādos apmēros. "Aizbrauc uz lidostu un paķer pēdējās biļetes par dažiem Eiro un tā ceļo no pilsētas/valsts uz pilsētu/valsti. Jūs nekad tā neesat darījuši?" teica kanādietis. :D

Bet nekas, nekas, ceļosim jau mēs ar,tikai mazliet pieticīgāk. :)

Viss i maziņš! WT un LV prezentācija

Jau iepriekš pamanīju, ka jogurtu, kefīru, pienu nevar nopirkt lielās pakās... bet te arī augļi, dārzeņi, kastaņkoki ir maziņi! Mājām logi ir maziņi, tāpēc viņi noteikti daudz maksā par elektrību. Halovīna ķirbji arī neizceļas ar apmēriem - un jā, šķiet, ka ķirbjus viņi izmanto tikai šiem amerikāniskajiem svētkiem, jo pirms tam ne veikalos, ne tirgū tos neredzēju.

Mans šodienas valodas sasniegums- tirgū sapratu, ka tante prasa, vai man nav 50 Ft monēta. Jēj! :D

Esmu noskatījusi vairākas vietas, kuras noteikti nofotografēšu - gaidu tik saulainu laiku un brīvu dienu. :)

Vienu vakaru gatavojām ungāru ēdienu - dereja nosaukumā. Ļoti sātīgs un smags saldais ēdiens - kaut kas līdzīgs pelmeņiem, kuros pa vidu ir vai nu ievārījums vai biezpiens. Ja viņu ceptu manuprāt man labāk patiktu, bet šitos vāra. Un garšo pēc neizvārītiem pelmeņiem, jo tā mīkla nepagatavojas.. . Slikti nebija, bet neesmu pārliecināta vai gribu gatavot vēlreiz tādu. Varbūt vienīgi pamēģināt ielikt cepeškrāsnī. :D

Vakar radās pirmie zilumi no Wing Tsun. Bet tie tādi sīkumi; viena meitene visu laiku staigā zilām rokām. Laikam nemāk kauties. :D Bet vispār tas ir viens no vislabākajiem sporta veidiem - trenē visu, īpaši domāšanu. Vakar pat sajutos kā pirtī - dikti ilgojos pēc LV pirts.. :) Un atmosfēra - fantastiska; esmu vienīgā ne-ungāriete, bet jūtos kā ģimenē. :))

Un tagad varbūt nekavēšu vairāk salsas nodarbības - ja vien arī citreiz varēšu dejot ar pasniedzēju. :D

Eh..man patīk Ungārija. :))

Šonedēļ prezentējām Latviju - ~15 min. video + mācījām "Cūkas driķos" + devām garšot ķilavmaizes, gotiņas, ābolkūku un Rīgas melno balzamu. Korejietes negāja prom no ķilavmaizīšu šķīvjiem, ābolmaizi apēda hiperātrumā, par gotiņām teica - mmmm..... bet balzams... diezgan lielā cieņā. :)) Un pat tukšās pudeles savāca! :)) :D
Par video - nesaprotu, kā cilvēki no super lielajām valstīm var izlemt, ko iekļaut prezentācijā un ko ne; mums par Latviju bija tik daudz ko teikt! :)

Apmēram var noskatīties šeit: [tā kā nācās sadalīt video, iespējams, kāds no kadriem ir pazudis..]

Socioloģijas studijas

No Latvijas studentiem vienmēr varu dzirdēt smagu ironiju, kad paziņoju, ka studēju socioloģiju. Šādu pašu attieksmi gaidīju arī šeit, bet te visi ir patīkami pārsteigti par to un saka, ka tas taču ir baigi interesanti!

Kāpēc Latvijā šāda attieksme? - Jā, mums nav jāmācās ķīmija vai fizika, mums ir jāzina pamati augstākajā matemātikā - un jā, nav jāiedziļinās tajā līdz ausīm, tomēr mums ir jāzina statistika - pat vairāk nekā eksakto zinātņu studentiem. Latvijā tiek kultivēts, ka svarīgas ir tikai inženierzinātnes, bet humanitārās zinātnes tiek noteiktas kā nekam nevajadzīgas. 

Nerunāšu par vajadzību, jo tās nudien IR vajadzīgas, bet runāšu par to, ka vajadzētu mainīt attieksmi pret to, kas ir grūti apgūstams un kas ne. Sociālās zinātnes nevar salīdzināt ar eksaktajām grūtības pakāpēs, jo tas vienkārši ir pilnīgi kaut kas cits. Nevar teikt, ka fizika ir grūtāka par statistiku vai ķīmija grūtāka par psiholoģiju un filozofiju. Fizikā un ķīmijā izteiksmes un izpratnes līdzekļi balstās uz skaitļiem un simboliem; psiholoģijā un filozofijā - uz vārdiem un idejām.

Socioloģija? Es teikšu, ka apgūt socioloģiju ir diezgan sarežģīts pasākums, jo tā neietver tikai socioloģijas teorijas un izpētes metodes, bet arī visas citas apkārtējās humanitārās zinātnes - psiholoģiju, ekonomiku, vēsturi, tiesībzinātni utt. Ja pārsvarā psiholoģiju padziļināti mācās psiholoģijas studenti, tad šeit, Ungārijā, mēs esam starp viņiem un mēģinām apgūt to, kur pārējiem jau ir kādi pamati un zināšanas (uh, un vēl pie tam no grāmatas, kas paredzēta pasniedzējiem - psihologiem). Tas pats ir arī civiltiesībās - esam starp tiesību zinātņu studentiem, kuriem ir krietni pamatīgākas priekšzināšanas šajā jomā, nekā mums, bet neko - viss vienkārši jāapgūst ātrāk un vairāk. Vienīgais priekšmets, kurā šāda sajūta nerodas ir starptautiskā kultūras komunikācija - šajā priekšmetā mums ir jāizzina dažādas kultūru īpatnības, par tām jādiskutē, jāpieņem citu viedoklis vai jāoponē, šeit svarīgāku lomu spēlē tikai iepriekšējā pieredze un cik atvērts un bezprincipāls esi tu pats.

Ko es ar šo garo izklāstu gribēju pateikt? - To, ka socioloģijas studentiem ir jābūt zinošiem ļoti daudzās jomas, nevis tikai vienā konkrētā virzienā.

Šodienas bilance

Nostaigāti vismaz 12 km mūsu mazajā lielpilsētā;
Piekauti vismaz 3 cilvēki;
Nodejoti vismaz 500 soļi;
Iztērētas vismaz 1500 naudiņas;
Nokopētas vismaz 230 lappuses;
Izcepti 500 grami gaļas un 1 sīpols;
Apēsts 1 saldējums, vismaz 70 grami šokolādes un 1 citrons;
Iegūtas vismaz 10 jaunas paziņas.

Diezgan veiksmīga diena! :))

Dejas. 2.ziņa

Šis būs īss apraksts par to, kā mums gāja deju atlasē.
Pirmais pārsteigums bija atrast mazās sarkanās durvis pa kreisi. Durvis pašas redzēt nevarēja, bet stenderi gan. Mums gan palaimējās, jo neliels bariņš jau pie slēgtajiem vārtiem bija sapulcējies.

Nākošais - es ļoti steidzīgi gribu iemācīties ungāru valodu! Nesaprast pat elementāras lietas ir stulba sajūta, pavisam. Ja es būtu Vācijā, es jau šobrīd spētu saprast vismaz par ko tiek runāts...šeit - nu tā - varu minēt. Dažkārt izdodas, dažkārt nē.

Kādu pusstundu kopā ar ungāriem gaidījām, kad tiksim iekšā zālē, jo tur jau notika kaut kādas dejas. Bija fantastisks noskaņojums, īpaši nekāds uztraukums, jo mēs te parādīsimies un pazudīsim.. :D nu tā.
Bet kamēr gaidījām, sanāca daudz cilvēku.. ne tikai minētie 9, bet vismaz kādi 30.

Kad pasniedzēji turpat kāpņu telpā visu izstāstīja visiem ungāru valodā, tad pienāca arī mūsu kārta to visu īsumā uzzināt no kāda ļoti labi dejojoša puiša. Jā - kā saprotiet, mēs bijām vienīgās ungāriski nerunājušās. Gaidīju, ka būs vēl kāds.

Viss sākās ar iesildīšanos. (Jā, viņi sāka vērtēt jau no tā brīža.) Pavingrojām...šie nočekoja, kam pa spēkam ir špagats.. par laimi nebijām vienīgās, kurām pietrūka centimetri līdz zemei. :D

Nākošais - pēc saraksta sauc visus dejotājus rādīt savu priekšnesumu. Pirmā meitene vienkārši sagrāva visas ilūzijas par to, kas varētu būt gaidāms. Viņa bija super. Bet pēc tam daži nākošie nebija tik spīdoši, nomierinājos. Lai arī es to visu uztvēru vairāk kā izaicinājumu, kuru pieņemu; labu laika pavadīšanu un paskatīšos-kā-viss-notiek-Ungārijā, maziņš stresiņš jau iekšā tāpat bija.

Pienāca mana un Lindas kārta. Lielākais mīnuss - mums vajadzēja vismaz 2x lielāku telpu, lai varētu parādīt to, ko gribējām. Zāle, kur mēs tikām sapulcināti vairāk atgādināja mazu skolas klasi, nevis zāli tik daudz cilvēkiem un dejošanai. Bet neskatoties uz to, nodejojām pieklājīgi. :)

Pati pēdējā lieta - tas, pēc kā sapratu, ka nudien nenožēlošu, ja netikšu iekšā (jā, rezultātus es uzzināšu kaut kad šodien) - jāmācās daži soļi. Tas man interesēja visvairāk - ko viņi mācīs un kādā līmenī prasīs. Līmenis bija ļoti augsts (kā jau tam vajadzētu būt deju komandā...bet es vienalga nebiju gaidījusi ko šādu). Dažiem izdevās ātri tikt līdzi, dažiem ne tik ātri. Man - nu tā pa vidam - visu krietni apgrūtināja, ka nesaprotu valodu. Soļus mācīja 3 jauni pasniedzēji - 1. bija meitene - nevaru aprakstīt stilu, kādu viņa mācīja, bet tas bija vissarežģītākais. Pēc tam bija puisis, kas mācīja ko līdzīgu hiphopam - tas man ļoti patika...un arī tas, kā viņš mācīja. Vienīgi pirmajā reizē ar mūziku biju pārsteigta, ka mēs iemācījās tikai kādas 5 sekundes. :D 3.bija jauna sieviete, kas mācīja salsu - o, tas arī man patika, jo bija salīdzinoši viegli (kā nekā pamatsoļus jau zināju.. :) ).Visi dejotāji tika sadalīti grupās; pēc iemācītās kombinācijas visām grupām jāparāda tas bez pasniedzēja palīdzības. Yeah, right! :D

Vismaz iečekoju kā tas notiek, esmu gandarīta par sevi, ka esmu mēģinājusi to darīt un ka nemaz tik traki jau nebija. :) Zinu, ka Latvijā, ja es par sevi nebūtu 100% pārliecināta, diez vai darītu ko tādu (lai arī vienmēr ir gribējies).

Šodien taps 2 ziņas - DEJAS. 1.ziņa

Iepriekš rakstīju par to, ka apmeklēšu Dancing University atklāšanas pasākumu. Pasākums pats par sevi bija ne šāds, ne tāds, jo sākumā gaidījām kādu stundu, kamēr varēsim skatīt kādu priekšnesumu..(nu kādas 40 min. varējām skatīties, kā daļa ungāru mācās salsas pamatsoļus) Bet pēc tam sākās nu tādi priekšnesumi.. mm... īpaši DU Dance team performances, kas noslēgumā bija kopā ar šejienes popstāru Kiraly Viktor. Jau iepriekš biju nolēmusi censties tikt iekšā šajā deju grupā, bet kad paskatījos, kā viņi dejo...noskaudu un pat nobijos. 

Par spīti tam, tajā pašā naktī sākās pieteikšanās uz deju kursiem. Es pieteicos arī uz šo deju grupu. Šodien ir atlase. Manas prognozes - būs labi! (mans mūžīgais optimisms!) Ir pieteikušies 9 cilvēki no max. 30 iespējamajiem. Mēs ar Lindu turp dosimies kopā un esam arī padomājušas mazliet par to, ko parādīt. Precīzāk - 2 dienas mēģinām ~1 minūtes garu priekšnesumu (jā, šis priekšnesums var būt no 30sek - 1 min. garš). Domāju, ka tā kā mēs būsim tik maz, esam arī mazliet patrenējušās, tur būs iesildīšanās un pēc mūsu priekšnesumiem vēl jāpamācās dažas deju kustības... nevajadzētu būt tik traki. Jūtos diezgan labi, kā arī mums ir daudz atbalstītāju (kas gan diemžēl nebūs klāt tur). :) 

Diezgan jautri ir mēģināt koridorī, kad garām staigā daudzi viesnīcas iedzīvotāji... :D 

Ok, ja jūs šo izlasiet šodien, tad turiet īkšķus - 19:30 (jeb 20:30 pēc LV laika) mēs bliezīsim pa bundžām! Un pēc tam jau redzēsim un jūs arī droši vien varēsiet izlasīt, kā bija un vai mēs Cyrano klubā svinēsim iekšā tikšanu vai nodejosim neveiksmi. :))

Uz Latviju - no malas

Kaut arī esmu Ungārijā, tāpat kā daudzi citi, kas atrodas ārzemēs, kaut nedaudz sekoju līdzi LV notiekošajam.

Neteikšu neko labu vai sliktu par vēlēšanu rezultātiem - tie ir tādi, kādi tie ir.

Teikšu par to, kāda ir sajūta nebūt mājās, bet uztvert visu informāciju no medijiem un tuviniekiem. Latvijas prese visu atspoguļo negatīvi. Tāpēc es to burtiski nelasu; izņemot tos rakstus, kurus draugi ieteikuši iekš Twitter vai atsūtījuši man linku. Aizvakar nopirku nelētu žurnālu angļu valodā - objektīvāk par Eiropu kopumā kā arī tā man ir laba iespēja uzlabot savu angļu valodu.

Šodien nejaušām trāpīju uz rakstu "Savādais kosmiskais objekts - Latvija". Pirmais iespaids - kas nu atkal būs...!? Bet, kad sāku lasīt, tad sapratu, ka Otto Ozols izsaka gluži manas domas. Man tā tracina šī nebeidzamā cīņa starp krievvalodīgajiem un latviešiem! Man tiešām ļoti gribētos, lai šo rakstu izlasītu VISI. Kāpēc? Tāpēc, ka, lai arī ar foršu ironiju, bet rakstā ir cilvēcīgi paskaidrots, kāpēc latvieši uzvedas tik agresīvi pret krievvalodīgiem, kad viņi sāk runāt par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā un kāpēc krievvalodīgie noliedz okupāciju kā tādu. Arī es esmu par ideju, ka mēs varētu būt skaista, plaukstoša valsts, kurā dzīvo saticīgi iedzīvotāji ar bagātām valodas zināšanām. Es esmu par to, ka ikvienam jārunā tajā valodā, kurā valstī viņš dzīvo (tādēļ arī es šeit - Ungārijā pēc iespējas ātrāk gribu iemācīties ungāru valodu; par spīti tam, ka tā ir patiešām sarežģīti un nelīdzinās nevienai no man kaut daļēji zināmām). Nav jābaidās kļūdīties, vietējie būs krietni priecīgāki dzirdēt tevi viņu valodā un labprāt palabos nepareizi pateikto. Un arī pašam lielāks prieks! :)

Atkāpe: pirmajās dienās šeit grāmatu veikalos meklēju grāmatas, no kurām varētu mācīties ungāru valodu (jo LV tādas neatradu). Tad nonācu Pēčā, vienā lielā grāmatveikalā - tur ir ļoti liela dažādība ar grāmatām! Un ne tikai, lai ungāru valodu iemācītos angliski runājošais.. Pameklējiet Latvijas grāmatu veikalos! Kā ir? Cik daudz grāmatu sniedz iespēju cittautietim iemācīties latviešu valodu? Nav nemaz tik viegli..? Nu ja atrodas, padodiet ziņu, es gribu redzēt! ;)

Nesen izlasīju biogrāfisku grāmatu par 1.,2.pasaules karu un zeltītiem 20-30.gadiem Latvijā. Man radās iespaids, ka tad jebkurš cilvēks, kas mācījās skolā, zināja vismaz 3 valodas! Tā taču ir bagātība - zināšanas! Man ir sajūta, ka Latvijā to liela daļa nudien nesaprot. Kaut gan es ceru, ka kļūdos. :)

Lietus, rudens, cikādes un "man patīk mācīties"

Jēj, šodien līst! :)) Es patiešām šeit priecājos par lietu, citādi te ir tik spiedīgi karsts... Bet šim lietum ir jābeidz līt līdz pus7iem vakarā, jo tad notiks Dancing University prezentācija/atklāšana. :)

Es jau vakar rakstīju, ka manuprāt šeit lapas nekrāsojas, bet gan vienkārši nokalst un nokrīt. Vizuāls pamatojums manam teiktajam:

Pie dabas apraksta aizmirsu pieminēt cikādes (?? varbūt kaut kas cits, kas līdzīgs šitiem) pie Balatona - tās vakaros grieza tik spēcīgi, ka galva dulla jau pēc pavisam īsa brīža. Glābiņš bija vien vilciens, kas kursēja ik pa pusstundai un uz pusminūti apklusināja šos kukaiņus.

Nu arvien skaidrāks sāk tapt lekciju saraksts un tas, ko mēs tur vispār darām un darīsim. Šodien gan atkal - ieradāmies uz lekciju un domājām, ka sāksim mācīties starptautisko politikas ekonomiku, nekā. Pasniedzēja parunājās, pateica, ka šis priekšmets būs trešdienās un bye,bye. Jā, trešdienās ir gandrīz visi priekšmeti. Vēl jaukāk ir tas, ka trešdienās tie ir pasniedzēji (nu vismaz pāris), kas uz šejieni brauc no Budapeštas, kas nozīmē, ka nevarēs pārlikt citu laiku. Nu nekas, būsim universāli - atradīsimies vairākas vietās vienlaicīgi. 8)

Jā, un viena no tām pasniedzējām ir tā, kurai es jau 3x esmu rakstījusi e-pastu, lai noskaidrotu, kad notiks mūsu lekcija...atbildi, protams, es nesaņēmu no viņas, bet gan no kādas viņas kolēģes. 

Otrā lekcija šodien bija par etniskajām minoritātēm, identitātes krīzi Eiropā. Pasniedzējs patiešām erudīts, ļoti kompetents; pagāšreiz pat mazliet nobiedēja ar saviem jautājumiem, bet šodien dikti ieinteresēja. :) Patiešām priecājos, ka šodien kāda lekcija arī bija kā lekcija, citādi sāka jau rasties sajūta, ka mēs te it kā esam, bet neesam. :D Kā Anna teica - vairāk laika paiet gaidot lekcijas, nekā tajās esot. Cerams, ka drīz tas mainīsies, lai var ķerties citām lietām klāt. :)

Par lekcijām vēl - šeit viņiem ir ungāru angļu plūsma, tas ir, šeit ir daudz ungāru studentu, kas studē angļu valodā, līdz ar to, mūsu lekcijas papildina daudzi ungāru studenti. :)

Liels uzsvars uz gala vērtējumu tiks likts uz to, cik aktīvi mēs iesaistāmies diskusijās, uzdodam un atbildam uz jautājumiem...Man tas nozīmē - intensīvo angļu valodas kursu. 

Secināju, ka man patīk mācīties. Hmm.. :D

--

-Es nekad negribētu būt zāle. [paskatoties uz šeit izkaltušo zāli]

-Linda: Arī Amsterdamā nē?

-Nē, jo tad mani vēl dedzinātu!

Ungāri sasveicinoties un atsveicinoties saka 'szia'. Mēs ar Lindu nospriedām, ka varētu sākt kaut kur dziedāt...

-Szia!

-Szia!...Szia!...Sijā auzas tautu meita...

Brīvdienas..

Šajās brīvdienās ~20 cilvēku bariņā devāmies apskatīt un pabaudīt Centrāleiropas lielāko ezeru - Balatonu.
Mums atkal dikten paveicās, ka šajās brīvdienās iztikām bez maksas par naktsmītni, jo palikām Bārnija (latviskojot) drauga vasaras mājā Balatona ezera dienvidu pusē. Arī par ēdamām lietām sanāca maksāt diezgan maz, jo dalījām uz visiem. :)

Pie Balatona saule nenoriet kā Baltijas jūrā - tā pazūd spalvmākoņos un tur arī paliek. Līdz rītam.

Brauciens uz turieni...
Jau ļoti laicīgi aizgājām uz autoostu, kas šeit nemaz tā pa gabalu neizskatās pēc autoostas, bet gan drīzāk pēc kāda tirgus teritorijas.. mūs sveic latvāņu bulciņas:

Tornyos Latvany Pekseg

Vēl Bārnijs par mums parūpējās un sameklēja visus transporta sarakstus. Puse brauca ar auto, puse ar autobusu. Mēs tajā otrajā. Baigie joki - uz Kapošvaru brauc 2 autobusi vienlaicīgi...hmm...izvēlējāmies pareizo (otrs kursē caur kaut kurieni un kādas 20min ilgāk). Autobusu biļetes mums kā studentiem sanāk varbūt mazliet lētāk, nekā Latvijā, jo šeit ar studenti karti sabiedriskajā transportā (visā valstī, nevis tikai galvaspilsētā!) ir 50% atlaide. Ja nav nekādu atlaižu - tad gan sabiedriskais transports varētu nebūt izdevīgs. 

Mīnuss pirmajā starppilsētu braucienā ar autobusu - visu ceļu (~1,5h) nostāvējām kājās - autobuss pārbāzts.

Kapošvarā jāgaida kāda pusstunda līdz nākamajam autobusam uz Balatonlelli (jap, LELLI!). Izdomāju sameklēt saldējumu. Atradu skaistu ieliņu, ko jau pamanīju internetā bildēs; diemžēl neievietošu te, jo tās bildes manā mobilā. Nākošā autobusā tīri labi - ne vairs tik karsti; arī sēdēt bija kur.

Balatonlellē mūs - autobusa braucējus sagaidīja Bārnijs un Fiona (šoferīši). :) Nokļuvām Balatonfenyves. Šis ciemats parasti ir pārpildīts vasarā, bet tagad tur diezgan maz cilvēku; jā, tas nekas, ka priekš mums šī vēl ir vasara. :)

Nu gandrīz visi...labi - puse.

Šeit mana istabas biedrene Džordžīna (Georgina) taisa mums visiem angļu brokastis. Labs, labs! :))

Neko īpašu jau tur nedarījām - kopīga padzīvošana un sadzīvošana, peldēšana, sauļošanās :) - jā, nevarēju iedomāties, ka septembra saulē es varētu tā apdegt...šodien diezgan traka sajūta. Bet vispār fantastika, beidzot atkal kaut mazliet vairāk pie dabas - tā bija pirmā vieta Ungārijā, kur satiku kaut ko līdzīgu odiem un skudrām. Arī kaķi, kurš ķer (un arī noķer) peles. :) O, arī zirnekļus! Zirnekļa bilde gan man ir!: 

Vēl par dabu..

Iespējams, ka es jau pieminēju tos baložus, kas vispār atgādina pūces. Tie mūs sagaida 'mājās' un atvadās, kad ejam prom. Vēl gan nevienu no viņiem neesmu redzējusi, bet dzirdam gan. Nu tiešām kā pūces pilsētā! :D

Naktī guļot vasaras mājā pie Balatona, man radās sajūta, ka ir pavasaris - es dzirdēju tik daudz putnu ārā! Nu tiešām tā kā Latvijas pavasarī! :))

Te rudens nav rudens. Ja jau prom braucot sāka dzeltēt bērzi, tad šeit nekā tamlīdzīga - tas sāk pietrūkt - Latvijas skaistā rudens. :) Šķiet, ka te visas lapas vienkārši nokalst un nokrīt. Pēc tā mēs secinām, ka viņiem varētu būt baigie pārsteigumi, kad prezentēsim Latviju... :))

Un jā, vēl - šeit, Pēčā, ir ļoti karsts - vēl joprojām. tieši tādēļ neapkrāvos ar daudz mantām dodoties uz Balatonu, un nepaņēmu neko no jakām, zeķēm un garām biksēm. Diezgan stulbi no manas puses, jo tur tiešām jau ir par vairākiem grādiem vēsāks.. un naktis arī vairs nav tik siltas. Mācība. 

Šorīt atgriezāmies. Šādi Kuns (Koen) un Marko gaida autobusu :D:

Puse dienas pa miegam, bet otra puse gatavojot ēst.. un "ok, aizejam paskatīties, kas notiek centrā".

Pēčā no piektdienas līdz nākošajai svētdienai notiek Örökség Fesztivál (jeb tulkojumā Mantojuma festivāls).

Šovakar pabijām Lyre le Temps koncertā. Fantastika! Biju viņus dzirdējusi ierakstos...bet tas nudien nav tas. Dzīvajā viņi ir tīīīk enerģiski, ka pat visnogurušākais cilvēks (ja vien viņam patīk laba, kā es saku, progresīva mūzika) saēdīsies kaudzi enerģijas. Super! :)) Ieskatam dziesma pazīstamās skaņās no šodienas koncerta:

Mācīties pirtī nav joka lieta!

Vakar beidzot notika pirmā īstā lekcija, kuru tiešām var nosaukt par lekciju. Sapratu, ka par civiltiesībām nezinu gandrīz neko, un ka pirtī mācīties ir nenormāli "interesanti"  - ārā bija kādi 30+ grādi, bet iekšā - kā siltumnīcā + bez nekādas ventilācijas. Godīgi sakot, tur nomirt varēja. Un ja vēl ņem vērā, ka otrdien atkal bija milzu ballīte...Īsāk sakot, es priecājos, ka es to izturēju. Vienīgi pēc tādām lekcijām, gribas ielēkt kādā dīķī.

Un stundu pirms mums bija lekcija psiholoģijā. Tā kā nākošā lekcija ir vismaz 40minūšu gājienā vai arī kādu padsmit minūšu braucienā, tad neko īsti tur nepadarījām - sapratām vien to, ka mums ir jālasa grāmata, kuru šobrīd nav iespējams dabūt un pēc tam par izlasīto jāparunājas. :D

Pirmais uzdevums - atrast īsto autobusu. Ok, atrast īsto ielu, no kuras atiet autobuss. Dažu minūšu laikā arī tas izdodas. Iekāpjam pārpildītajā autobusā un spriežam kā tiksim ārā. Mēģinām saprast arī to, kā te darbojas biļešu sistēma un cik tas maksā.. Rezultātā - pirmais brauciens Pēčas sabiedriskajā transportā - pa zaķi.

Izkāpām laikam vienu pieturu pirms vajadzīgas, bet tas nekas, autobuss gandrīz tikpat ilgi gaidīja pie sarkanās gaismas.

Nākošais uzdevums - atrast īsto ēku - "Z" ēku. Nolēmu, ka jautāšu pirmajam cilvēkam, kas parādīsies blakus fakultātei - paveicās; meitene saprata, ko mums vajag. Tikām ēkā...nu jāatrod auditorija..4.stāvs (pēc LV sistēmas) - o jā, augsts kāpiens.

Pirts ārā, pirts autobusā un vēl lielāka pirts šajā lekcijā, bet nekas - visur bijām un visu paspējām laikā! :))

Mūsu ēdieni Ungārijā. 1.daļa. - Fotostāsts :)

Šo es ēdu vakar vakariņās. Gribējām atrast kādu kafejnīcu, kur ir kaut kas no ungāru ēdieniem. Nezinu gan vai šim ir kāds sakars ar tradicionāliem ēdieniem, bet garšīgs tas gan bija. Miniet - kas tas ir? Pasūtīju kaut ko ar sēnēm. Hmm... Černobiļas sēnes? :D Nē, iekš tā brūnā ir šampinjoni ar fetas (varētu būt) sieru. .... UN karija mērce!!! :)) - tā bija viena no lietām, ko es šeit veikalos meklēju un nevaru atrast. Ak, lucky me.

Šī ir šobrīd labākā maize, kādu šeit esam ēdušas. Bet tāpat nestāv tuvu Latvijas mantai - novērtējiet! ;)

Šos mums ir paredzēts izbarot puišiem, kad viņi dzers aliņu. Pē, šitos nepērciet!

..tad jau šitā lieta ir krietni labāka. Kroketes, laikam. Liksim iekšā zupā kādā no tuvējiem vakariem. Bet vispār ir ēdamas arī tāpat - tādi forši kraukšķi! :)

Šos vēl nepamēģinājām, bet cena un nosaukums ir daudzsološs.... (LV "Līcis" ! :D )

The best! Var ēst ar karotēm! :D

Tā nav tēja, tas ir piens! Un tas ir piens ar mazliet nenormālu derīguma termiņu (gluži kā mūsu "Lāse").

Ņamma.

Šito NEpērciet! Garšo pēc pelējuma vai...nu vispār galīgs pē. Tik tālu kāds šo izdzēra, kad vairs nejuta, ko dzer - iebarojām.

Jā, šis vīns tādā gadījumā ir krietni labāks. Man gan visiem vīniem šajā pusē prasās piebērt cukuru, bet tā būtu mazākā bēda. :)

Šis ir tas dēļ kura veikalā aiz priekiem gandrīz sāku lēkāt! KEFĪRS! Un garšo tikpat labi kā Latvijā! :P

Ilgi meklētās auzu pārslas. Tiešām reti kur ieraugāmas. bet citronpiparus tā arī te nevaru atrast... :(

Bietes - pirkām, lai uztaisītu auksto zupu. Sagrieztas šķēlēs, nevis kā LV, bet labas gan! :))

O jā, izskatās, ka mums ir tik daudz ēdiena! :D Bet jā, tas tā noteikti ir tikai sākumā....

Šie gaida Latvijas prezentācijas vakaru... un arī gotiņkonfektes to dara...un arī mūsu idejas par citiem ēdieniem, plaukstiņpolka un LV video.

Arī šādā formātā var nopirkt ievārījumu. Tīri tā neko. Nav jau gluži kā no mājām, bet pankūkām derēs.

Mūsu fakultātē (arī viesnīcā) ir daudz dzērienu un ēdienu automātu. Šajās karstajās dienās esam iecienījušas kafijpienu - super! :))

Šeit iekšā ir sojas desa. :D Pievienojam aukstai zupai...

Izdiedelēju milzu bļodu un here it is! :))

Piedāvājām katram garamgājējam. Viņiem patiešām garšoja! Un viņi atcerēsies mūs, jo nekad agrāk nebija ēduši kaut ko TIK ROZĀ! Dažs tik vēl apvaicājās vai tās ir pusdienas vai vakariņas...mēs esot izvēlējušās galīgi dīvainu laiku ēšanai. "Atnācu mājās - gribu ēst!" 

Jā, vis- kaut- kas. 

Vis- kaut - kas dubultā. Negaršīga kafija un garšīgas garšvielas (bez citronpipariem :( ).

Kur nu bez saldējuma!? Katru dienu vismaz pa vienam jāapēd! (garšo gandrīz gluži kā Itālijā!:)) )

Nemēģiniet uzcept picu mikroviļņu krāsnī. Ja nesanāk ieslēgt cepeškrāsni, pasūtiet no picērijas. Bet par spīti tam - bija tīri ēdama.

Ak jā...šeit tiek mācīta viena no dzertiņspēlēm. Dzēra Laima, Barny un Tom. Kā tad tā!?

Starp citu - pasūtīt šādu milzu picu uz veselu bariņu ir krietni lētāk,  nekā  pašiem gatavot kaut ko patiešām nopietnu. Vienīgais mīnuss - nu dikti ilgi sanāk gaidīt! (Bet tas tāpat nemazina ēšanas prieku... :D )