"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [3.diena - 27.12.11.]

Cerējām 3.dienu veidot vieglāku un mērķis bija Varna. Tomēr, pēc biznesmeņa ieteikuma nolēmām vispirms doties uz Konstancu un no tās uz Varnu.

Man ļoti patīk rumāņu valoda! Un šis ir punkts uz i! - Drum Bun! :D

Gandrīz zaudētās cerības nostopēt un 160km/h

Agrā rīta stundā ar metro braucām ārpus pilsētas. Auksts rīts. Pusstundas laikā bijām kārtīgi nosaluši un lēnām jau gājām atpakaļ, kad beidzot apstājās mašīna. Divi vīrieši tā ap 45-50. Mēs - dikti laimīgi, ka siltumā; viņi dodas uz Konstancu un brauca viņi tā uz 160km/h nepārtraukti [atļautais - 130km/h]. Kad pamanīja vienu policistu, tad apstājās, no bagāžnieka izņēma radaru uztvērēju un pieslēdza (sasmējāmies, bet ko vajag to vajag - mums jau ka tik ātrāk!). Par spīti ātrumam, šoferis brauca ļoti pārliecinoši un mašīna arī stabila, tāpēc nekādu uztraukumu. :) + viņš var atļauties- 6 ātrumi. Yeah! Un tomēr, neskatoties uz to, ka viņam bija radaru uztvērējs, nepaspēja nobremzēt laikus un policija mūs apturēja. Blakus sēdētājs izskatījās ļoti nelaimīgs un šķita, ka lieta nopietna [rumāņu policija pazīstama kā dikti nešpetna institūcija]. Lai nu kā, viss notika dikti ātri un jau pēc minūtēm 5ām bijām ceļā. Rumāņu valodu es nesaprotu, bet nopratu, ka vai nu viņam jāmaksā 300 (~60Ls) vai 3000 lejas. Bet tas nenozīmē, ka turpmāk viņš nepārsniedza ātrumu..brauca tikai mazliet lēnāk - 150km.h. :D

Konstanca (Constanţa) - kontrastu pilsēta

Konstancā mūs izsēdināja diezgan tālu no centra, bet mums, protams, atkal nebija ne jausmas, cik liela ir pilsēta. :D Iekāpām pirmajā autobusā - uz info lapas rakstīts, ka viena biļete maksā 1,75 lejas, bet ja nav biļetes, sods - 100 lejas. Protams - autobusā biļetes nopirkt nevar. Tad nu pēc pāris pieturām lecām ārā, meklējām biļešu kiosku un centāmies saprast, cik tālu ir centrs. Benzīntankā pateica, ka diezgan, tāpēc ņēmām nākošo busu un tik braucām. 

Šādi pudeļu lauki mijas cauri visai Rumānijai! Smējāmies, ka viņi audzē PET pudeles. Izrādās, ka tas ir rozēm...nevaru gan iedomāties, cik maziņas ir tās rozes, ja tās var noslēpt PET pudelē [dažviet gan bija arī 5l..:D].

Jēj! MELNĀ JŪRA!!! Mans mazais sapnītis piepildījies! :) Un šķiet, ka pirmo reizi dzīvajā redzēju arī medūzas - daudz medūzu!

Konstancu jau pirmajā mirklī nodēvēju par kontrastu pilsētu. Tur blakus mazai noplukušai mājelei ir jauna daudzstāvu ēka, blakus vīnogulājiem - auto remontdarbnīca; blakus koptai baznīcai vai viesnīcai - sagruvusi ēka pilna ar atkritumiem. Sava veida romantiku piedeva arī čigānzēns, kurš vismaz 5 valodās mācēja paprasīt 1 euro. Kas vissmieklīgākais - viņš jautāja pēc euro, nevis lejas. Savā ziņā viņš izskatījās pēc jauna pirātpuika - ar zelta zobu priekšgalā, dažiem dīvainiem aksesuāriem un diezgan labā apģērbā, lai diedelētu. 

Mošeja ar minaretu.

 

Tiešām Oriflame?

Šādi kuģi sagaida šķiet no visām pusēm iebraucot Konstancā. :)

Pirmo reizi biju īstā mošejā un minaretā - šķiet, ka tas Konstantā savā ziņā kalpo kā skatu tornis. 

Melnā jūra - fantastiska! Tikai viņiem būtu ļoti nepieciešamas mūsu "Lielās pavasara talkas" - viss ir drausmīgi piedrazots, viena lieta, ka tā tas ir pamestās ēkās, bet cita - pludmalē un zaļajā zonā. Neskatoties uz to, mums Konstanca ļoti patika. :)

5.autobuss

Cenšoties tikt ārā no pilsētas, izvēlējāmies pareizo autobusu, bet neizvēlējāmies pareizo pieturu, atkal aizbraucām par tālu. :D - līdz pašam gala punktam galīgā dārziņu/dzīvojamo māju mikrorajonā. Kāpām tā paša numuru - 5., autobusā un braucām dažas pieturas atpakaļ. Jāsaka gan, ka gala punktā mēs nesapratām, kur īsti atrodamies un centāmies to noskaidrot no kādas rumānietes, kas, lai arī runāja tikai rumāniski, kaut kā atbildēja uz mūsu jautājumu. Tad mēs atkal izkāpām vienu pieturu ar ātru, bet tas jau vairs nieks vien. :D

Mistiskais autobuss

Stopēt ārā no Konstancas ir diezgan interesanti - uz Varnu ved 2 ceļi - caur Mangaliu un caur Dobrich, bet sākas tie vienuviet - pie apļa. Tur arī palikām. Sākotnēji vēl bija diezgan silti, bet tikko saule aiz kokiem tā auksts. 

Sākām salt un atkal lēnām devāmies atpakaļ uz vilcienu staciju vai autoostu, kad apstājās autobuss, kura logā bija mums nezināms mērķis [t.i. pilsētas nosaukums]. 

Pirmajā mirklī mēs nesapratām vai tas tiešām ir mums, bet tad kāds vīrietis māja, lai ātri, ātri lecam iekšā, ierādīja mums vietas un darīja savas lietas tālāk. Gaidījām - varbūt prasīs mums maksāt - kā nekā autobuss..un tā pat nebūtu liela problēma - kā nekā, taisījāmies braukt ar autobusu vai vilcienu.. bet kad sākām domāt, kāda nauda mums ir un cik daudz - hmm...7 lejas...Ungārijas forinti...hm... Būtībā mēs varētu samaksāt tikai forintos. 

Kad domājām pa kuru ceļu doties, spriedām, ka droši vien labāk būtu braukt caur Dobrich, bet tai pašā laikā es teicu, ka man nebūtu nekas pretī braukt gar jūras krastu [t.i. caur Mangaliu]. Jā, šis autobuss brauca caur Mangaliu. Kā vēlāk uzzinājām no bulgāriem, viņi slengā par mangāļiem sauc čigānus. Viņi tagad zina, ka tas nav tāpat vien - tur tiešām viņi ir daudz! 

Ilgi spriedām, kas šis varētu būt par autobusu, jo neviens par mums nelikās ne zinis. Viņi apstājās diezgan bieži - lai paņemtu vēl kādus cilvēkus [tikai šoreiz ar bagāžām], steidzīgi kaut ko nopirktu vai kaut ko no kāda paņemtu. Kad vienā reizē autobusā ielēca kādi 5 diezgan tumši rumāņi, tad spriedām, moš' tas ir kāds labdarības autobuss!? ;D Beigu beigās izspriedām, ka tas ir kāds ekskursantu autobuss; iespējams, ka dodas uz Turciju [sev aiz muguras dzirdēju kādu runājam pa telefonu par Istambulu, šķita, ka turku valodā].

Mums piedāvāja atsvaidzināties ar tādu kā meloņu losjonu [tik no sākuma domāju, ka tas vīrietis piedāvā iedzert.. :D] - nezinu, cik populāra šī lieta ir Rumānijā, bet Turcijā laikam diezgan populāri - īpaši vīriešu vidū. Nogaršojām arī super garšīgus cepumus. Mazliet apbrīnojami - mēs, pilnīgi nepazīstami cilvēki mistiskā autobusā, kur neviens ar mums nepārmij ne vārda, piedāvā visādus labumus.

Uz robežas jutos jau kā savējā tūristu autobusā. Bija gan diezgan savādi kāpt iekšā autobusā - gluži kā es brauktu kādā ceļojumā ar tūrisma grupu. :)

Varna - Bulgārija

Lai arī saule jau bija aiz kalniem, varēja manīt, ka Bulgārija pilnīgi atsķiras no Rumānijas. Citādas ēkas, pakalni un citādi kalni..

Varnā iebraucām pilnīgā tumsā, bet braucot iekšā man tā atgādināja ierašanos Itālijā, Reggio Calabria - gaismiņas kalnos, vienā pusē tumsa - laikam jūra... fantastiska sajūta. :) 

Neilgi pirms centra tas pats vīrietis teica: Cathedral. You - go! Jā, ar angļu valodas zināšanām lepoties viņš varbūt nevar, bet sapratām mēs žigli. :) Kā izrādījās, vēl viens puisis brauca tikai līdz Varnai. Jau iekāpjot autobusā izskatījās, ka viņš grib ko teikt vai arī, ka viņš nav gluži kopā ar citiem. 

Par autobusu nemaksājām neko. Sākotnēji domāju, ka būtu pieklājīgi pajautāt, bet kad šis vīrietis jau 5o reizi autobusā gāja mums garām un neko neteica, nospriedu, ka nav ko sarežģīt situāciju. 8)

Vēlējāmies atkal izmantot McDonalds Wi Fi, tikai joki tādi, ka Varnā ir milzīgs M uz vienas ēkas jumta, kurā McDonalds nemaz neatrodas. Tad nu nospriedām, ka iesim vien uz centra pusi un tad jau manīs. Mums ir neviltots talants vispirms nonākt pilsētas skaistākajās daļās un tikai tad redzēt centru un visus pārejos smukumus. Kā Gedvydas teica: Varna without make-up. 

Varnā atkal mums bija daži hosteļi listē, vajadzēja tikai atrast, kur tie atrodas. Blakus tūrisma informācijas centram ir karte - rakstīta tiem, kas nesaprot kirilicu, bet problēma, ka tur nemaz nav visas ielas un kā vēlāk uzzinājām, pati karte ir kādus 6 gadus veca un rakstīta poļu valodā, bet uzstādīta tikai pirms gada. Atradām vienu ielu uz kuras atrodas viens no hosteļiem, bet tas ir kādā citā pilsētas daļā [bet mēs pat nesapratām, kurā pilsētas pusē ir šī daļa]. Tad nu nācās atrast pilsētā neesošo ielu, palaimējās, ka nejauši atradām vilciena staciju ar Wi Fi. Mūsu vajadzīgā neesošā iela izrādās ir pašā centrā. :)

Ejot uz hosteli atradām arī skaisto, izrotāto centru.

Kam Ziemassvētki, kam Lieldienas... 

Katedrāle

Koperniks! [un viņa vārdā nosauktā observatorija fonā]

Flag Hostel Varna

Un tad atkal sākās brīnumi - atrast īsto ielu un ēku. Ēku atrodam, bet atvērtas durvis tikai vienas, kuras burtiski ved uz nekurieni. Pie durvīm vienīgā plāksnīte - Heptagon.

A kur Flag hostel? Centāmies no visām pusēm tikt iekšā un atrast kādas norādes, kad paskatījāmies vēlreiz adresē - 4. stāvs! Ahā! Devāmies uz nekurienes 4.stāvu un atradām hosteli! :) 

Mūs sagaidīja jauka meitene Bobby ar superīgu suni Zaru. Mēs dikti priecājāmies, ka beidzot varam paspēlēties ar suni.. un protams, ka suns bija tikpat priecīgs arī par mums. Un rīta gaismā sunene mūs gaidīja jau pie durvīm! :)) Šajā hostelī uz to nakti mēs bijām vienīgie. Jauks un mājīgs hostelis, vienīgi ziemā grīda priekš manis par aukstu.. Kāpēc nevarējām atrast nevienu norādi, ka tiešām šajā ēkā ir hostelis? - pirms mēneša viņiem nozaga šo zīmi. Pirms nedēļas uzlika jaunu - atkal nozaga. Mēs smējāmies, ka nevajag jau taisīt no zelta, bet tanī pašā laikā spriedām vai tik tā nav Heptagon vaina, jo nosaukums atgādina sektu [nevis būvniecības firmu, kā Bobbija tikai iepazīstināta].. :D

Atradām jūru naktī un nospriedām, ka atradīsim to arī no rīta un ka noteikti pavadīsim šeit vēl vairākas stundas no rīta. Mums Varna iepatikās jau no pirmā brīža. :)

"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [2.diena - 26.12.11.]

2. diena sākās agri. Vēl tumsā paēdām brokastis hostelī, kurā jutāmies kā mājās [vēl jo vairāk dēļ Ziemassvētku rotājumiem it visur] un uztaisījām ātro kartiņu ar Ziemassvētku sveicieni hosteļa īpašniekam. :)

Pa zaķi!

Viņš mums pateica, ka autobusa biļetes var nopirkt baltajos kioskos, kas atrodas pieturās, bet aizmirsa pateikt, ka tie nestrādā no 8iem rītā, īpaši Ziemassvētkos. Neko, kāpām iekšā autobusā, kas ved ārā no pilsētas. Centāmies tur nopirkt biļeti - nevar. Šoferis angliski nerunāja, bet norādīja, lai tik sēžam un brauca. :) Tā nu pa zaķi tikām ārā no pilsētas. Laika apstākļi diezgan nepateicīgi - bieza jo bieza migla.

Neskatoties uz to, diezgan drīz jau sēdējām iekš auto. :) Līdz Lugoj mūs veda biznesmenis, kas nodarbojas ar visu auto lukturu ražošanu. Viņš bija viens no vienīgajiem šoferīšiem, kas runāja ļoti labi angliski. :) Kad teicām, ka dodamies uz Bukaresti [ok, to jau viņš pamanīja, kad stopējām], viņš teica, ka labāk nevajag - nav forša pilsēta un cilvēki ir pilnīgi citādāki, nekā visā pārējā Rumānijā [sliktāki] - tur dzīvo lielākā daļa Rumānijas iedzīvotāji un lai vispār kaut ko redzētu no Bukarestes ar vienu dienu ir galīgi par maz. Vēl viņš pastāstīja, ka Dunava savieno 7 Eiropas galvaspilsētas [tai skaitā Bukaresti] un ka ir tāda iespēja izceļot tās ar laivu; pats neesot bijis, bet draugi esot izbraukājuši. - Ieintriģēja. Tik maksā tas droši vien milzu naudu. Viņš bija arī ļoti skeptisks par to, ka vienas dienas laikā mēs vēlamies nokļūt 550km attālumā - vēl pie tam braucot cauri Balkāniem (tas ir lēni un tur nav lielceļu). Viņš gan parādīja vēl vienu ceļu, kā nokļūt uz Bukaresti - nevis uz Z caur Sibiu, bet gan uz D gar Dunavas upi. Tomēr izvēlējāmies Z ceļu, tas tāds pazīstamāks, kā arī man tomēr gribējās redzēt to Sibiu. :)

Itāļi @ RO

Nākošā mašīna veda mūs līdz Devai. Komunikācija gandrīz nekāda, jo viņi bija itāļi. [Starp citu, Rumānija ir krietni iecienīta itāļu zeme - viņi bieži tur dodas atpūsties, bet rumāņi bieži prom runāt itāliski.] Tā nu gandrīz vienīgā lieta, ko viņiem pateicu bija Muchos gracias, kas kā izrādās ir spāniski. :D Lai nu kā, drīzumā nonācām arī Sibiu. Pa ceļam paspējām pabraukāt ar ļoti vecu Dacia mašīnu, kas ir rumāņu auto, ko tagad pārpirkuši Renault, un arī ar pāri, kas ļoti gribēja runāties vai vismaz kaut kā kontaktēties, bet ar to valodu arī bija kā bija.

Sibiu

Jēj, Sibiu un veikals! - ĒST! Sapirkāmies kaudzi neveselīgas pārtikas un čāpojām uz centru. Sibiu man dikten patika - tiešām romantiska pilsētiņa [es runāju par centru!], daudz cilvēku, dzīvā mūzika uz ielām, centrālajām laukumā Ziemassvētku tirdziņš, slidotava, daudz ģimenes ar bērniem un suņi. Rumānija ir suņu zeme - man, protams, lielie prieki - mīlu suņus! :)) Tikai šeit viņi ir gluži kā cilvēki bezpajumtnieki - nogarlaikoti, priecīgi tikai uz īsu mirkli, bet ātri zaudē interesi un atkal pārvēršas par nogarlaikotajiem bezpajumtniekiem. Skumji, bet tajā pašā laikā viņi izskatās diezgan labi, jo regulāri tiek veterinārārstu aprūpēti. 

Pavadījām gandrīz pāris stundas iekš Sibiu - varētu vēl, bet mērķis bija sasniegt Bukaresti, jo tur mūs gaida Daniela - iz Couchsurfing. Tā kā mums kārtējo reizi nebija pilsētas karte, cerējām, ka Sibiu nav tik liela pilsēta un drīzi tiksim no tās laukā. Ko lai saka - gājām vairākus kilometrus, pa ceļam cerējām ielēkt kādā pilsētas autobusā, bet neviens nebrauca. Tad nu tikām uz lielceļa. Nemaz nepamanījām, ka aiz ceļa zīmēm, kur izskatās, ka būtu mākoņi, patiesībā ir sniegoti kalni!! Mmm... :)) Gluži tuvu gan viņiem netikām, jo devāmies uz dienvidiem...[nākamreiz!:)].

Čigāni

Neteiktu, ka Rumānijā mēs manītu ļoti daudz čigānus, bet ik pa laikam kāds pavīdēja...bet tas tā visos Balkānos [mazliet gan vairāk Rumānijā ka Bulgārijā].

Tieši stopējot no Sibiu pie mums piestāja busiņš ar 3 vīriešiem, kas pēc skata varētu būt roma people jeb vienkārši sakot, čigāni. Protams, angliski viņi nerunāja, bet kādu mirkli mēs nesapratām, ko viņi grib, jo durvis vaļā ar nevēra. 

Pass! - saka viens. Pass. What the hell? Tā ir kāda vieta vai arī viņš tiešām prasa pasi? Kā izrādījās - jā, prasa pasi. Vai cilvēki tiešām ir tik naivi un dotu savu pasi čigāniem!? Nesapratāmies un viņi laimīgi brauca tālāk. 

Policists? Rumāņu Puzikovs!

Nostopējām rumāni, kurš runā vāciski. Angliski - nu ču ču. Ar viņu devāmies līdz Rāmnecu Vālcea. Pa ceļam bija dikten gleznainas klintis un kalni, blakus upe un ceļš vienā serpentīnā. 

Kad nonācām Rāmnecu Vālcea bija jau krēsla un tumšs paliktu pusstundas laikā. Kā nu gadījās, kā ne - no krustojuma izgrieza jau iepriekš pieminētie čigāni, kas ļoti laimīgi un draudzīgi mums māja. :D

Mazliet padrebinājāmies un dikti cerējām, ka kāds tuvākajās minūtēs apturēs. Apturēja 2 puiši. Tāda kārtīga jauniešu mašīna, un kad iekāpām iekšā, nebiju droša, kas tie ir par cilvēkiem, jo man blakus stāvēja steks [nu gluži tāds, kā policistiem]. Drīz viens no puišiem izkāpa un tā nu mēs turpinājām ceļu trijatā. Šoferīts īpaši daudz angliski nerunāja, bet pāris vārdus pārmijām. Izrādās viņš esot policists. [Esot, jo vēl šobrīd īsti neticu, ka viņš tiešām ir policists.] Un starp citu, viņš bija krietni smalks un mazs augumā; atgādināja mūsu smaidīgo Puzikovu, tikai tādu tumšāku - rumānis kā nekā!:) Sibiu viņš svinēja Ziemassvētkus un nu dodas atpakaļ uz Bukaresti strādāt. Nobraucām kādus 200km viņa mašīnā, kurā nepārtraukti skanēja viena kasete (kas nozīmē, ka vienas un tās pašas dziesmas mēs dzirdējām vairākkārt..). Tā nu man tagad Rumānija asociējas ar šīm dziesmām, jo tās pēcāk dzirdējām visur, kur vien gājām - īpaši jau Mama Yette.. :D

Bukareste

Pa ceļam sazvanīju Danielu, noskaidroju, kur mums jādodas un devāmies skatīt centru. Godīgi sakot, Bukareste man nepavisam nepatika un es gribu tur atgriezties dienas gaišajā laikā, lai mainītu savu iespaidu. Kā iepriekš lasīju internetā - tur tiešām visas ēkas ir milzīgas; veikalu nosaukumi uz lielveikala sienas šķiet ir pat lielāki nekā paši veikali iekš lielveikala; tāds mierīgais centrs ir tikai dažas ieliņas, kuras tāpat ir ieskautas no visām pusēm ar milzu šosejām, kas ir pārpildītas ar automašīnām = skaļas. Vienīgais - ja mēs tur būtu devušies tērēt daudz naudas, tad es noteiktu aizietu pub-tour jebšu staigātu no viena bāra/klubiņa uz otra - tie tur gan ir diezgan vilinoši. :)

Ar metro devāmies uz Danielas mājas pusi, bet sanāca tā, ka gaidījām viņu vēl gandrīz stundu, jo viņa brauca no pilnīgi cita pilsētas gala. 

Lielie prieki par suņuku Bukarestē! :))

...ne visiem. :D

Cilvēki Rumānijā ir ļoti izpalīdzīgi un piedāvās savu palīdzību pat neprasot [piemēram, ja viņi redzēs, ka pēti karti, tad jautās vai var kā palīdzēt]. :) Toties, iepriekš jau dzirdēju stāstus, ka rumāņi ir ieraduši stopētājiem prasīt naudu...tādēļ visu laiku stopējot Rumānijā cerēju, ka neviens mums neko neprasīs...un yes, nepaprasīja ar! :)) Daniela gan par to bija ļoti pārsteigta un teica, ka mums paveicies. :)

Pie viņas nakšņojām - studentu viesnīcā. Gluži kā visur citur, tā LV, tā arī Rumānijā, šmaucām iekšā viesnīcā kā visi studenti - bez ID un maksāšanas. 8) Daniela pagatavoja super duper makaronus un piedāvāja mums nogaršot dikti interesantu sieru - cik noprotu, tas viņiem tāds kā nacionālais. Īsti gan nesapratu, no kā tas pagatavots, bet tas bija kaut kas pa vidu biezpienam un sieram. :)

Timišoara -> Bukareste

"Es mīlu Balkānus!" jeb stopētāja dienasgrāmata [1.diena - 25.12.11.]

Ievads

Sākšu ar to, ka man jau vairākus gadus ir vēlme paceļot pa Eiropu ar stopiem, bet tā nekā nebija sanācis. Tad nonācu šeiten Ungārijā...pienāca rudens brīvlaiks, kad visi kaut kur ceļoja un tad man radās ideja, ka varētu doties uz Rumāniju, Bulgāriju un Serbiju ar stopiem. Sanāca tā, ka neatradās kompanjona, bet vienai doties nebūtu īsti prāta darbs. Tā nu brīvlaiks pagāja ar nekur neaizdošanos. 

Ziema. Eksāmenu laiks. Pēdējais eksāmens, Ziemassvētku un pārliecība, ka pēc Ziemassvētku vakara došos uz Serbiju, jo dikti gribu redzēt, kā serbi dzīvojas, kā arī redzēt Novi Sad, jo kaut kā atceros, ka pamatskolā krievu valodas stundā par to runājām. Tad nu tas kļuva par mērķi. Bet tā kā ideja par lētu un piedzīvojumiem bagātu ceļojumu nelika mierā, kopā ar Gedvydas [LT] nolēmām paļauties uz piedzīvojuma un pozitīvisma garu un doties stop-tripā. Un protams, lai nokļūtu Novi Sad, kas no Pēčas [HU], kur studējam, ir kādi 300km, vispirms ir jātiek līdz Melnai jūrai. 8)

Ungāri saka, ka Ungārijā stopēt ir neiespējami...

Gluži tā nav, bet teiksim, ka ļoti spīdoši arī nav.

Savu ceļu sākām pēc Ziemassvētku vakara, kas nemanāmi bija ievilcies līdz ~4iem rītā. Mūsu pirmās dienas mērķis bija diezgan cēls - censties nokļūt Sibiu - Rumānijā. [Sibiu pirms dažiem gadiem bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un ir slavena ar interesantu arhitektūru - ļoti daudzām ēkām ir jumta lodziņi, kas izskatās kā acis.- romantiska pilsēta :)] Bet lai veiktu tik tālu ceļu, jāceļās pirms saules lēkta, lai ar pirmajiem saules stariem būtu uz ceļa. Nogulējām gan mazliet ilgāk un uz ceļa bijām ar otrajiem saules stariem - tā ap 9iem. 

No Pēčas izbraucām ar pilsētas autobusu, tik joki tādi, ka tas neapstājās visās pieturās un tā kā ne reizi ar šo busu nebijām braukuši, tad, protams, aizbraucām pāris pieturas tālāk un soļojām atpakaļ kādus kilometrus trīs.

Tad sākās centieni pierādīt, ka Ungārijā ir iespējams nostopēt auto. Pa to laiku paspējām izspriest, ka ja tuvākajās minūtēs netiksim iekš auto, tad dosimies uz vilcienu vai autobusu, bet katrā ziņā kaut kur brauksim, jo visi jau ļoti labi zināja, ka mēs dodamies ceļā...[un ja jau reiz pateikts, tad nu jādara..kā arī vēlme izrauties no ikdienas. :)] YES! Pirmais auto. Tikām līdz Mohács (Mohāč). Šķiet, ka šī arī bija vienīgā sieviete pie stūres visa ceļa laikā. :) Angliski gan īsti nerunāja, bet pāris vārdus pārmijām. :)

Mohāč paspējām jau mazliet pasalt - tāda dzestra 25.decembra diena gadījās [bet domāju, ka nevar salīdzināt ar Latvijas decembri - te tomēr krietni sausāks]. Tad apturēja vīrietis ar puiku, kurš pārkārtoja visu auto, lai mums būtu vieta. Brauca līdz pat Szegedai, kas bija mūsu sākotnējais mērķis, lai varētu tikt ārā no Ungārijas. Šis vīrietis pat nesaprata angliski, bet viņš ļoti vēlējās mūs kaut kā izklaidēt. Tad nu viņš piezvanīja sava brāļa meitai un iedeva mobilo man, lai es runājos ar šo meiteni. Pārsteidzoši, jautri un jauki. :)) Ilgi nerunājām, bet pēc tam vēl runājām ar viņu par vietu, kur mūs izlaist - viņa bija kā angļu- ungāru valodas tulks pa telefonu. Kad nokļuvām Szegedā, nevarējām saprast, cik tālu šis vīrietis mūs vedīs, jo viņš izveda cauri visai pilsētai un vēl krietnu gabaliņu pa lielceļu. Jāsaka gan, ka šī bija grūta diena, jo miegs mācās virsū neatvairāmi, bet ja es stopēju - tad neguļu. Yeah.

Kamēr centāmies tikt uz Rumāniju, paspējām papļāpāt ar pāris čigāniem; neko gan nesapratām un labi, ka viņi turpināja savu ceļu pa pretējo ceļa pusi. :) 

Rumānis dodas uz Rumāniju..

Mūsu nākošais šoferīts bija īsts rumānis, kurš brauca no Itālijas ar itāļu mašīnu - pilnu ar mēbelēm u.c. lietām. Mašīna nebija tā jaunākā, mēbeles izskatījās diezgan interesantas un šoferītim nebija līdzi tiesības - atstājis Itālijā, bet līdz šim nekādas problēmas neesot bijušas. To uzzinājām, kad viņš jautāja vai mums ir braukšanas apliecība.. :D Un tieši pirms viņš apstājās mēs runājām par to, ka manas tiesības ir kojās Pēčā, bet Gedvydas apliecībai beidzies termiņš [Lietuvā ir interesanti likumi - apliecību izsniedz uz 2 gadiem, bet atjaunot to var tikai mēnesi pirms termiņa beigām - tātad būtībā Gedvydam vajadzēja doties uz Lietuvu novembrī, lai šobrīd viņa apliecība būtu derīga]. 

Šis bija interesants puisis, vairāk gan spēja runāt itāliski un rumāniski, nekā angliski, bet tas jau bija progress - 3ais šoferīts un vismaz mazliet runā angliski. :) No viņa es arī uzzināju kā pateikt Priecīgus Ziemassvētkus rumāniski - Krečun feričit![rakstība gan mazliet atšķirās - Crăciun fericit].
Jēj, tikām līdz robežai! Sasmējos, kad metrus 50 pirms robežas šis puisis sāka meklēt savu pasi...Nebiju īsti pārliecināta, vai viņš tiks tik viegli pāri robežai [Rumānija vēl nav ES, kā arī Šengenas zonā - tur vēl viss uz robežas darbojās kā pie mums pirms ES] - nav vadītāja apliecība, mašīnā bardaks un tad vēl ne visai nosakāmas mēbeles (tās viņš veda savam draugam uz Timišoaru). Kad viņš atrada pasi, piebraucām pie robežsargiem. Diezgan jauna meitene - robežsardze, sāka diezgan nopietni lamāt viņu - tā bija pirmā reize, kad dzirdēju rumāņu valodu. Nesapratu gan kāpēc viņa ir TIK nikna jau pašā sarunas sākumā..bet kas man, ne uz mani bļāva..
Viņa paņem visas 3 mūsu pases un liek puisim nobraukt maliņā un pagaidīt; pēc tam  iebraukt vienā joslā, kur pārbauda auto. Vēl joprojām sēdējām mašīnā, kamēr robežsargi centās skaidrot puisim, kas nu būs. Cik sapratām no viņu sarunas - mašīna ir jāpārbauda, jo varbūt tur ir kādi nenomaksāti rēķini/līzingi, jāpārbauda, kas tiek vests utt. Gluži vai palika žēl jauko puisi, jo mašīnu pāri pār robežai nepārlaida un puisim acīs gandrīz asaras bija.
Sekojām robežsargam, kurš nesa mūsu pases, ieskenēja, paskatījās - ah, Latvija; Lietuva - Bye!
Ilgi biju domājusi, kā ir pāriet pāri robežai kājām - tā nu pienāca pirmā reize.

Vēl joki, ka lai tiktu uz Sibiu, mums vajadzēja nonākt Nadlac robežpunktā, bet bijām Cenad...

Teikšu, ka jau pirms Rumānijas robežas viss izskatās mazliet citādāk nekā Ungārijas vidienē - mājas rādās mazāk koptas, visos grāvjos mētājas atkritumi un ceļa malās rādās gadiem veci noplukuši plakāti. Tieši tā izskatās liela daļa Rumānijas - mežmalas un meži salīdzinot ar Latviju ir vienkārši drausmīgi [totālas atkritumu izgāztuves].

Pēc kādas pāris kilometru pastaigas nostopējām jauku ungāru onkuli. Angliski, protams, viņš nerunāja un būtībā arī nesaprata. Par spīti tam, viņš bija krietni runīgs un labprāt ar mums runāja ungāriski. Un īpaši tad, kad viņš saprata, ka mazliet es esmu mācījusies ungāru valodu un mazliet arī kaut ko saprotu, viņš centās izstāstīt visu ko. Neteikšu gan, ka sapratu visu, bet pa lielam centos un pat spēju ko arī atbildēt. [dzin,dzin,dzin - cepums man!:D] Viņš ir Ungārijas nacionālās gaļas veikala [latviski skan interesanti..] īpašnieks un vēl viņš no dārzeņiem grebj fantastiskus tēlus! Daudz viņam to foto mobilajā. Vēl dabūjām nogaršot ungāru cepumus.:P Braucām līdz Timišoarai. Viņš mūs ieveda pašā centrā, kur atradās arī viņa stends Ziemassvētku tirdziņā. Atvadījāmies pa ungāriskam [2 bučas uz vaiga]. :)

Timišoara
Bija jau kādi 3-4 pēcpusdienā, bijām dikti noguruši un lēnām satumsa. Nospriedām, ka paliksim Timišoarā.

O, čigāni uzstājas Ziemassvētkos! Spēlē visur un visu laiku un man dikti patīk!:)

Bijām sameklējuši vairākus hosteļus dažādās pilsētās, jo nezinājām, cik tālu tiksim. Tik nav mums ne GPS, ne kartes katrai pilsētai, bet labi, ka mums ir Nokia ar WI-FI un labi, ka centrā ir McDonalds!:) Tā nu atradām tuvāko no hosteļiem - Freeborn Hostel. No ārpuses ēka izskatās nekā, un ja nebūtu zīmes, ka tur ir hostelis, neviens to neiedomātos. Hostelis atrodas palielā dzīvoklī, bet kopā tur var apmesties kādi 16 cilvēki vienlaicīgi. Īpašnieks nav visu laiku uz vietas, bet ja piezvanīsi, pēc 5-10 minūtēm būs klāt. Tieši mirklī, kad zvanīju, durvis atvēra viens puisis, par kuru sākotnēji domāju, ka viņš tur strādā. Bet nē - viņš bija vienīgais, kas apmeties tur uz pāris dienām - Ziemassvētku laiks hosteļiem un hoteļiem ir tukšais laiks [ko gan nevar teikt par Jauno gadu, bet par to vēlāk.]
Kā parasti, aizmirsu puiša vārdu, bet būtībā viņš ir ķīnieties, kurš mācās Austrālijā, bet bija Rumānijā, tuvu Moldovas robežai, lai pāris mēnešus vasaras brīvlaikā [Austrālijā šobrīd ir vasara!] strādātu brīvprātīgo darbu.  Par laimi, viņš sagrāva mūsu ne pārāk pozitīvos iespaidus par ķīniešiem [apmaiņas programmā Pēčā ir viens puisis no Ķīnas - sirdī jauks, bet mazliet kaitinošs]. :)
Freeborn Hostel rekomendēju visiem, kam patīk hosteļi! Jutāmies pilnīgi kā mājās un ļoti negribējās braukt prom..es tur varētu dzīvot! :) Saimnieki arī fantastiski - puisis izstāstīja daudz interesantus faktus par Timišoaru, parādīja, kur doties un ko no katras vietas sagaidīt, izstāstīja kā varam tikt ārā no pilsētas utt.

Ļoti interesanti. :) Gribējās pavadīt vairāk laika un apskatīt krietni vairāk - Timišoara ir skaista pilsēta ar greznu un Ziemassvētku rotājumiem pārpildītu centru-, bet bijām pārguruši un diezgan ātri gājām gulēt, lai atkal agri var celties. Ak jā - un arī miegs šai hostelī bija fantastisks. :))

Pirmā dienā veiktais ceļš - Pēča [HU] -> Timišoara [RO]