The End of The World - 21.12.12.

Can't wait!

It doesn't mean that the end of the world should be real end. It can be also the new start, what I'm up to.

Last version what I heard (yeah, I know that somebody set The end of the world to another date again, but it doesn't matter),  is that there could be no electricity for the day of 21st December or for longer time.

That could be a great way to look to our fooled world from the other view!

Imagine yourself sitting next to the computer, writing e-mails, meanwhile talking by phone in lighted room and colorful lamps on Christmas tree. TV is telling stories of new cars going on electricity right in your neighborhood (e.g. Estonia for Latvians). You can hear that your food is ready made in microwaves. You will take warm shower in 5 minutes, because you are going to have party in the club this night. Just before the shower you have to overlook your Facebook pages to see is there something new there. You dry your hair, iron clothes, polish your shoes and go.
You go outside, it's night, but feels like day, it's really light on the streets. You walk and see blinking advertisements, there is huge noise around you, but you don't even notice it, you already are used to it, put your headphones in ears and you are listening your favorite mp3 songs.
Shit, you forgot how to get to the club. Doesn't matter, you have GPS, what will tell give you the best route.
You are annoyed that you should wait for the green traffic light to get over the street.
You find a club, they check your documents with a screenshot of ID code, pay by card, get in. You are having fun all night, you dazzle your eyes by lasers and strobes, you are dancing, sweating, but you are still cold, seems like conditioners are making -5. You go home, your ears are booming. You fall asleep, put alarm clock on your intelligent electrical multimedia.

Can you imagine your life without anything of this?
How fantastic it would be?
Do you appreciate what gift it would be for human being?
What would you do?
How you would cover your needs now?
And now think - how were people living before few centuries and before?

"Draugi"

Es dažbrīd nesaprotu..

Kāpēc latvieši sevi pazemo? Kāpēc mēs esam paši savu domu marionetes? Viedokļi mainās, bet tik krasi uz tiem reaģēt - bērnu spēles - es esmu tavs draugs, bet nākošā dienā, kad viņš nav atdevis manu spēļmantiņu, vairs neesmu..

Jā, šoriez es runāju par vēlēšanām un to iznākumu. Ja reiz tas tāds ir, tad ir - viss taču notika likumīgi! Nē? - Pierādījumi? Nesanāks. Ja nu arī kaut kas ir noticis nelikumīgi, to varēs uzzināt pēc gadiem 20; vai arī nekad. Daļa tautas gaida citu rīcību, daļa priekā berzē rokas - "nu tik būs!" Es neesmu vienaldzīga pret to, kas notiek LV un arī kādā valodā tas notiek,

BET-

Ja reiz latvieši ir bijuši tik slinki un nav sabalsojuši par saviem favorītiem, nu tad ļausim tautas vairākumam - aktīvai daļai darboties! Un ja ne, tad varbūt arī mainām Satversmi, kā tas šobrīd notiek Ungārijā!? Būtu tikai vēl lielāks haoss! Bet mums taču tas patīk..

Un atkal sapnis par draudzīgu valsti un draudzīgiem pilsoņiem - LATVIJĀ.

Lasi mani.

[16.08.11.]
Daudz ir runāts par to, ka attiecības veido, uztur un bagātina divi cilvēki. Tomēr, dažkārt gadās citādi. Un ja reiz tev ir gadījies tā, ka tu esi viens vienīgais, kas to dara, tad centies pēc iespējas ātrāk to izbeigt vai arī attiecības pašas drīz visu izbeigs; kaut gan iespējams, ka tas ir viens un tas pats.
Kāpēc? Jo sajūta ir tāda, it kā tu visu savu enerģiju triektu pret milzīgu, biezu betona sienu, taču tā nemaina savu formu un paveidu ne par mata tiesu.
No sevis citiem un no citiem sev - netērē savus spēkus bezjēdzīgi.

[17.08.11.]
Jā. Es rakstu dienasgrāmatu. Balta papīra lapa ir labākā uzticības persona.
Diemžēl tai ir arī viens mīnuss - tā nekad nedod padomus. Labākā gadījumā - tā liek saskatīt likumsakarības.

[20.08.11.]
Lasīt grāmatu dienas gaišajā laikā - ļoti patīkama atļaušanās.

Parunāsim?

Kāpēc es nevarētu būt vīrietis - justies pārāks par visiem, bet patiesībā būt pilnīga nulle?

Pēdējā laikā pārāk daudz jautājumu "kāpēc". Bet tas jau laikam labi - ar "kāpēc" cilvēks izzina pasauli, nevis skaita  tās daļas.

Glāzē noslīkst vairāk cilvēku nekā jūrā.

Kā lai cilvēks rada ko skaistu ar piekakātu dvēseli?

Jaunatklājums: Kad es esmu ļoti dusmīga ( tas ir pēc stadijas - izārdīt visu pasauli), man rodas daudz jaunu ideju, kā mainīt dzīvi un pasauli, kā pārveidot to tādu, lai man patiktu tur dzīvot. Bet nē - tas nav iemesls, lai jūs mani speciāli sadusmotu.

--
Es esmu mozaīka. Saliec mani.

Olu problēmas nemeklēšana

Man ir grūti saprast cilvēkus, kas saka, lai atsakāmies no visa, ko varētu nedarīt. Bet var jau būt, ka tieši tas ir tas interesantākais.

Toties, principi par lietām un to būtību var ierūsēt, jo arī tās mainās.

"Tādi cilvēki, kuri visur atrod problēmas, ir tikpat nepanesami kā tie, kam ir principi. Man nepatīk problēmas, manuprāt, ola ir un paliek ola, un, ja man kāds sāk stāstīt par olu problēmu, tad baidos, ka tās olas ir bojātas." /K.Čapeks/

Par sarunas gandarījumu.

*Negribējās laist zudībā šo domu.

Dažkārt no vienkāršas sarunas, kad viens ir izstāstījis savu bēdu, bet otrs spējis palīdzēt, abiem ir radies milzīgs gandarījums. Tam ar sāpi to ir grūtāk saprast, kā tad tam otram var būt gandarījums, ka viņš ir uzkritis ar savām problēmām...ne tur tā lieta. Par palīdzēšanu vai vienkāršu izdošanos uzmundrināt rodas patiess prieks.


To var salīdzināt ar kādu spilgtāku, bet vieglāk uztveramu gandarījumu - piemēram,
Tev nākas braukt uz bērnu namu pie bērniem, nodot viņiem kādus ziedojumus, spēlēt spēles. Tu to negribi, Tev ir pašam savas problēmas, jādara citas lietas, bet tā kā esi apsolījis, brauc.
Atgriezies ar nenormālu pacilājumu un pārdomu gūzmu - tas prieks, ar kādu pretīm nāk šie bērni, tas, ar kādu atdevi viņi spēlē muļķīgās spēles rada nenovērtējamu gandarījumu.
Un tad tikai var apzināties to, kā it kā tādas mazas un maznozīmīgas tikšanās, paspēlēšanās patiesībā ir nozīmīgas - abpusēji.
Tāpat ir ar vienkāŗsu sarunu, kad otrs sarunu biedrs sāk justies krietni labāk, nekā pirms tam. Tad arī tam pirmajam ir tā labā jaukā sajūta.


Ne jau vienmēr ir tā, ka negribas to darīt, pat ja gribas, dažkārt neapzināmies, cik liela sajūtu atšķirība radīsies pēc šī apciemojas vai sarunas. :)

Īstā intervija īstajā brīdī.

Šodien izlasīju Santas Ančas interviju ar aktieri Normundu Laizānu (žurnāls "Santa", jūnija numurā) - radās sajūta, ka tā ir saruna ar mani pēc gadiem; atšķirība tik tā, ka esmu sieviete, man nav pastāvīgas nodarbošanās un esmu ~3x jaunāka.

Tāds citāts no šīs intervijas:

"-Un kad sieviete kļūst skaista? Mēs visas varam būt gan neglītas, gan skaistas.- To es tev pateikšu. Sieviete ir skaista un apburoša tajā brīdī, kad viņa ir kopā ar savu īsto vīrieti. To lieliski var redzēt pasākumos, skatoties uz pāriem, un nav pat nozīmes cilvēku gadiem. Tu redzi, kā viņi viens pret otru izturas. Ja sieviete jūt vajadzību būt īstajai šim vīrietim un vīrietis šo sajūtu rada, tad sievietei acīs ir brīnišķīgs mirdzums. Skaista kleita un skaista frizūra vēl nedod neko. Visu pasaka acis. Vai sieviete jūtas mīlēta. Un tas ir briesmīgākais, ja cilvēki dejo tikai tāpēc, ka ir jādejo. Bet, lai šī sajūta visu laiku būtu, tā jau ir vēlējuma izteiksme. Tas nemaz nav tik vienkārši."

***

*** 

 Kā man patīk vērot saderīgus pārus! Arī vakar- sēdēju, skatījos kā cilvēki dejo, kā viņi ir aizrāvušies viens ar otru, diez vai viņi maz pamana, kas notiek apkārt...un jā, tā dzirkstele acīs - pat pa gabalu var manīt; un vēroju arī tādus,kas tiešām dejo, jo ir jādejo - "ak, man pie rokas ir sieviete? Skan mūzika? Kaut nu tagad mani kāds uzrautu gaisā.." - vīrietis ar tukšu skatienu lūkojas apkārt, sieviete jūtas kā manta, ko stumda uz priekšu un atpakaļ.

Izlasiet šo interviju un uzzināsiet arī daļu manas domas par to, kādām jābūt attiecībām un lietu būtībai. ( nē, nē, intervijā nepiedalījos, tik mans dzīves skatījums ir ļoti līdzīgs tam, kādu atspoguļo šī intervija.)


Un šobrīd man šķiet, ka esmu tādā kā koridorā starp vienām durvīm un otrām. Trakākais tas, ka nekad nevar zināt pie kurām pieklauvējot būs labākais iznākums.

Miljons iespaidu - i par pavasari mazpilsētā, i gāzes pistolēm.

Atliek vien atbraukt mājās uz mazpilsētu, lai gūtu miljons pavasarīgu un varbūt tīri ikdienišķu iespaidu.

Nav jau nemaz tik ilgs laiks pagājis, kopš neesmu bijusi mājās, bet viens gan ir krietni mainījies - arī Limbažos ir silts. Silts laiks, saulīte - arī cilvēki parādījušies ielās. Kādam varbūt tas karstums jau ir par daudz; atliek vien aiziet līdz bibliotēkai, lai saprastu, ka mazpilsēta ir mazpilsēta un cilvēkus interesē viss ne tik labais.

Tā mierīgi lasot un smejoties par afišās rakstīto uz ziņojuma dēļa, no kultūras nama izvēlās divi vīrieši krieviski lamājoties. Sākotnēji jau īsti nevarēja saprast, varbūt tas viens ir apsargs - tāds  būdīgas miesas būves, bet nē. Otrs - likās smagi iereibis vai arī savā agonijā grīļojās. Who knows. Viss stāsts ap to, ka tam, kurš grīļojās bija asiņaina seja, bet tas, kurš sākotnēji man atgādināja apsargu, staigāja ar kaut kādu gāzes pistoli - nu kaut kas līdzīgs attēlā redzamajai, tikai oranžā krāsā un vairāk izskatījās pēc signālraķešu pistoles.

Tā nu mazliet sabijos, ka viņi nav prātā vāji, un turpināju savu ceļu uz bibliotēku. Pa tām durvīm iznāca pāris, kas teica, ka KĀDS izpūtis pipargāzi vai ko tādu. Jautāju vai 1.stāvā, bet tie jau sagaidīja to būdīgo vīrieti ar pistoli. Iekāpa auto un aizbrauca [nē, es neiegaumēju ne numuru, ne cilvēku sejas, ne matu krāsas, pat ne mašīnu ar kuru viņi pārvietojās, tāpēc - pat nejautājiet].

Neko, mazliet jau iesitās nāsī, bet gāju meklēt savas grāmatas. No šitā visa bišku apstulbu un domāju, vai man nevajadzētu ko darīt, bet parasti jau visur tur ir cilvēki, tāpēc nodomāju, ka viss jau notiek (nu kam vajadzētu tādās reizēs notikt). 

Gluži kā ikdienā sameklēju sava grāmatas, gribējās gan ilgāk uzkavēties, bet tikmēr jau bija sabraukušas visas iespējamās brigādes (ieskaitot sūdu mašīnu..- vai arī tā jau tur bija pirms es ienācu? ), un nācās vien doties ārā.

Ak, cik amizanti ir skatīties uz nenormāli ieinteresētajiem ļaudīm, kuri bariem stāvēja ap kultūras namu - nu kā nu ne, ugunsdzēsēji, policisti, laikam arī ĀP..un jā, vēl tā sūdu mašīna un pārējās auto, kas parasti novietotas pie k/n. Un tā vienmēr - varbūt nekas īsti nav noticis, bet visi ir ieinteresēti tieši šādos gadījumos. Bet, piemēram, ja pēkšņi būtu tur uzstādīta kāda skatuve uz kuras dejotu vai dziedātu bērni, daudzi paietu vienaldzīgi garām. Kāpēc tā? Bet šo tēmu jau var novirzīt un izvērst tālāk uz TV - kāpēc tur ir vienas vienīgas negatīvās ziņas? Tieši tāpēc es TV neskatos.

Trakums, vienaldzība spēj smīdināt.

Kas vēl... bērni pa ziemu laikam daudz ēduši..nu nometuši mēteļus, cepures un šalles..un nu viņus atkal var iepazīt pa jaunam - sejas vaibsti jau it kā tie paši, tik kādam parādījušās ūsas, kādam muskuļi lielāki, kādai sievišķīgākas formas... un pat savādi paliek sasveicinoties un vēl parunājoties ar viņiem - tu šos cilvēkus atceries kā pilnīgus bērnus, bet nu viņiem ir savi mērķi un viņi ir super strauji izglītojušies. Saprotu, ka arī Limbažos viss notiek.

Nu jau gan šeit jūtos kā ciemiņš; par spīti dažiem pazīstamajiem, pilns ar jaunām, neredzētām un nepazīstamām sejām.

Ir lietas arī kas nemainās - korpulentas omītes tāpat dodas uz un no dārziņiem, nu jau narcisēm rokās; BMW vadītāji šeit vēl joprojām domā, ka ar BMW ir jābrauc pēc iespējas ātrāk, tas nekas, ka pēc 10 m atkal jābremzē; Mazezeriņā vēl joprojām dzīvo manas mīļās draudzenes Pīles un pāris gulbīši, vītoli uz Jūras ielas vēl joprojām tiek apzāģēti..nevienam jau laikam nav ienācis prātā paskatīties uz tiem no malas - tie ir veci, iztrūdējuši un izgāzušies uz visām pusēm, un šobrīd izskatās ļoti nesmuki - kā nelāgs sveiciens iebraucējiem no jūras puses. Tāpat diemžēl izskatās arī apvedceļa pļavas. Arī uz ielām dažviet mētājas pērnās lapas, bet zālīte vēl nav sākta pļaut - jo te taču ir ziemeļi, tā tikai tūlīt tūlīt pirmoreiz būs jāpļauj.

Bet varbūt neņemiet mani vērā, jo esmu jau pieradusi pie Zemgales tīrības un sakoptajiem, apstrādātajiem laukiem (vai tas nebūtu ideāls visai Latvijai? - būtu!).

Un vēl pāris personīgu iespaidu...

Kaķbarība ar liellopu gaļu mērcē ir kļuvusi garšīgāka. Pirmā lapsene šogad manā virtuvē - skaļa! Vēl joprojām pāris cilvēki nav iemācījušies plānot savu laiku un izšķiež to dažādās nevajadzīgās nodarbēs...Kā arī, autoparks pie manas mājas nav samazinājies..nomainījušies tikai ir apskatāmie eksponāti, un, ak vai, diemžēl ne visi.

Yeah!

Man ir apnicis saņemt linkus, uz kuriem jāspiež, lai par kaut ko nobalsotu. Un tas vēl nav viss, pirms tam ir jāspiež "sekot", tad notiek kaut kāda super duper pieslēgšanas un tikai tad var darīt ko tālāk. Atvainojiet, bet kādu laiku, kamēr man nepienāks pilnīgi-nav-ko-darīt brīdis, nebalsošu.

Es sapratu, kādi ir tie skūpsti, kurus zīmē komiksos un rāda komēdijās, kad cilvēks paģībst. Es tiešām sapratu! :))

Gribās mazliet izslēgt telefonu un kārtīgi izgulēties, tik apstākļi neļauj. Vai arī es?

Pie manas mājas var rīkot dubļu cīņas. Tas nekas, ka es dzīvoju pilsētā un manā pagalmā ir asfalts.

Yes, pie manis atgriežas radošais! Es jūtu, drīzi būs. Tas kaut kā nemanāmi bija nozudis. Paslēpies. Atslēdzies. Būs.. :)

Jūs esat redzējuši kā baloži uz elektrības vada dejo Gatves deju? :D

domāt.

Voices from the Field from John X. Carey on Vimeo.

Šie cilvēki domā, ko ēst, kur dzīvot. Dažkārt viņiem nekā nav. Viņi sirgst no slimībām; un mirst. Mēs par to nedomājam, jo ikdienā mums tas viss ir dots, no slimībām mēs spējam izvairīties vai izārstēties. Mēs sevi indējam ar alkoholu un tabaku, narkotikām un citiem krāmiem...būtu forši ko mainīt.

Viens = viens, viens + viens = viens + daudzi?

Kāpēc ir tā, ka tad, kad esi viens, tad tāds arī esi, bet kad beidzot esi iemīlējies un ar kādu kopā, tad nez no kurienes uzrodas pielūdzēju pūļi?

Viens - Brīdī, kad esi iemīlējies, tu esi laimīgs un izstaro ļoti daudz pozitīvas enerģijas. Ko tā dara? - piesaista apkārtējos, cilvēki vienmēr tiecas uz labo, pozitīvo. Apkārtējie tevi pamana, ievēro, un tiem neviļus ienāk prātā doma - kas gan man liegtu ar šo cilvēku pavadīt kopā krietni vairāk laika, nekā pirms tam....?
Un šinī brīdī sākas cīņa ar sevi, sevis saprašana un iemīlētā cilvēka novērtēšana. Kas labāks? Vai tomēr izvēlēties to, kas vieglāks?
Otrs - tas ir pārbaudījums. Pārbaudījums, cik uzticams esi sev, cik uzticīgs vari būt otram cilvēkam. Pārbaudījums jūtām, emocijām, prātam.

Mākonis nezina, kāpēc tas kustas tieši tajā virzienā un tieši ar tādu ātrumu. Tas šķiet kā impulss - tieši turp pašlaik jādodas. Bet debesis zina, kur un kāpēc peld mākoņi un tu arī to zināsi, ja pacelsies pietiekami augstu, lai redzētu aiz apvāršņa. /R.Bahs/

Sevis zinātne.

Šodienai bija vairāki interesanti pavērsieni. Visnotaļ pozitīvi, un prieks, ka atkal viss notiek tā kā tam jānotiek (uz to es paļaujos).

No rīta ar veselību īsti forši nebija, bet gulēju gan es salīdzinoši labi - pamēģināju iepriekš rakstīto - un gulēju uz rietumiem. Vai nu psiholoģiski vai kā, bet labāk. :)

Negribēju braukt uz Jelgavu, bet tas bija jādara, jo ir kursi. Brokastu laikā piezvanīja puisis - administrators un pavēstīja,ka kursi šodien nenotiek, jo pasniedzēja apaukstējusies. Nopriecājos, ka nebūs jābrauc uz Jelgavu tikai dēļ kursiem.
Vajag tikai kaut ko vēlēties vai nevēlēties un apstākļi sakārtosies kā vajag. [tas nenozīmē,ka es priecājos par to, ka cilvēks ir apslimis.]

Jau otro dienu ķeros klāt visādām neizdarītām lietām, čekoju banku piedāvājumus un kārtējo reizi pētu LV likumus.. apnicīgi un mežģa smadzenes, bet noderīgi.
Pabiju pāris iestādēs, lai noskaidrotu lietas. Viena no tām - es varu būt mikrouzņēmuma īpašnieks nezaudējot savu prakses vietu, ja vien nesaņemu atalgojumu (par mani netiek maksāti soc.nodokļi).

Vēl viens pavērsiens - pēkšņi piedāvāja braukt uz Andžeja Reitera lekciju (nē, tā man to negribētos saukt..).. parunāšanos. :)
Šo cilvēku redzēju pirmo reizi. Kā viņš izlēca no auto, gandrīz pateicu 'čau', jo izskatījās pazīstams; nebija. :D
Kas viņš ir? - Bioenerģētikas eksperts, izaugsmes un fitnesa treneris (tā rakstīts pok.lv), Taizeme ir viņa otrās mājas, ļoti atvērts, runīgs, un spēj piesaistīt uzmanību.
Par ko šajā reizē tika runāts? - grūti konkrēti pastāstīt, bet bija lietas, kas atkal ļāva padomāt par sevi, par to ko un kāpēc es daru.
Šādas tikšanās man patīk. Es uzlādējos, daudz ko pārdomāju, atvēlu laiku sev, iepazīstu sevi un iemācos ko jaunu. Un vēl vairāk man tīk, ka tās vairāk ir iekšējas zināšanas - par sevi un citiem cilvēkiem.
Vēl joprojām raisās pārdomas. Forši.

Nopriecājos arī par to,ka paspīdēja iespēja tikt uz teātri..tiešām gribās. Tikai kursa ballīte, kuru tā kā pati organizēju (ar pāris jaukiem palīgiem), ir tieši tanī dienā. Žēl. Cerams, ka arī citreiz tiks piedāvāta šāda iespēja. :))

Un kā nu gadījies, kā ne, mājās atbraucot mani sagaida žurnāls par astroloģiju - "Patiesās dzīves" (kuru nelasu un netaisos lasīt) pielikums. No rakstiem paņemu to vajadzīgo, lietderīgo un kārtējo reizi pārliecinos, cik esmu bagāta un ka eju pareizo ceļu. Tāpat visu laiku prātā turu savus tuvākos cilvēkus.

Ir lieli skeptiķi, ir neticīgie, ir materiālisti, bet lai nu kā, ir šādas nemateriālas zinātnes, ko nevar apgāzt. Un arī nevar pilnībā atklāt. Es ticu. :)

- - -

Dari to, ko vēlies un kas Tev patiešām patīk! Dēļ kā Tu dedz un esi gatavs ziedoties.

Wonderful

Gribās ierakstīt, cik "fantastiska" diena šodien... jau gandrīz sāku rakstīt, kad sapratu, ka tas varētu nebūt smuki. Tie citi jau nav vainīgi, ka viņu uzvedība papildus pasliktina manu garastāvokli.. he. Viņi to pat neapzinās. 

+ gandrīz samežģīju jau vasarā cietušo kāju
+ vispār pa āru nevar paiet, jūties kā auto ar vasaras riepām
+ atgādinājumi par rēķiniem
+ skola,skola,SKOLA,skola,SKOLA,SKOLA...
+ sasteigts projekts => nekvalitatīvs projekts. Man nepatīk nekvalitatīvas lietas.

Es gribu dzīvot dzīvoklī. Man apnika kojas. Patiešām. Pietiek.

***

Pie labā ātri pierod.. :)

[bez nosaukuma]

Fantastika! - Es 2d-3d naktī redzēju ziemā ziedošu un ļoti smaržojošu jasmīnu! Un vēl mazliet sarkanīgas lilijas.. Bet tas jasmīns! Tik kupls, tik skaists! :)) Tikai uzplaucis mazliet neīstā laikā - tūlīt taču ziema...

Vakar ballīte @ "Tonuss" bija super! :)) Yeah!

Gribu zināt, kā Tevi sauc,
Gribu pateikt Tev tik daudz,
Gribu darīt to, kas nav ļauts,
Gribu laikam....laikam par daudz!
/Klusā stunda - "Tikai dziesma"/

Cik dažkārt grūti ir saprast cilvēkus! It kā viņi ko saka, bet nepasaka.. viņi runā ķermeņa valodā; bet atkal nepasaka. Un tad tu vari tikai minēt - vai viņi vispār gribēja ko teikt...

Protests

Jau nedēļu protests pret visu apkārtējo klepošanu, bet šodien jo īpaši, jo pati vairs nejūtos nemaz tik spīdoši.

Protests pret s******** anketām "kuru par premjeru"- Dombrovski vai Urbanoviču. Ziniet - teikšu nevienu! Tracinoši, jābūt tiesībām izvēlēties nevis starp diviem, bet vienalga ko. Jābūt izvēlei neatbildēt vai neizvēlēties...nevis brīdī, kad pasaki, ka neatbildēsi, jo nevienu no viņiem negribi redzēt, pretim sev ieraugi dusmīgu ģīmi un strupu atbildi, ka tā jau ir jūsu izvēle, protams. Un jau vairākas reizes mani lūdz šādu aptauju aizpildīt - reāli tāpat viņiem nesanāktu optimāls viedoklis, ja cilvēki pārklājas.

Protests pret lielas, bezjēdzīgas rakstīšanas.

Protests pret tiem, kas neatrodas savā darba vietā, kad viņus vajag.

Protests pret šitik drūmu un nomāktu laiku.

Vienkārši - protests.

Laikam vajag mīļu apskāvienu. :)

18:20:21

Vislabākais līdzeklis,lai aizbiedētu vientulības sajūtu, pārdomas un visas citas sajūtas  ir DARBS. 

[Sāc strādāt.]

Vīrieša vēstule

"Bet, kas ir galvenais, – es gribu Tevi iepazīt. Vienkāršiem zēniem, kā man vai Jankam, vai Pēcim, vai Rūdim, nav atmiņu par iepriekšējo dzīvi, un mēs šo dzīvojam kā pirmo. Līdz ar to, es nezinu, cik daudz mums izdosies, un kā tieši – tā jocīgā būšana, ko citi sauc par dzīvi, un uztver kā pašsaprotamu, – izvērtīsies. Es nezinu, vai es Tev esmu ideāls, vai piemērots un vai vispār derīgs. Tikai klusi ticu, ka Tu esi labākais, kas ar mani varētu notikt. Es gribu mēģināt ar Tevi iepazīties, lēni, soli pa solim, gadu pa gadam. Cita ceļa, kā tam notikt, tiešām neredzu. Nezinot, kas mūs sagaida, un kas šī dzīve īsti ir, es varu veikt tikai izvēli, ar kuru cilvēku riskēt iepazīties, veltot tam savu laiku un enerģiju – un Tu esi mana izvēle."

/Kārlis Bergmanis/

Skaisti un skaidri - izlasi visu.

Individuālists un individuālisms

Ir cilvēki, kas mani sauc par individuālisti, pārmet man to vai uzskata, ka tā nav diez ko laba īpašība attiecībās ar apkārtējiem. Sāku tam ticēt- jā, varbūt esmu arī. Tikai - mani tas apmierina. Vai tas ir labi vai slikti? Pieņemami, vajadzīgi...? 

Individuālisms - ir tikumisko ideju un ieviržu, jūtu un domu sistēma, kas valda pār izolācijas un pašaizsardzības stāvoklī esošu cilvēku.


Individuālisms - neveiksmīgs personības mēģinājums aizstāvēties pret varmācību.

Jā, arī es pirms pāris dienām izteicu domu, ka tā ir mana pašaizsardzība.

Individuālisms - saprātīga un mierīga vēlme, kas mudina katru nodalīties no sev līdzīgo masas, un kopā ar ģimeni un draugiem noiet malā.

Individuālists neieredz cilvēkus kopumā, bet ir saudzīgs pret atsevišķu cilvēku.

Individuālists - Cilvēks, kas apzināti norobežojas no kolektīva, pretstata sevi kolektīvam; cilvēks, kam raksturīgs individuālisms. /Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca/

Nedomāju, ka ar mani ir tik traki.. bet kas zina, varbūt es sevi vienkārši vēl nepazīstu.

"Cilvēks ar izteiktu pašcieņu ir absolūts individuālists, kuru neuztrauc tas, kā viņu vērtē pārējie. Tādiem cilvēkiem nav svarīgi būt labākiem par citiem. Neņemot vērā sekas, tie izdabā savām kaislībām." /N.Brandens/

Latviešu zemnieks ir individuālists pēc savas dabas un mentalitātes. Latvijas daba un klimats zemniekā ir ieaudzinājis sīkstu raksturu, viņš grib būt patstāvīgs un neatkarīgs. Viņš ir gatavs ciest badu, bet neies lūgties no kaimiņa. Tādēļ latvieši dzīvoja viensētās jau pirms gadu tūkstošiem un tā ir unikāla parādība, kad tauta laukos nedzīvo ciematos, sādžās, bet atsevišķās sētās.

Varbūt manī slēpjas Latviešu zemnieku saknes?

Šeit Tu vari izpildīt testu un uzzināt, vai esi individuālists. Mans rezultāts -

You are 73% Individualist

You're probably an individualist, but one who comes to that place largely by being a good person and dealing with other people as individuals. You're a great guy or gal to be around at all times, but since your individualism comes from the heart and not from the mind, you're prone to errors that sometimes cause harm to yourself and others. Your problem is one of unnecessary compromise, and you just need to go all the way. The lives of others can never be yours to dictate the terms of, regardless of the circumstances. Your journey is to work on understanding what it is in the nature of the human being that leads you to be individualist in most matters, and then apply those principles to all other areas. You're almost there.

Miegs

Kā var būt tā, ka var nenākt miegs visu nakti!??

Tu guli gultā, centies aizmigt... sākumā pāris stundas lasi grāmatu..tad vēro pa logu, cik tumši ir koki un kā vējš tos purina...tad pamani, ka ārā jau kļūst gaišāks..ceturto reizi skaties mobilajā, lai pārliecinātos, ka tiešām laiks iet..un pulkstens ir jau puspieci rītā. 3os Tu vēl varēji uzrakstīt sms kādam draugam, nebaidoties, vai viņš pamodīsies, un pat ja tā, tad viņš spēs iemigt...bet ne jau vēlreiz sūtīsi sms pus5os...kas zina, kāds viņam ziņas signāls.

Šo stundu laikā Tu esi pārdomājis visu dzīvi, tā vēl dzīves mērķus neuzstādot..tikai analizējot šī brīža situāciju. Saproti, ka kaut kas jāmaina. Ka trūkst kaut kādas piepildījuma sajūtas. Tad Tu saproti, kuri cilvēki Tavā dzīvē ir atstājuši vislielāko iespaidu...un apjaut, kuru cilvēku klātbūtne vien liek Tev smaidīt. 

Ar dažādām domām galvā cīnoties, Tu sagaidi pirmos saules starus un secini, ka nekāda gulēšana nesanāks - acis lielas kā spoles. 

Gribas attīrīt savu dvēseli, un Tu to sāc darīt ar skapīšu un plauktu tīrīšanu - jo tīrāka apkārtne, jo tīrāka sirds un dvēsele.

Melanholija un nostaļģija? (02.11.2009.)

Hmm..nu tā baigi savādi. Laikam jau tiešām tā ziema ir klāt. Tik sniega vēl tā īsti nav. Ārā tumšs jau 5os vakarā. Vairums tādi melanholiski palikuši, šķiet, klusām, paslēpušies kaut ko perina. Nē, nē, neko ļaunu. Varbūt gatavojas Ziemassvētkiem vai Valentīndienai. Tik nu tā interesanti. Rodas arī sajūta, ka daudzi grib klusēt. Nepateikt visu līdz galam, kā tas skaisti nāktos. Varbūt es arī? Nē. Es taču saku..
Ļoti labi jūtams, kuri cilvēki ir svarīgi un kuriem tu esi svarīgs. Un galvenais - vajadzīgs. Skumji, ka tas ne vienmēr ir abpusēji. Tas ir arī no tāda viedokļa, ka varbūt kādam es esmu vairāk vajadzīga nekā man šis kāds. Atkal skumji. Redziet, melanholija ir lipīga. Bet varbūt tā ir ziemīgā nostaļģija?? Ak jā, pareizi, vēl vakar atcerējos vairākus skaistos notikumus iz past.
Visi vienādi pelēki, noslēpumaini..satinušies šallēs un mēteļos.