Jautājumi un secinājumi

Man patīk strādāt mājās. Īpaši, ja zini, ka nekur tuvākajās dienās nav obligāti jādodas - dzīvo mierīgi, nedomā par to, ka ir kur jāiet, un plāno savu laiku. Tā es darīju vakar - izdomāju, ja reiz pati varu noteikt savu laiku - vai sāku strādāt 8os no rīta vai 12os, tad varu arī pusnakti pavadīt augšā darot to, kas man tīk. Kāpēc tā?

Es atkal esmu sevis meklējumos jeb meklēju to, ko es varētu darīt diendienā. To, dēļ kā manas acis mirdzētu un ko man neapniktu darīt. Protams, darbības ir jāmaina, bet es gribu saprast, kas ir tas, ko es labprāt darītu visvairāk.

Tā nu, kad es ar kaut ko aizraujos, cenšos piefiksēt domās, kas tas ir (un arī to,kā es tajā brīdī jūtos, kāda kļūst mana apkārtējā vide).

Pēdējais secinājums: esmu harmonijā ar sevi, ja kaut ko radu; veidoju ko māksliniecisku. Vakar tapa šie:

[P.S. Ja ir vēlme, katru auskaru pāri var iegādāties par Ls 1,50 ;)]

Vēl pēdējo dienu laikā prātu nodarbina arī daži filozofiska tipa jautājumi, kā arī man iepriekš neatklātu zinātņu izzināšana. Bet par to citos rakstos. :)

Mācoties ieskaitei organizāciju kultūrā..

Tas, kurš daudz strādā, kļūdās daudz,

Tas, kurš nedaudz strādā, kļūdās mazāk,

Tas, kurš nestrādā, nekļūdās.

Darbā paaugstina to, kas nekļūdās.

Kad plāno savu darbu...

"Tev ir jāparedz, ko darīsi, ja piedzīvosi negadījumus. Lai ko tu darītu, tev ir jāsagatavojas negaidītiem apstākļiem. Ja tā nedarīsi, tad tie tevi pārsteigs nesagatavotu. 

Nekad nevajag pieņemt, ka viss būs labi, jo tā nebūs. 

Nevajag domāt, ka viss vienmēr izdosies, jo neizdosies. 

Nepaļaujies uz to, ka tehnoloģija nepievils, jo tā pievils. 

Nekad neesi pārliecināts par to, ka ir pietiekam daudz laika, jo tā nav. 

Neiedomājies, ka visi vienmēr ieradīsies laikā, - tā nebūs. 

Nesapņo, ka pats nekad neko neaizmirsīsi, - gadīsies arī aizmirst. 

Nepaļaujies uz to, ka plānu A vienmēr izdosies īstenot, - neizdosies. 

Turklāt pilnībā nebalsties arī uz plānu B - kādu dienu arī to nebūs iespējams īstenot."

/R.Templers/

Nē, es esmu optimiste. Tikai kādreiz ir interesanti paraudzītos uz visu no pesimistiski reālistiskās puses. :)

Un atkal par aizbraukšanu...

Šorīt nejauši uzslēdzu dokumentālo seriālu "SIB Īrija" - par latviešiem Īrijā, un atkal man acīs sariesās asaras. Tie ir mūsu tautieši, kas ir Īrijā, kuri skumst pēc Latvijas, bet viņiem nākas strādāt tur, lai justos kā cilvēki - nestrādātu 2 darbos par 150Ls mēnesī un knapi savilktu galus Latvijā. 

Kā viņi saka: "Nauda tomēr rada brīvību."

Lielākoties viņi vēlas atgriezties mājās, tomēr daudzi nezina kad; viņu "pagaidām" ir ievilcies jau gadiem ilgi; daži neatgriezīsies, jo viņiem ir labi tur. Tur ir viņu ģimene, tur ir viņu jaunie draugi, viņu uzņēmums, darba vietas un..mājas.

Vēl kas - mēs, Latvijā, varam censties, lai mūsu jaunatne neaizbrauc prom, bet mēs nevaram pieprasīt aizbraucējiem, lai tie atgriežas, nepiedāvājot iespējas, kā viņi varētu normāli dzīvot. Un arī tad, lai jaunatne naizbrauktu, ir jābūt darba vietām atbilstoši izglītībai; ja cilvēks ir izdomājis sākt savu biznesu, viņu ir jāatbalsta, nevis jāliek šķēršļi viņa ceļā, kā to Latvijā dara domes, valdība un bankas.