Vakar pēcpusdien kopā ar Lindu braucām uz Rīgu. Aizgājām līdz Jelgavas autoostai, gribējām braukt 15:55, bet, protams, biļetes vairs bija tikai uz 16:15. Nu nekas, gaidām.
Pļāpājam kaut ko par dzīvi - nu kā jau parasti. Gribēju ko teikt Lindai, bet nepaspēju - pie mums pienāca 3 cilvēki un skaidrā krievu valodā jautāja: "Vai varam jums uzdot 2 jautājumus?"
Atbildēju, ka runāju latviski, bet jā, vispār var uzdot jautājumus. (Interese) Tad nu tika pasaukts puisis, kas runā latviski, diemžēl vārdu vairs neatceros. Pie sāniem viņu pavadīta eleganta jauna sieviete. Parasti šādos cilvēkos, kas pienāk autoostā, tirgū vai tml. vietās un vēlas kaut ko pastātīt, neklausos, bet šoreiz- kāpēc ne? Tāpat līdz autobusam vēl minūtes 20. Vēl vados pēc kāda nejauši satikta profesora teiktā: "Ar cilvēkiem ir jārunā. Daudz jārunā."
Kāds tad bija 1. jautājums? - "Kā jūs sauc?" [Jā, laikam komunikācijas pamatlikums - lai piesaistītu uzmanību vajag personīgu kontaktu.] Atbildējām.
Kas viņi bija? Izrādās šis puisis bija protestantistu baznīcas [kura atrodas pretīm Nacionālajam teātrim, 2. stāvā] mācītājs. Manā sejā parādījās smīns. Tomēr interese nezuda.
Kāds bija 2. jautājums? Ļoti filozofisks, proti: "Kur nonāks jūsu dvēseles pēc nāves - debesīs vai ellē?" [Jēj, jau sāk palikt jautri..] Saku, ka mana dvēsele ir man visapkārt, tā nenonāk kādā konkrētā vietā. "Bet ja ir tikai 2 vietas, kur tā var nonākt?" Nu ok, debesīs. Par to viņš kļuva ļoti, ļoti laimīgs un, kā saka, no visas sirds mūs apsveica.
Vēl pāris jautājumi: "Vai jums kādreiz kāds ir teicis: "Dievs jūs svētī?"" Uzreiz ienāca prātā mūsu indiešu draugi, kas bez "God bless you!" neiztiek.
Par debesīm un elli - šis vīrietis sāka stāstīt par grēkiem - ka ikkatrs cilvēks grēko, un līdz ko viņš ir nogrēkojis, viņa dvēsele nonāk ellē. Taču, ja viņš lūdz Dievu, Dievs piedod, un viņa dvēsele tiek atalgota - tā var nokļūt debesīs. [Man, pirmkārt, neesot Dievticīgai, vēl izlasot Nīčes "Antikristu", kur salīdzinātas vairākas ticības mācības un asiem vārdiem runāts par kristietību kā tādu, šī atalgošana šķiet kaut kas pilnīgi nesavienojams ar šķistību, garīgumu utt..] Kad iebildu pret vārdu "atalgošana", mācītājs labojās.
Vai jūs zinājāt, ka Kristus mira mūsu visu labā? Lai izpirktu visus mūsu grēkus, lai mēs pēc nāves varētu nonākt debesīs, un tāpēc mums ir par viņu jālūdz?
Vēl kāds jautājums: "Vai drīkstam par jums aizlūgt?" Tas nu mani patiesi pārsteidza, neviltoti jautāju, vai tas patiešām ir nepieciešams un vai viņi to tik ļoti vēlas. Neienāca prāta pietiekami svarīgs iemesls, lai to neatļautu.
"Vai varu lūgt krieviski?", jautāja blakus stāvošā dāma, kurai acīmredzot ļoti nepatika mana neticīgā cilvēka attieksme.
"Vai jūs arī vēlaties lūgt? Ja jā, tad atkārtojiet pēc manis." [Tas man šķita kaut kas pilnīgi neiedomājams un nepiemērots attiecīgiem apstākļiem - mēs taču esam autoostā!]- Pieklājīgi atteicos, taču Linda tagad ir Dieva meita.
Uz mirklīti pieslēdzos savam mobilajam telefonam.
Kad atgriezos, nepārprotami, vīrietis centās Lindas šaubās par šo pasākumu ieviest pārliecību un skaidrību.
Vēl viņi lūgšot par mūsu tikumību [maniem vārdiem sakot].
Interesants bija piedāvājums no dāmas puses, tieši Lindai - "Tu vari man piezvanīt, ja kāda dzīves situācija, parunāties utt. Tas nozīmēja, ka varu iedot savu mob. numuru." Linda gan atteicās, bet man par šo sarunu padomājot, pilnīgi prasās ar viņiem padiskutēt un noskaidrot, kāpēc viņi tic tam - kaut kam, kāpēc viņi nepievienojas citiem līdzīgajiem, bet vēlas saaģitēt cilvēkus savā mītnē utml.
Loģiski, ka mirklī, kad atteicos lūgt, man uzmanība tika pievērsta mazāk. Man bija ļoti interesanti vērot, kā šis cilvēks runā: ar tādu pārliecību, ļoti harismatisks, piesaistošs. Nav brīnums, ka viņam ir sekotāji, jo pat man viņā bija interesanti klausīties. Bet ar to pietika un priecājos, ka bija jākāpj iekšā autobusā.
Pēc tam domāju - nu kāpēc man ir vajadzīgs kāds mistisks Dievs, kas ir visiem, ja man ir savs Sargeņģelis. Tam es ticu. Viņa valoda ir intuīcija, kas patiešām saka priekšā daudz ko. Tikai jāieklausās.
Pļāpājam kaut ko par dzīvi - nu kā jau parasti. Gribēju ko teikt Lindai, bet nepaspēju - pie mums pienāca 3 cilvēki un skaidrā krievu valodā jautāja: "Vai varam jums uzdot 2 jautājumus?"
Atbildēju, ka runāju latviski, bet jā, vispār var uzdot jautājumus. (Interese) Tad nu tika pasaukts puisis, kas runā latviski, diemžēl vārdu vairs neatceros. Pie sāniem viņu pavadīta eleganta jauna sieviete. Parasti šādos cilvēkos, kas pienāk autoostā, tirgū vai tml. vietās un vēlas kaut ko pastātīt, neklausos, bet šoreiz- kāpēc ne? Tāpat līdz autobusam vēl minūtes 20. Vēl vados pēc kāda nejauši satikta profesora teiktā: "Ar cilvēkiem ir jārunā. Daudz jārunā."
Kāds tad bija 1. jautājums? - "Kā jūs sauc?" [Jā, laikam komunikācijas pamatlikums - lai piesaistītu uzmanību vajag personīgu kontaktu.] Atbildējām.
Kas viņi bija? Izrādās šis puisis bija protestantistu baznīcas [kura atrodas pretīm Nacionālajam teātrim, 2. stāvā] mācītājs. Manā sejā parādījās smīns. Tomēr interese nezuda.
Kāds bija 2. jautājums? Ļoti filozofisks, proti: "Kur nonāks jūsu dvēseles pēc nāves - debesīs vai ellē?" [Jēj, jau sāk palikt jautri..] Saku, ka mana dvēsele ir man visapkārt, tā nenonāk kādā konkrētā vietā. "Bet ja ir tikai 2 vietas, kur tā var nonākt?" Nu ok, debesīs. Par to viņš kļuva ļoti, ļoti laimīgs un, kā saka, no visas sirds mūs apsveica.
Vēl pāris jautājumi: "Vai jums kādreiz kāds ir teicis: "Dievs jūs svētī?"" Uzreiz ienāca prātā mūsu indiešu draugi, kas bez "God bless you!" neiztiek.
Par debesīm un elli - šis vīrietis sāka stāstīt par grēkiem - ka ikkatrs cilvēks grēko, un līdz ko viņš ir nogrēkojis, viņa dvēsele nonāk ellē. Taču, ja viņš lūdz Dievu, Dievs piedod, un viņa dvēsele tiek atalgota - tā var nokļūt debesīs. [Man, pirmkārt, neesot Dievticīgai, vēl izlasot Nīčes "Antikristu", kur salīdzinātas vairākas ticības mācības un asiem vārdiem runāts par kristietību kā tādu, šī atalgošana šķiet kaut kas pilnīgi nesavienojams ar šķistību, garīgumu utt..] Kad iebildu pret vārdu "atalgošana", mācītājs labojās.
Vai jūs zinājāt, ka Kristus mira mūsu visu labā? Lai izpirktu visus mūsu grēkus, lai mēs pēc nāves varētu nonākt debesīs, un tāpēc mums ir par viņu jālūdz?
Vēl kāds jautājums: "Vai drīkstam par jums aizlūgt?" Tas nu mani patiesi pārsteidza, neviltoti jautāju, vai tas patiešām ir nepieciešams un vai viņi to tik ļoti vēlas. Neienāca prāta pietiekami svarīgs iemesls, lai to neatļautu.
"Vai varu lūgt krieviski?", jautāja blakus stāvošā dāma, kurai acīmredzot ļoti nepatika mana neticīgā cilvēka attieksme.
"Vai jūs arī vēlaties lūgt? Ja jā, tad atkārtojiet pēc manis." [Tas man šķita kaut kas pilnīgi neiedomājams un nepiemērots attiecīgiem apstākļiem - mēs taču esam autoostā!]- Pieklājīgi atteicos, taču Linda tagad ir Dieva meita.
Uz mirklīti pieslēdzos savam mobilajam telefonam.
Kad atgriezos, nepārprotami, vīrietis centās Lindas šaubās par šo pasākumu ieviest pārliecību un skaidrību.
Vēl viņi lūgšot par mūsu tikumību [maniem vārdiem sakot].
Interesants bija piedāvājums no dāmas puses, tieši Lindai - "Tu vari man piezvanīt, ja kāda dzīves situācija, parunāties utt. Tas nozīmēja, ka varu iedot savu mob. numuru." Linda gan atteicās, bet man par šo sarunu padomājot, pilnīgi prasās ar viņiem padiskutēt un noskaidrot, kāpēc viņi tic tam - kaut kam, kāpēc viņi nepievienojas citiem līdzīgajiem, bet vēlas saaģitēt cilvēkus savā mītnē utml.
Loģiski, ka mirklī, kad atteicos lūgt, man uzmanība tika pievērsta mazāk. Man bija ļoti interesanti vērot, kā šis cilvēks runā: ar tādu pārliecību, ļoti harismatisks, piesaistošs. Nav brīnums, ka viņam ir sekotāji, jo pat man viņā bija interesanti klausīties. Bet ar to pietika un priecājos, ka bija jākāpj iekšā autobusā.
Pēc tam domāju - nu kāpēc man ir vajadzīgs kāds mistisks Dievs, kas ir visiem, ja man ir savs Sargeņģelis. Tam es ticu. Viņa valoda ir intuīcija, kas patiešām saka priekšā daudz ko. Tikai jāieklausās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru