Līst lietus. Iela ir aplieta peļķēm. Jā, jā, aplieta. Ir kāda meitene, žilbinoši skaistu smaidu, mirdzošām acīm. Viņa dejo. Viņai netraucē ne nošļukusī vasarīgās kleitiņas lencīte, ne siltais lietus, ne arī asfalta akmeņi, kas dursta viņas kailās pēdas. Viņai ir tumši brūni mati, kas pielijuši miljons caurspīdīgām lāsēm, tie līdzinās laiskām ūdenszālēm. Viņas galvā skan neaprakstāmi skaista mūzika. Viņa ir brīva. Laimīga.
Ūdens ir pārklājis visu viņas ķermeni, bet tas joprojām nesaldē. Tas viņu gluži vai samīļo. Arī asfalts nav atdzisis, virs tā ir viegla dūmaka, kā nekā vasaras karstajā saulē tas bija pārkarsis gluži kā tuksneša smiltis.
Mm..Ilgojos pēc vasaras.
Sajutusi vaniļas smaržu, viņa vieglā solī dodas...dodas meklēt. Nē, ne laimi - viņa jau ir laimīga! Varbūt viņa meklē nelaimīgos? Varbūt lai pateiktu, ka nav iemesla skumt, ka patiesībā nekas no tā, par ko viņi skumst, visas materiālās lietas, nav skumjš? Nu vai tad nauda var būt skumja? Bet tā spēj padarīt skumju cilvēku. Vai tad automašīna ir skumja? Nē! Bet cilvēks skumst par to, ka riepa pārsprāgusi. Ai, dzīvē taču ir tik daudz lietu un sajūtu par ko priecāties! Pat ja tev nav viena īpašā cilvēka, ko mīlēt, tu vari mīlēt visus apkārtējos - kaut par to, ka viņi ir.
Bet varbūt šī mietene meklē sevi. Viņa saprata, ka ir brīva un laimīga, bet nezina, kā viņai pietrūkst. Ir tādi pašpietiekami cilvēki. Reiz redzēju dejojam kādu pāri. Viņi kopā nodejoja visu nakti, līdz agram rītam, palika vienīgie dejotāji uz skatuves līdz pēdējām mūzikas skaņām, mazliet vēl pēc tām, un par viņiem varēja teikt: "Kāds pašpietiekams pāris!"
Kas ir šī meitene?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru