Cik gan daudzi no mūsu tuvajiem ir ārzemēs - ārpus Latvijas! Un cik daudzi vēl turp dosies tuvākajā laikā! Man šovakar palika dikti skumji. No vienas puses - prieks par tiem mīļajiem, kas atklāj pasauli un spēj tajā sasniegt jaunus apvāršņus. No otras - skumji, ka viņi dodas prom, ka viņi aizbrauc uz ilgu laiku, un ka viņiem šī tālā zeme iepatīkas.
Novērtējiet cilvēkus līdzās, netaupiet viņiem laiku, jo kas zina, varbūt jau rīt viņi dosies ceļojumā uz Īriju vai ASV uz nezināmu laiku..
Ik brīdi, ko vadi svešā zemē,
piemini Latvijas vasaru!
Viņa sākas ar liepu ziedēšanu
un meža zemeņu
sārtumu un izskanēja ar viršu mēļumu.
Ar bišu dziesmu tā nāca un aizgāja,
pati silta un zeltaina,
kā medus piesūkusies.
Piemini Latvijas mīlīgo vasaru, kad tev,
tropos vārgstot, skarpijs ceļ pretim nāvīgo dzeloni,
lai tu nenāktu zemei par tuvu.
Piemini to augstu ziemeļos, vergodams,
trūcīgi ģērbts un trūcīgi ēdis.
Piemini Latviju, kur visa tev bija gana,
pat šķietami trūkumā dzīvojot.
Atceries, ka Latvijas vasaras beigu cienastā
arvien tev bija galdā smaržīgā jaunu rudzu maize,
kas tik tīkami garšoja ar svaigu sviestu,
piestrebjot paniņas.
/Jānis Jaunsudrabiņš/
piemini Latvijas vasaru!
Viņa sākas ar liepu ziedēšanu
un meža zemeņu
sārtumu un izskanēja ar viršu mēļumu.
Ar bišu dziesmu tā nāca un aizgāja,
pati silta un zeltaina,
kā medus piesūkusies.
Piemini Latvijas mīlīgo vasaru, kad tev,
tropos vārgstot, skarpijs ceļ pretim nāvīgo dzeloni,
lai tu nenāktu zemei par tuvu.
Piemini to augstu ziemeļos, vergodams,
trūcīgi ģērbts un trūcīgi ēdis.
Piemini Latviju, kur visa tev bija gana,
pat šķietami trūkumā dzīvojot.
Atceries, ka Latvijas vasaras beigu cienastā
arvien tev bija galdā smaržīgā jaunu rudzu maize,
kas tik tīkami garšoja ar svaigu sviestu,
piestrebjot paniņas.
/Jānis Jaunsudrabiņš/
Un piemini savus mīļos - draugus, ģimeni. Pat ja viņi kādu brīdi ir klusējuši, viņi domās ir ar Tevi.
Ļoti jauks raksts. Un liela patiesība tajā. Bet varu teikt, ka mainās arī tie cilvēki, kuri pieliek Lv un turpina dzīvot savā ierastajā vidē. Cilvēki mainās ar laiku. Daži vairāk, daži mazāk, bet tomēr mainās. Un tie kuri ir tajās tālajās zemēs...viņi pierod pie to zemju likumiem un paši savu dzīvi iestāda pēc tiem.
AtbildētDzēstLai gan daudzi būtu teikuši - "Es jau neesmu mainījies!" Es gan tā nevaru teikt, jo esmu pieradusi pie šīs jaunās dzīves un lai cik skumji tas neliktos... atpakaļ uz Lv nemaz tik ļoti negribas. Atvaļinājumā pabiju tur un tik daudz, kas ir mainījies, ka nemaz nedomāju, ka varētu pierast pie visa jaunā. Mana vieta jau vairāk ir te Austrijā.
Latvija paliks vienmēr manā sirdī ar savām vasarām un bargajām ziemām. Latvija ir atmiņas par manu bērnību un svarīgajiem cilvēkiem. Latvija vienmēr būs kaut kas īpašs priekš manis.
Jā, tā jau tas laikam ir. Mazliet skumji, bet patiesi. :)
AtbildētDzēst