Dzivoja skudra.
Kā jau jūs visi zināt, skudru dzīve ir ļoti strauja, viņas nestājas ne mirkli.
Viņu ir daudz. Gluži kā cilvēku. Kādu skudru nospiež, viņas vairs nav. Kāda tiek notriekta no sava lapu ceļa, kaķa soļa dēļ. Kas lielāks, tam vara.Ha, bet, protams..
Bet tas nav stāsts par mirušu skudra.
Šī skudra ir dzīva. Tā dzīvo, lai arī cik grūti tai dažkārt iet.
Lielajā skudru pūznī ir daudz skudru ģimeņu, kopienu, draugu un nedraugu. Šai skudrai bija vairākas labas skudru draudzenes, arī vairāki labi skudru draugi. Tā viņa dzīvoja, nemaz nemanot, ka ar katru brīdi viņas skudru draugi paliek arvien mazāk, tie ar ko tā pavadījusi teju pusi sava īsā mūža no viņas ir attālinājušies, neatpazīstami mainījušies. Nav jau liela bēda, jo tā vietā ir nākušas vietā citas, nu jau tuvas un labi pazīstamas skudras. Ar tām kopā viņa var kalnus gāzt, apceļot kaut visu skudru pūzni. Bet...
Skudrai ir skumji!
Skumji par tiem, kas viņu pametuši, neinterēsējas par viņu. Kādreiz Skudra bija tā, kas gāja ciemos pie labajiem skudru draugiem, tad viņai tas apnika, un tā viņa vēl joprojām gaida, kamēr viņas draugi atcerēsies viņu apciemot.
Bet Skudra vienalga nesaprot.
Kas noticis.? Un..- kāpēc?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru