Tinamies no kamola kamolā. Māte pārtinas meitā. Un pēkšņi izbeidzas dzīve - kamols pārtinies citā kamolā.
Redziet to pašu lielāko dzojas grozā - tā ir māte, pārtinusies meitā, un tēvs, pārtinies dēlā. Redziet to lielo kamolu - kā viņam nav gana! Kā māsa uz viņu tinas, un vecmāmiņa uz viņa tinas, un pašas kļūst mazākas.
Redziet to lielo kamolu, kā viņš pārtin uz sevi to meiteni. Viņa kļūst maza un bikla un tinas no sava kamola viņējā padevīgi un it kā aplaimota. Kad lielais kamols aug lielāks, viņš pārtin sevī draudzeni, sievu vai druadzeni, un tā ir tā lielā uztīšanās.
Tikpat bieži ir otrādi - tā rozā kamolbumba ir uztinusi sevī vairākus vīrus.
Iet garām cilvēki pa pāriem, abi it kā vienādi, bet, ja labi ieskatās - iet garām divi kamoli - viens ir liels un otrs maziņš, iet garām pārtīdamies, un to sauc visādi - par upurēšanos, izdabāšanu, saprašanos, draudzību vai mīlestību.
Laba mīlestība ir kā tīšanās un atpakaļtīšanās. Tā mēness pārtinas saulē un saule pārtinas mēnesī.
Kas es tevi redzu tindā pie iepirkuma tīkliņa cilpas, tu kļūsti mazāka un mazāka. Visās rindās dēļ dienišķās maizes no tevis notin tavs vīrs, tavs dēls, tavs draugs, tavs mīļais egoists.
Kurš kuru pārtin mīlestības naktīs? Kurš ņem, un kurš dod?
Viens kamols ir skaists kā Donžuāns. Šis dzīpars ir Ritiņa, un tas dzīpars ir Litiņa. Anniņa manī uztinās pagājušonakt.
Otrs kamols ir iztīts līdz paserdei.
Trīs gadu tinās Marta, 20 metrus notina Berta, noriskēju ar Almu - palika vēl pieci metri. Atpakaļ dabūju Figu. Tā ir tagad mana brūte. Mana sieviešu sieviete Figa.
Arī tevi, meitenīt, notina mazu maziņu, gandrīz līdz paserdei. Un, kad tev, tādai maziņai, sāka salt, cits kamols savā dzijā tevi satina siltu un lielu.
Bet katrs kamols jau ir kaut kur egoists, arī šis pēc kāda laika sāka tev atgādināt, ka viņš ar tevi izlīdzinājies. Tad tu mīļā miera labad ļāvi, lai tevi atkal notin mazu maziņu. Viņam kļuva tevis žēl, un viņš atkal pārtinās un ar tevi izlīdzinājās. Un tā visu laiku tev bija jāapzinās, ka viņš tevi žēlo. Jo viņš bija uzupurējies un atdevis no sevis pusi. Bet no tevis prasīja visu.
Tā jau daudzi kamoli pārojas. Viss atkarīgs, kā katrs kamols prot sevi nostādīt. Lielais kamols rēķina tā: mana puse ir lielāka nekā viņas vesels. Viņš laikam nezina, ka uz upuraltāra mazais vesels ir vērtīgāks par lielo pusi.
Es biju notinies tik mazs, ka nemaz nebiju. Tad mazs kamoliņš pārtinās manī - ne par ceturtdaļu, ne pusi, bet gandrīz viss līdz galam. Viņš pats kļuva maziņš, bet es liels. Kopš tā laika mēs bieži pārtinamies, uztinamies, izlīdzināmies un atkal pārtinamies.
Kad tas ir ļoti pašsaprotami, tad tas ir skaisti.
Saule ripo pa debesīm, un es zinu, ka arī viņa pārtinas no kāda cita kamola. Jo Visumā valda lielais Kamolu nezūdamības likums.
Un, kad es visu to nolasīju savam kamolītim, tad viņš teica: Tu jau krāpies. Tu esi diegos ietinusies futbolbumba.
Redziet to pašu lielāko dzojas grozā - tā ir māte, pārtinusies meitā, un tēvs, pārtinies dēlā. Redziet to lielo kamolu - kā viņam nav gana! Kā māsa uz viņu tinas, un vecmāmiņa uz viņa tinas, un pašas kļūst mazākas.
Redziet to lielo kamolu, kā viņš pārtin uz sevi to meiteni. Viņa kļūst maza un bikla un tinas no sava kamola viņējā padevīgi un it kā aplaimota. Kad lielais kamols aug lielāks, viņš pārtin sevī draudzeni, sievu vai druadzeni, un tā ir tā lielā uztīšanās.
Tikpat bieži ir otrādi - tā rozā kamolbumba ir uztinusi sevī vairākus vīrus.
Iet garām cilvēki pa pāriem, abi it kā vienādi, bet, ja labi ieskatās - iet garām divi kamoli - viens ir liels un otrs maziņš, iet garām pārtīdamies, un to sauc visādi - par upurēšanos, izdabāšanu, saprašanos, draudzību vai mīlestību.
Laba mīlestība ir kā tīšanās un atpakaļtīšanās. Tā mēness pārtinas saulē un saule pārtinas mēnesī.
Kas es tevi redzu tindā pie iepirkuma tīkliņa cilpas, tu kļūsti mazāka un mazāka. Visās rindās dēļ dienišķās maizes no tevis notin tavs vīrs, tavs dēls, tavs draugs, tavs mīļais egoists.
Kurš kuru pārtin mīlestības naktīs? Kurš ņem, un kurš dod?
Viens kamols ir skaists kā Donžuāns. Šis dzīpars ir Ritiņa, un tas dzīpars ir Litiņa. Anniņa manī uztinās pagājušonakt.
Otrs kamols ir iztīts līdz paserdei.
Trīs gadu tinās Marta, 20 metrus notina Berta, noriskēju ar Almu - palika vēl pieci metri. Atpakaļ dabūju Figu. Tā ir tagad mana brūte. Mana sieviešu sieviete Figa.
Arī tevi, meitenīt, notina mazu maziņu, gandrīz līdz paserdei. Un, kad tev, tādai maziņai, sāka salt, cits kamols savā dzijā tevi satina siltu un lielu.
Bet katrs kamols jau ir kaut kur egoists, arī šis pēc kāda laika sāka tev atgādināt, ka viņš ar tevi izlīdzinājies. Tad tu mīļā miera labad ļāvi, lai tevi atkal notin mazu maziņu. Viņam kļuva tevis žēl, un viņš atkal pārtinās un ar tevi izlīdzinājās. Un tā visu laiku tev bija jāapzinās, ka viņš tevi žēlo. Jo viņš bija uzupurējies un atdevis no sevis pusi. Bet no tevis prasīja visu.
Tā jau daudzi kamoli pārojas. Viss atkarīgs, kā katrs kamols prot sevi nostādīt. Lielais kamols rēķina tā: mana puse ir lielāka nekā viņas vesels. Viņš laikam nezina, ka uz upuraltāra mazais vesels ir vērtīgāks par lielo pusi.
Es biju notinies tik mazs, ka nemaz nebiju. Tad mazs kamoliņš pārtinās manī - ne par ceturtdaļu, ne pusi, bet gandrīz viss līdz galam. Viņš pats kļuva maziņš, bet es liels. Kopš tā laika mēs bieži pārtinamies, uztinamies, izlīdzināmies un atkal pārtinamies.
Kad tas ir ļoti pašsaprotami, tad tas ir skaisti.
Saule ripo pa debesīm, un es zinu, ka arī viņa pārtinas no kāda cita kamola. Jo Visumā valda lielais Kamolu nezūdamības likums.
Un, kad es visu to nolasīju savam kamolītim, tad viņš teica: Tu jau krāpies. Tu esi diegos ietinusies futbolbumba.
/I.Ziedonis Epifānijas/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru